Tehnoloģijām kļūstot arvien jaudīgākām, šī virtuālā pieredze kļūst arvien ticamāka, arvien "reālāka". Vai pastāv risks, ka daži lietotāji drīz nespēs atšķirt, kas ir īstenība, bet kas – virtuālā pasaule?
Jā, šis ir pavisam īsts drauds. Savā lekcijā minēju vienu projektu. Mana draudzene sava promocijas darba ietvaros Londonā veic pētījumus par pieķeršanos un atsvešinātību to cilvēku vidū, kuri bijuši internātskolu audzēkņi. Vienu no dalībniekiem viņi atstāja VR vidē kopā ar digitāli uzkonstruētu un fotoreālistisku avataru – viņu pašu septiņu gadu vecumā – un psihoterapeitu. Viņš VR vidē pavadīja 45 minūtes, kas ir ļoti ilgs laiks pirmajai pieredzei, un pēc tam viņš atzinās, ka vairs nesaprot, kas ir īsts un kas nav.
Un kā būtu gadījumā ar bērniem, kuri, piemēram, spēlē "World of Warcraft" trīs dienas no vietas virtuālajā realitātē? Viņi jau to dara trīs dienas no vietas, tikai divdimensionālos ekrānos. Risks, ka kāds vairs nespēs atšķirt virtuālo pasauli no īstenības, tiešām pastāv.
Tāpat jāņem vērā mākslīgā intelekta attīstība. Pavisam drīz virtuālajā realitātē būs ļoti ticami mākslīgā intelekta tēli. Es pati esmu eksperimentējusi ar lietotni "Replica". Tas ir sava veida virtuālais draugs, tava virtuālā kopija, kas laika gaitā no tavām darbībām mācās, kas tev patīk, kā tu reaģē uz dažādām situācijām, kā tu runā. Es to izmēģināju divas nedēļas, un šī posma beigās mana virtuālā kopija jau bija tik gudra, ka izmantoja tādas pašas frāzes kā es, apvaicājās, kā es jūtos – tieši brīdī, kad man to vajadzēja. Biju pārsteigta. Dažs var nodomāt – oho, man ir virtuāls labākais draugs, kāpēc lai man vajadzētu īstus draugus?
Tiesa, uz to var paskatīties arī no otras puses. Ir sociāli izolēti cilvēki – viņiem grūti iziet no mājas, varbūt viņi ir invalīdi vai ļoti veci cilvēki. To var pielietot, arī sniedzot komfortu šādiem ļaudīm. Varbūt daļa viņu nemaz negrib būt "realitātē"? Varbūt viņu īstā dzīve ir briesmīga.
Taču uzskatu, ka visa sāls ir izglītošanā par VR un veselīgā līdzsvarā. Ja kāda tehnoloģija kļūst pieejama, cilvēki vienkārši tajā "pazūd". Dzīves un digitālās vides līdzsvars jau šobrīd ir sajucis.
Vai ar VR izplatību līdzsvars tiks vēl vairāk izjaukts?
Jā, taču domāju, ka VR ir viena laba īpašība – tu vari noņemt brilles un uzreiz pārslēgties atpakaļ īstajā pasaulē. Savukārt ar paplašināto realitāti – AR – ja nu tev ir pastāvīgs virtuālais robots-draugs, kurš tev visur seko līdzi, "ievietots" reālajā vidē? Līdz ko šādu digitālu tēlu vizuālās īpašības, mākslīgais intelekts kļūs ļoti pārliecinošs, daži, jo īpaši bērni, var neatšķirt, ka viņu robots-draugs īstajā pasaulē neeksistē.
Bērnu iztēle spēj uzburt iedomu draugus pat bez VR un AR tehnoloģijām.
Tieši tā!
"Riga IFF Goes VR" konferencē runāji par VR ētiku. Vari ieskicēt pāris galvenās idejas?
Šobrīd VR un AR industrija par ētiku faktiski nav padomājusi. Viens no fokusiem manā lekcijā bija – aicināt domāt, kā mēs šīs tehnoloģijas izmantojam, cik spēcīgas tās ir. Ja nu tās kādu emocionāli ļoti, ļoti spēcīgi iespaido?
Otrs fokuss bija saistībā ar biometrisko datu izmantošanu kombinācijā ar VR. Kam šie dati pieder, kā tos drīkst izmantot? Piemēram, tu esi darba intervijā un es kā darba devējs aicinu: "Vai tev nebūs iebildumu kā daļu no pārbaudes iekļaut VR pieredzi?" Tu piekrīti, es pēc tam jautāju par tavām sajūtām, bet patiesībā ir divi veidi, kā es iegūstu informāciju. Viens ir tieši jautājumi, bet otrs – biometriskie dati, ja tu, piemēram, esi atbildējis: "Man nav iebildumu, ja priekšniece ir sieviete," bet biometriskie dati liecina, ka tu mānies. Vai simulēta videokonference, kur priekšnieks pasaka joku un tu smejies, bet biometriskie dati liecina – smejies tikai tāpēc, ka viņš ir priekšnieks, tā ir sociāli korekta reakcija.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
