Lai gan sākotnēji termins "zombijs" pie mums nonācis no Haiti un apzīmē personu, kura ar vudū maģijas palīdzību atbrīvota no visām domāšanas funkcijām, kļūstot par burtisku īpašnieka vergu, mēs ar to asociējam tikai un vienīgi dzīvos miroņus no filmām un seriāliem, kuri neapturami nāk pēc mūsu miesas (un īpaši ir iecienījuši smadzenes, kuru pašiem tik ļoti trūkst). Sagaidot Latvijā ierodamies filmu "Vilciens uz Pusanu 2: Pussala", vēlreiz pāriesim pāri mūsu iemīļotākajām zombijfilmām un mēģināsim atklāt to pievilcības noslēpumu. Kino skatītāju acīs — noteikti!
"Night of the Living Dead" (1968)
Filma, kura uzsāka visu — režisora Džordža Romero (kino zombiju tēvs) mazbudžeta kino, melnbalts, filmēts dzimtajā Filadelfijā ar neaktieriem/pusprofesionāliem aktieriem galvenajās lomās, pilnīgi noteikti nebija plānots kā žanra pamatlicējs, bet gan kā jauna autora refleksija par rasismu un Vjetnamas karu. Bet, kā mēs zinām, kino pieder skatītājiem, kuri teica savu vārdu — daudz vērienīgākajos turpinājumos Romero turpināja brīvi izteikties par sev svarīgām tēmām, nu jau nekaunoties no zombijiem sižetā. Tā tapa, iespējams, visu laiku labākā zombijfilma "Dawn of the Dead" (1978) un triloģijas noslēdzošā un pretrunīgākā daļa "Day of the Dead". Līdzīgi kā "Indiana Jones" gadījumā, eksistē arī "bonusa" disks "Land of the Dead", bet tas nav obligātās programmas sastāvdaļa (tāpat kā "Diary of the Dead" un "Survival of the Dead", ak vai…).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
