Šovasar, no 3. līdz 6. jūlijam, norisināsies starptautiskais džeza festivāls "Rīgas Ritmi", kurā līdzās ārvalstu mūziķu koncertiem notiks arī latviešu mākslinieku uzstāšanās.
Šā gada festivāla māksliniekiem lūdzam atbildēt uz desmit reizē vienkāršiem un sarežģītiem "Rīgas Ritmu" džezaptaujas jautājumiem. Šoreiz atbild nesen Lielās mūzikas balvas ceremonijā "Delfi" auditorijas simpātijas balvu saņēmušais trombonists un dinamisku džeza skaņdarbu autors Vadims Dmitrijevs. Viņš ir bijušais Latvijas Radio bigbenda un Eiropas Radio džeza orķestra dalībnieks, kurš ar savu oriģinālmūziku iemantojis popularitāti gan mājās, gan ārvalstīs. Vadima mūzika jau prezentēta vairākos starptautiskos džeza festivālos, piemēram, Ārhusas Džeza festivālā, Groningenas Džeza festivālā un "Elbjazz". Festivālā "Rīgas Ritmi" viņš kopā ar saviem džeza draugiem uzstāsies 6. jūlijā pulksten 19 uz "Jersika Stage" mākslas centrā "Noass".
Kas tavā dzīvē ir džezs un kā tu pie tā nonāci?
Manā dzīvē džezs ir dzīvesstils. Tas nav tikai mūzikas žanrs, bet kaut kas daudz lielāks. Tā ir brīvība dzīvot, mīlēt, pieņemt un redzēt pasauli ar mākslinieka acīm, bbrīvība improvizēt, izteikties un būt māksliniekam visā, ko es daru, kā es ģērbjos, kā es komunicēju un, protams, tas viss atspoguļojas manā mūzikā.
Vai tev ir nojausma, kurp džezs īsti dodas?
Džezs miksējas ar visu pēc kārtas. Katrs mākslinieks paņem kādu džeza elementu un apvieno to ar citiem elementiem, kas viņu uzrunā. Tāpēc džezs ir ļoti fleksibls. Tas arī vienmēr tāds ir bijis. Apvienojies ar citiem mākslas veidiem – ar deju, ar kino, ar vizuālo mākslu un dizainu, arī ar fotogrāfijas mākslu, kā mēs to redzam "Blue Note" leiblā Rūdija van Geldera (Rudy van Gelder) producētajos albumos. Mums bieži patīk domāt par džezu, kā par tīri muzikālu izpausmi, bet, manuprāt, tas ir konkrētu ideju apvienojums, kas atspoguļojas ne tikai mūzikā, bet arī visos citos mākslas veidos. Tāpēc tas pastāvēs vienmēr. Allaž mazliet citādāks, taču idejas būs dzīvas. Un tās ir saistītas ar vienlīdzību, ar katra cilvēka tiesībām eksistēt, domāt, mīlēt, mācīties un sapņot. Brīvību dzīvot.
Vai ir tāda Latvijas džeza skaņa?
Latvijas džeza skaņa ir un tā atšķiras no globālās, pie kuras jau esam pieraduši. Kā man vienreiz teica Ivars Arutjunjans, mūsu džezs ir ļoti melodisks, pateicoties tautas mūzikas kultūrai. Stingrā PSRS cenzūra okupācijas laika periodos likusi mūziķiem meklēt dažādus veidus, kā izteikties. Viens no tādiem izteiksmes līdzekļiem bija avant-garde stila mūzika, kas daudziem Baltijas reģiona mūziķiem un komponistiem joprojām ir ļoti pievilcīga. Savulaik tas bija veids, kā zem modernās mākslas šablona paslēpt valdošajai varai ne visai tīkamas idejas par brīvību, nacionālo identitāti un vienlīdzību. Es teiktu, ka šo divu izteiksmes līdzekļu apvienojums ir tas, kā es varētu raksturot Latvijas džezu – melodiskums un haotiska brīvība. To redzējām jau Raubiško un Rozenberga mūzikā, to redzam arī mūsdienās, piemēram, grupas "Lupa" mūzikā, kur vēl piemiksētas klāt elektroniskās mūzikas pieskaņas.
Kas ir labākais, ko sagaidīt no džeza koncerta?
Labākais, ko var sagaidīt no džeza koncerta, ir vienotības sajūta. Kad mūziķi un viņu mūzika tik ļoti pārņem klausītājus, ka visi jūtas vienoti. Taču mūzika ir tikai viena no detaļām, kas spēj radīt šādu sajūtu. Mākslinieka patiesība un idejas, bieži arī politiskas, ir tas, kas palīdz cilvēkiem apvienoties.
Kā panākt brīva lidojuma sajūtu uz skatuves?
Brīvā lidojuma sajūtu uz skatuves panākt ir ļoti viegli, tikai jāļaujas mūzikai. Jāaizmirst par prātu, par pārdzīvojumiem. Vienkārši jāpaļaujas uz sevi un mūziķiem apkārt. BET! Savā pieredzē esmu sapratis, ka, brīvi lidojot mūzikā, improvizācijā ir daudz lielāks risks "ielidot sienā". Var aizmirst par savam fiziskajām iespējām un nejauši nospēlēt to, ko nemaz negribēji. Tāpēc es pat nezinu, cik īsti svarīga ir šī sajūta. Arvien vairāk mācoties mūziķis spēj vairāk regulēt tos brīžus un dabūt līdzīgu sajūtu, tomēr saglabājot vēsāku prātu.
Vai tev vienmēr ir viegli mesties iekšā džeza saspēles virpulī un vai vienmēr ir viegli izkļūt no tā ārā un atgriezties reālajā pasaulē?
Jo vecāks esmu, jo vieglāk ir atgriezties reālajā pasaulē. Agrāk man džeza virpulis bija kā transa, meditācijas stāvoklis. Biju arī mazliet no tā atkarīgs, jo tas bija veids, kā pazust no šīs pasaules un tās problēmām. No nepārliecības un kompleksiem. Tagad arvien vairāk samierinos un pieņemu sevi, tādēļ nepārliecības ir daudz mazāk. Attiecīgi pazuda arī nepieciešamība būt tajā džeza virpuļa meditācijā. Tagad es jau uzticos sev un savām zināšanām, labprāt vairāk izmantoju tās, nekā ļaujos emociju plūdumam. Ne vienmēr klausītāji grib dzirdēt nekontrolējamas emociju eksplozijas, tomēr šad un tad vajadzīgas arī tās.
Kas ir dīvainākais, kas ar tevi noticis uzstāšanās laikā?
Man bieži nav paveicies ar veselības problēmām, gandrīz visu dzīvi cīnos ar vēdersāpēm. Attiecīgi bijuši brīži, kad nevaru piecelties, guļu backstage telpā pirms koncerta, bieži arī ar paaugstinātu temperatūru. Taču pienāk koncerta brīdis, saņemos, izeju uz skatuves un notiek brīnums – nekas vairs nesāp un uz skatuves jūtos vesels! Varu pat lēkāt un justies dzīvespriecīgs. Tad koncerts beidzas, noeju no skatuves un sāpes atkal pārņem ķermeni. Tāds, lūk, mazais muzikālais brīnums manā dzīvē.
Ar ko kopā tu vēlētos ierakstīt albumu vai vismaz uzdžemot?
Tādu cilvēku ir ļoti daudz. Jo vecāks kļūstu, jo vairāk man gribas producēt mūziku, un katrai dziesmai ir savs perfektais solists, kam tā domāta. Pēc nesena brauciena uz Gruziju ļoti gribētos uzrakstīt dziesmu Nino Katamadzei un viņas grupai. Katamadzes mūziku iepazinu, pateicoties viņas grupas pianistam Papunam Šarikadzem, ar kuru pamuzicēju Tbilisi džeza klubos. Tā mūzika mani pārņēma. Lēnām tuvojos arī sapnim uzrakstīt programmu Latvijas Radio bigbendam. Rakstu arvien vairāk bigbenda mūzikas un nesen pirmoreiz prezentēju savu oriģināldarbu ar šo sastāvu Lielās mūzikas balvas ceremonijā.
Kur tu smelies iedvesmu jaunas mūzikas radīšanai?
Mūzika man nāk no visurienes. Dažbrīd mani iedvesmo kādas dziesmas skanējums vai aranžējums. Dažbrīd – emocijas un emocionālais stāvoklis, kurā esmu. Iedvesmo stāsti, vietas un cilvēki. Tas ir tāds maģisks process. Galvenais ir atļaut sev izpausties. Es ik pa laikam parunājos ar sevi brīvā improvizācijā. Un tad, kā saka producents Riks Rubins, "mūzikas radīšana ir kā makšķerēšana – tu īsti nevari ejot makšķerēt pateikt: "Es šodien noķeršu desmit zivis un tās būs tādas."" Tu ej, ceri un gaidi. Ja nesanāk, atnāksi rīt un darīsi to pašu, kamēr vien sagaidīsi kaut ko vērtīgu.
Ar ko šogad jūlijā priecēsi vai pārsteigsi festivāla "Rīgas Ritmi" apmeklētājus?
Koncertā izpildīšu savu oriģinālmūziku. Sākotnēji gribēju vest savu džeza kvintetu no Vācijas, bet tagad man ir dažas idejas, ko vēl varētu uzaicināt. Jebkurā gadījumā oriģinālmūzika būs garantēta!
Šā gada festivālā "Rīgas Ritmi" no 3. līdz 6. jūlijam paralēli ārvalstu mūziķu koncertiem Rīgas Doma dārzā notiks arī Latvijas mūziķu uzstāšanās "Riga Jazz Lounge" viesnīcā "Radisson Blu Latvija", "Fenikss Lounge" viesnīcā "Aston Hotel Riga" un "Jersika Stage" mākslas centrā "Noass". Uz šīm skatuvēm koncertēs Matīsa Žilinska trio, Jūlijas Zakirovas kvartets, Elizabetas Lāces trio, Ellas Zīriņas trio, "Third Stream Quartet", Vadima Dmitrijeva kvintets, Reinis Jaunais ar Ernu Daugavieti un Klāva Ābola kvintets.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
