Gribu lidot kā ērglis debesīs. "The Hobos" debijai "Numbvision" jau ceturtdaļgadsimts

Sākās viss no Rolanda Ūdra, kurš, spēlējot sev tīkamas roka klasiķu dziesmas, sāka sacerēt arī savējās. Atceros viņa paša, iespējams, izdomātu, bet varbūt arī patiesu stāstu, ka reiz klausījies kādu kaseti, kas ļoti patikusi, pēc tam devies kaut kur pastaigā pa pilsētu, un galvā skanējusi viena no tikko baudītā ieraksta pielipusi dziesma. Un tā visu dienu šī melodija ar visiem vārdiem skanējusi un nav bijusi apklusināma, jo smadzenēs nav tādas pogas "stop", kamēr vakarā atgriezies dzīvoklī, kur bijusi tā kasete. Uzlicis to atkal paklausīties, izrullējis visu cauri, bet dziesmu, kas visu dienu skanējusi galvā, tur tā arī nav atradis. Jo tā bijusi paša "Tom Petty and the Heartbreakers" ieraksta iespaidā sacerēta dziesma.

Tobrīd Ūdris jau bija izceļojies pa pasauli, pabijis Ķīnā, jo Latvijas Universitātē studējis pasaulē lielākās nācijas valodu, pēc tam arī Amerikā un Indijā, kur sasmēlies visdažādāko pieredzi. Sevi izklaidējis un pie viena piepelnījies, spēlējot uz ielām un krodziņos, kuru saimnieki viņu nav dzinuši prom, – draugu vidū joprojām tiek glabāts ieraksts no kādas uzstāšanās Ķīnā, kur dzirdēts viens no Elvisa Preslija liriskajiem hitiem – "Can't Help Falling In Love" – tik emocionāli atbrīvotā versijā, kādu nekur citur dzirdēt nav nācies.

Tolaik Ūdrim bijusi iesauka Dons – vēl krietni pirms tagad ļoti populārā, nu jau arī ar savu veiksmīgo piedalīšanos "Eirovīzijā" slavenā tāda paša skatuves vārda nēsātāja parādīšanās televīzijas šovā "Talantu fabrika".

Rīgā Ūdris regulāri uzstājies vienatnē folkklubā "Ala", kas toreiz atradās pavisam citā Vecrīgas vietā nekā tagad, bet ar tikko izveidoto grupu pirmoreiz uzspēlēja krodziņā "Ai, Karamba" Pulkveža Brieža ielā. Tur viņu sadzirdējuši klātesošie "Prāta vētras" dalībnieki, atklājot, ka Ūdra dziesmas ir kaut kas patiesi skaists, tīrs un iedvesmojošs. Uzaicinājuši par iesildītājiem savos "Starp divām saulēm" tūres koncertos, lai par tādu jaunumu uzzina arī citi, "The Hobos" ceļu uzreiz izcērtot platāku.

Daudzi, teju visi – sākumā simti, vēlāk arī tūkstoši cienītāju – viņu iesauca un arī vēlāk dēvēja par Ūdrīti, bet pašam šāds mīļvārdiņš ne visai gāja pie sirds. Protams, cilvēki viņu tā sauca, vēlēdamies uzsvērt cieņu un mīlestību, bet fakts par viņa paša attieksmi pret šādu uci-puci būšanu nav pelnījis, lai to tagad noklusētu.

Toreiz, pagājušā gadsimta nogalē, divi tolaik vēl jaunie un talantīgie instrumentālisti, ģitārists Egons Kronbergs un basists Mārtiņš Burkevics, kā arī daudz vairāk pieredzējušais bundzinieks Vilnis Krieviņš spēlēja Igo pavadošajā sastāvā. Visi nākuši no Liepājas puses, un arī daļa Ūdra sakņu stiepjas no turienes. Liekot lietā savu izcilā vārda meistara talantu reklāmas tekstu sacerēšanā (gandrīz katra viņa izrunātā frāze bija valodas pērle), Ūdris jau strādāja pie "Jumpravas" dalībnieka Aigara Grāvera "Bizness Baltija" studijā, kas atradās Preses nama telpās.

Tieši caur "Jumpravu", kuras sastāvā Ūdris bija iesaistījies kā ceturtais dalībnieks tobrīd kinoindustrijā pārāk aizņemtā Aigara Graubas vietā, notika gan mana, gan arī nākamo grupas biedru iepazīšanās. Grāvers pastāstīja Egonam, Mārtiņam un Vilnim, ka ir viens tāds talantīgs džeks, kurš raksta superīgas dziesmas angļu valodā, un viņam būtu vajadzīga laba grupa, lai tās nestu tālāk par maziem klausītāju pulciņiem piedūmotās telpās. Par to, ka lieliskas dziesmas izdošanās pamatā ir jābūt labai, viegli uztveramai melodijai, liecina arī cita talantīga un joprojām ražīga latviešu dziesminieka Māra Šverna nesen intervijā par savu pieredzi teiktais, ka viņa paša centieni sacerēt mākslinieciski sarežģītas dziesmas nav nesuši tik labu rezultātu kā, Švernu pašu citējot, tra-ļa-ļā tipa melodiskas sagataves, kas pēc tam tiek grupas pārējo dalībnieku slīpētas un aranžētas – papildinot vai apgraizot.

Egons Kronbergs atceras, ka dziesmas Ūdrim nākušas visu laiku – "Born To Be Drunk" un "Numbvison" sacerētas uz vietas studijā, kad tika ierakstītas jau pirms tam dzimušās dziesmas. Kā teica Ūdris pats, viņam no gaisa uz galvas uzkritušas, lai Dievs to izmantotu kā instrumentu, kurš tās iztulko cilvēkiem saprotamā valodā, ko jaunizveidotais kvartets "The Hobos" (sākumā īslaicīgi – "Studio Hobos") prasmīgi un pēc savas muzikālās izpratnes aranžē, un rezultātā top kaut kas ausīm ļoti tīkams, ko klausāmies jau ceturtdaļgadsimtu, un tas tikpat labi varētu būt tapis tikko, jo arī Ūdra brīvais domu kā nevaldāma ērgļa lidojums debesīs lieliskajos dziesmu tekstos nenoveco.

Ierakstam topot, "Numbvision" iesaistītie, vismaz Egons, pat nenojauta, ka viņu radītajam būs tik lieli panākumi. Turpmākajos gados sekoja vēl trīs albumi, no kuriem pēdējais ("Radio Jah Jah", 2004) pat bija dubultnieks, otrajā diskā jaunās versijās piedāvājot Ūdra jau sen iemīļotās – viņa dzīves ceļā sastapto un visvisādos veidos iedvesmojušo ārzemju dziesmu – kaverversijas. Tomēr albums "Numbvision" pavisam noteikti, kā jau minēju raksta sākumā, ir kļuvis par latviešu rokmūzikas klasiku, kaut tā ģeogrāfisko rašanās vietu, to pirmo reizi izdzirdot, nevar pateikt, jo svešvalodu filologa Ūdra angļu valoda bija tik augstā līmenī kā pirms tiem divdesmit pieciem gadiem reti kuram šeit Latvijā. Bet ne jau tas ir vienīgais iemesls, kāpēc to klausāmies joprojām. Laba mūzika ir laba mūzika visos laikos, un to neapklusina ne modes tendences, ne pārējās cilvēku ieradumu izmaiņas.

"Amazing so amazing being lazy..." – cik skaisti un reizē skarbi pravietiski šis vijīgi izdziedātais citāts no pirmā "The Hobos" singla "She Sounds Like A Little Child" skan šodien, kad pēc traģiskā negadījuma 2016. gada 17. janvārī slinkošana diemžēl piespiedu kārtā ir kļuvusi par Ūdra ikdienu, un atliek novēlēt, lai vismaz to viņam izdodas izbaudīt, ar lēnu garu gremdējoties atmiņās par reiz piedzīvoto, izdziedāto, mums atstāto.