Kā ikviens no mums var novērot, meži nav viendabīgi. Arī katras mežaudzes iespējas uzkrāt oglekli atšķiras. Egles un priedes mežaudzes klimata pārmaiņu samazināšanā ilgtermiņā potenciāli spēj palīdzēt vairāk. Savukārt lapu kokiem (apse, bērzs, baltalksnis) raksturīga gan straujāka attīstība (augšanas gaita), gan arī novecošanās. Tās ir pioniersugas, kas labi piemērojas un ātri ieaug, piemēram, pamestās lauksaimniecības zemēs. Augot koki piesaista ogļskābo gāzi (CO2) no atmosfēras. Jo īpaši intensīvi šie procesi notiek jaunās audzēs, kad koki aug strauji.
Zinātnieki gan Latvijā, gan plašāk Eiropā jau sen ir apzinājuši, kāds ir vidējais oglekļa uzkrājums dažādās meža ekosistēmās (boreālajos, tropu, mērenās joslas mežos). Skatoties detalizētāk, mežaudzē tiek vērtēts ne tikai koka stumbrs un lapotne, bet visas mežaudzes komponentes, tajā skaitā augsne, koka saknes un atmirusī koksne. Ja apskata katru no oglekļa krātuvēm globālā līmenī (visi pasaules meži kopā), liels oglekļa uzkrājums ir gan kokos (44 %), gan augsnē (45 %). Papildu tam oglekļa uzkrājums veidojas arī nobirās (4 %) un atmirušajā koksnē (6 %) (Global Forest Resources Assessment, 2020).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
