Vakarā izlasīju to ziņu, sajutu kārtējo dūrienu pakrūtē un izlēmu paklusēt... Ir jau pierasts, ka katru dienu beidzas kāds laikmets, aiziet cilvēki, kas kādam ir dārgi, tuvi un vistuvākie. Tā vienmēr ir bijis un būs. Ko es te par vienu astoņdesmitgadīgu franču dīvu, kas Latvijā pat nekad nav bijusi īpaši zināma...
Kaut, sasodīts, tā nav taisnība, viņai nebija 80, viņa vienmēr bija šā pavasara vecumā. Parīzes pavasara. Vai rudens. Un, jā, vēlreiz sasodīts, es mīlu visas banalitātes, kuras sauc Parīze, un vismaz šoreiz negrasos par to atvainoties.
Pirmoreiz ar Cukuru aizbraucām uz Parīzi (biju tur bijis daudzus gadus iepriekš, ar citiem dārgajiem, bet par to citreiz), lidostā kaut kā nomaldījāmies un visbeidzot ar savu koferi braucām no kaut kāda pazemes cauruma bezgalīgā ceļā uz virszemi, to pašu Parīzi (pēc tam Šarla de Golla lidostā esmu bijis vairāk nekā jebkurā citā, atskaitot Rīgas un Spilves, bet nespēju iztēloties, kur toreiz bijām ieklīduši). Vieni paši uz nebeidzami gara eskalatora, un pēkšņi tajā alā atskan "Paroles Paroles", Dalida un plašķis Delons... "Up my arse," kā reiz (daudzreiz) teica viena parīziete. Tik stulbi, tik banāli, tik smieklīgi kā kādā komēdijā. "Lauķi Parīzē" – gribējāt Parīzi, saņemiet Parīzi... Neaizmirstams mirklis, kam nav nekāda sakara ar vakardienas ziņu. Protams, atskaitot pašu galveno – to, ka visi Parīzes stāsti ir viens.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
