'Dalīties ar mūziku, kas nāk no sirds'. Saruna ar čellistu Džeminu Hanu

2021. gadā, vien 15 gadu vecumā, Hans kļuva par prestižā Džordžes Enesku starptautiskā konkursa jaunāko uzvarētāju visā konkursa pastāvēšanas vēsturē. Nu rit aktīva koncertdarbība un nepārtraukts mācīšanās process, jo kā sarunā saka mūziķis: "Mūziķim šis process ir nebeidzams – līdz pat pēdējai stundiņai!"

Kā parasti sarunās ar mūziķiem, runājam par mūziku, pieredzi un dažubrīd par to, kas notiek starp koncertiem un skaņurakstiem.

Vai vari pastāstīt, kā viss sākās?

Abi mani vecāki ir flautisti, un jau kopš dzimšanas, mūzika vienmēr ir bijusi man apkārt. Mans tēvs ir liels Herberta fon Karajana fans un vienmēr ir klausījies simfonijas viņa interpretācijās. Tāpat ļoti dabiski man bija iespēja izmēģināt dažādus mūzikas instrumentus. Sāku ar vijoli un klavierēm, bet tie mani pārāk neuzrunāja. Atceros, ka vienmēr raudāju, kad bija jāspēlē vijole. (Smejas.) Arī klavieres nav priekš manis. Ar čellu bija citādi – no pirmā mirkļa, kad "satikāmies", sapratu, ka tas ir mans instruments.

Vai esi kādreiz domājis, kas tu būtu, ja ne mūziķis?

Ja es nebūtu mūziķis... godīgi sakot, es gribu būt mūziķis! Pat nevēlos par to domāt. Ja mums lemts pārdzimt jaunā dzīvē, arī tad vēlos būt mūziķis.

Kādā intervijā teici, ka piesakoties dalībai prestižajā Džordžes Enesku konkursā, vēlējies sevi izaicināt. Tolaik tev bija vien piecpadsmit gadu. Kā tu atminies šo notikumu?

Plūkt laurus Džordžes Enesku konkursā bija ļoti negaidīts pavērsiens. Kā sacīji – tas tiešām bija izaicinājums. Gribēju sevi pārbaudīt – ko daru pareizi, ko ne. Līdz tam biju piedalījies konkursos jaunajiem mūziķiem vecuma grupā līdz piecpadsmit gadu vecumam. Enesku konkursā dalībnieku vecuma ierobežojums bija, ja nemaldos, līdz 32 gadu vecumam. Tas bija liels izaicinājums, ko labprāt pieņēmu. Pieteicos, kaut kādā veidā tiku uz otro un trešo kārtu. Jau tas bija liels gods. Man šķiet, konkursā bija seši vai septiņi pusfinālisti no kopskaitā 200 dalībniekiem. Pusfinālā varēju izbaudīt skatuvi. Tad mans mērķis jau bija vienkārši nokļūt līdz finālam. Fināla kārtā uzstājos ar patiesu prieku – bez lieka spiediena, nervozēšanas. Un, manuprāt, gala rezultātā tam bija izšķirošā nozīme.

Izklausās brīnišķīgi – doties uz konkursa finālu ar šādu domu galvā. Daudzi mūziķi līdz šādai iekšējai sajūtai nespēj nonākt, īpaši, kad runa ir par dalību konkursos. Vai tev tā ir bijis? Vai esi izjutis spēcīgu spiedienu, ko rada vērtēšana un konkurence?

(Ilgi domā.)

Ja tik ilgi jādomā, tad šķiet, ka ne!

(Smejas.) Jā, laikam tā! Taču pēc Enesku konkursa, kas bija mana pirmā nopietnā pieredze un kurā piedalījos bez mērķa uzvarēt – vēlāk, jāatzīst, šādu spiedienu tomēr izjutu. Piedalījos Ženēvas konkursā, tur jutos citādi.

Dalība un panākumi konkursos tev ir atvēruši daudzu koncertnamu durvis. Cik noprotu, tieši tad sākās liela ceļošana. Vai jau esi apradis atrasties starp diviem kontinentiem?

Šķiet, nu jau esmu pieradis. Kad sāku ceļot, vienmēr biju sajūsmināts – kaut vai par to, ka gaidāms lidojums. Arī tagad man ļoti patīk ceļot, redzēt jaunas pilsētas, uzstāties dažādās koncertzālēs. Taču tieši šis ceļā pavadītais laiks – piecu, desmit, piecpadsmit stundu lidojumi – ir kļuvuši nogurdinoši. Neskatoties uz to, man vēl joprojām patīk iepazīt jaunas zemes, izmēģināt tradicionālos ēdienus. Uz Koreju dodos vidēji reizi pāris mēnešos. Pērn – vismaz reizi, reizēm pat trīs reizes mēnesī. Tas bija grūts laiks.

Kad esi Eiropā, kas tev visvairāk pietrūkst no mājām?

Ģimene.

Runājot par mūziku – kur tu šobrīd atrodi un realizē sevi vislabāk?

Man tiešām patīk Brāmsa mūzika. Ne tikai čella repertuārs, bet visa daiļrade kopumā. Visas Bēthovena, Šopēna un Rahmaņinova čella sonātes. Ir tik daudz! Šostakoviča čellkoncerti, sonāte, Prokofjeva "Sinfonia concertante"...

Un kā ar Haidna Domažora čellkoncertu?

Pilnībā piemirsu to nosaukt! Jā, tas ir brīnišķīgs!

Tas ir ārkārtīgi smalks darbs. Kā, tavuprāt, to vajadzētu atskaņot?

Nedomāju, ka ir pareizi vai nepareizi. Ir daudz interpretācijas iespēju. Protams, tas ir klasicisma darbs – to neatskaņošu tā, kā atskaņotu Šūmaņa vai Brāmsa darbus – romantisma mūziku. Protams, arī Haidna koncertā varam atrast romantiskus momentus melodijā un citos izteiksmes līdzekļos. Taču kopumā – daru tā, kā man patīk, kā vēlos un kā domāju.

Haidna Pirmais čellkoncerts jāapgūst ikvienam čellistam. Šis skaņdarbs ir kā matemātikas stunda pamatskolā. Mēs iepazīstam šo mūziku ļoti agri un to pārzinām līdz sīkākajai detaļai. Čellistiem tas ir tuvs darbs. Tajā pašā laikā, tas ir visgrūtākais čellkoncerts mūzikas vēsturē – tas ir tik tīrs. Tehniski it kā vienkāršs – nošu nav tik daudz, kā piemēram, Šostakoviča vai Prokofjeva darbos, – bet ir jāatrod veids, kā šajā vienkāršajā skaņurakstā radīt m ū z i k u. Tas ne vienmēr ir vienkārši. Ir jābūt ļoti jūtīgam par katras nots atskaņojumu, kā to ievibrēt, kā izmantot lociņa spiedienu. Haidna Domažora čellkoncerts ir, iespējams, pazīstamākais, taču vissarežģītākais pasaulē.

Latvijā viesosies jau otro reizi šajā sezonā. Tāpat esi sadarbojies ar diviem latviešu diriģentiem – Andri Pogu un Aināru Rubiķi. Kāds iespaids radies par latviešu mūziķiem?

Strādājot gan ar Andri, gan Aināru – tā bija lieliska, produktīva pieredze. Aināru satiku Rumānijā – viņš vadīja Bēthovena Trīskāršā koncerta atskaņojumu. Tā bija lieliska uzstāšanās. Savukārt ar Andri vienu reizi uzstājāmies Stavangerā ar Šostakoviča Pirmo čellkoncertu. Vēlāk to atskaņojām arī Cēsīs. Nezinu, vai visi latvieši ir tādi, bet abi diriģenti bija ārkārtīgi laipni – gan pret solistiem, gan, domāju, pret visiem. Tāds arī ir mans iespaids par latviešu diriģentiem.

Un kāda bija pirmā sadarbība ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri?

Kad pirmo reizi devos uz Latviju, mans lidojums tika atcelts divas reizes. Mums nebija iespēju mēģināt pirms koncerta. Vienīgā reize bija ģenerālmēģinājums. Bet uz skatuves viss nostrādāja tā, it kā mēs būtu tikušies jau divas, trīs reizes. Jutos ļoti komfortabli.

Cik noprotu, tev nebija pārāk daudz laika, lai apskatītu Latviju.

Nē, bet ceru, ka šoreiz būs!

Tev ir bijuši lieliski skolotāji: kādas ir nozīmīgākās atziņas, ko esi no tiem guvis?

Šobrīd studēju pie Volfganga Emanuela Šmita – viņš ir profesors Kronberga akadēmijā un Veimāras Mūzikas augstskolā. Profesors ir ļoti dedzīgs un ideju pārpilns – kad dodos uz viņa nodarbībām, saņemu tīru enerģiju un vienmēr iemācos ko jaunu, jo viņam ir daudz lielisku ideju. Pirms Volfganga mācījos pie Kango Lī, kurš savukārt ir profesors Korejas Nacionālajā mākslu universitātē. Viņš bija mans skolotājs piecus gadus, taču, kad esmu Korejā, vēl joprojām dodos pie viņa konsultēties. Lī ir ļoti loģisks un gudrs vīrs – viņš var atbildēt uz visiem maniem jautājumiem.

Mana pirmā skolotāja bija Mjunva Čuna – diriģenta Mjunhuna Čuna un vijolnieces Kjunvas Čunas māsa. Viņa radīja manas muzikālās ausis un acis. Reiz nodarbībā viņa man vaicāja, kāpēc konkrētu pasāžu atskaņoju tā, ne citādi. Atbildēju, ka nupat biju noskatījies video, kur šādi spēlēja kāds cits čellists, un man tas likās labi. Tad viņa teica: "Mūsdienās ir tik daudz informācijas, tai skaitā, video formātā. Ir daudz labu lietu, ko mācīties un novērot, taču manos laikos nebija ne "Youtube", ne interneta, un vienīgā lieta, ko varējām darīt, bija klausīties mūziku ierakstos." Ko viņa ar to domāja – interpretējot mūziku, tev jāatrod tas, ko vēlies pats, nevis tas, ko vēlas citi atskaņotājmākslinieki. Tev jāatrod sava gaume, savas krāsas un tā jārada mūzika. Viņas vārdi mani ļoti iedvesmoja, un par to domāju vēl šodien – pat vairāk nekā pēc desmit gadiem šo sarunu atceros ļoti skaidri.

Manuprāt, tā ir mācība visai dzīvei. Pat tad, kad esi jau pieredzējis mākslinieks, šo ideju vērts paturēt prātā.

Pilnīgi noteikti.

Vai ir čellisti, kuri tevi iedvesmo?

Ir ļoti daudz čellistu, kuru darbu novērtēju. Daniils Šafrans, Žaklīna Diprē, Līns Harels. Bet viņi visi jau ir devušies mūžībā. Man patiesi patīk šo mūziķu ieraksti, tie ir lieliski. Tā ir vecā skola. Viņus visus vieno īpaša unikalitāte, interpretējot skaņdarbus.

Kā tu pavadi brīvo laiku, ja tāds atrodas? Lasīju, ka tev patīk futbols.

Man patīk arī gatavot, lasīt labas grāmatas un skatīties kino. Un klausīties akadēmisko mūziku. Vēl pirms sāku spēlēt čellu, biju liels akadēmiskās mūzikas fans – klausītājs.

Tad varu jautāt: kas ir pēdējā maltīte, ko gatavoji; pēdējā grāmata, ko izlasīji; pēdējais skaņdarbs, ko noklausījies?

Nupat gatavoju kimči zupu – tās bija manas pusdienas šodien! (Smejas.) Pēdējā grāmata, ko lasīju, bija Hermaņa Heses "Demians". Runājot par mūziku – šobrīd man patiesi patīk Brāmsa Otrā simfonija. (Pauze.) Bruknera Septītā, Astotā. Mālera Trešā, Devītā. Un daudz citas mūzikas.

Bieži šādu jautājumu uzdodu mūziķiem, kuri regulāri koncertē dažādās pasaules malās: vai citās zemēs klausītāji un to paradumi atšķiras?

Protams, publika un tās reakcija vienmēr ir dažāda. Ir viena ļoti nozīmīga atšķirība Korejā un Eiropas valstīs, ko esmu novērojis: klausītāju vidējais vecums. Eiropas koncertzālēs galvenokārt redzu piecdesmitgadniekus un sešdesmitgadniekus. Kad uzstājos Korejā, uz koncertiem nāk ļoti jauni cilvēki – vidēji trīsdesmitgadnieki. Manuprāt, tas ir lieliski. Tomēr man ļoti patīk uzstāties arī Eiropā – atmosfēra ir pilnīgi citāda. Nevaru to aprakstīt vārdos, bet tā vienmēr ir iespaidīga. Tas ir viens no mūziķa lielākajiem priekiem – just publikas dažādos noskaņojumus.

Redzu, ka aprīlis tavā koncertkalendārā ir patiesi piepildīts dažādiem notikumiem. Tāpat norit studiju process. Kā tu visu paspēj?

Tas nekad nav viegli. Bet, manuprāt, koncerts ir daļa mācīšanās. Kad koncertu ir mazāk, ir vairāk nodarbību, kur varu apgūt jaunu repertuāru. Taču koncertā varu komunicēt un mācīties no citiem mūziķiem, mācīties no uzstāšanās. Viss ir daļa mācību procesa. Un mūziķim šis process ir nebeidzams – līdz pat pēdējai stundiņai! (Smejas.)

Kur tu redzi sevi pēc gada un pēc desmit gadiem? Kādus mērķus esi sev izvirzījis?

Pēc gada – varbūt varēšu nedaudz atpūsties! (Smejas.) Šobrīd apgūstu daudz jaunu skaņdarbu, un šis process mani iepriecina. Savukārt pēc desmit gadiem – to nekad nevar zināt. (Domā.) Šis ir sarežģīts jautājums. Ļoti ceru, ka pēc desmit gadiem varēšu nospēlēt koncertu, neizlaižot nevienu pašu noti. (Smejas.) Pēc desmit gadiem vēlos būt nobriedušāks mūziķis, jo vēl esmu jauns, varu daudz mācīties un attīstīties.

Sāksim ar īstermiņa mērķi: vēlos arvien labāk nospēlēt katru savu nākamo koncertu. Ir jāsāk ar mazām lietām. Manī vienmēr mīt vēlme pēc attīstības. Gribu būt labāks ar katru gadu, mēnesi, mirkli. Mans mērķis ir šo vērtību nepazaudēt, vienmēr attīstīties un rast arvien dziļāku jēgu mūzikā. Dalīties ar mūziku, kas nāk no sirds. Vēlos būt šāds mūziķis.