Vakarā izlasīju to ziņu, sajutu kārtējo dūrienu pakrūtē un izlēmu paklusēt... Ir jau pierasts, ka katru dienu beidzas kāds laikmets, aiziet cilvēki, kas kādam ir dārgi, tuvi un vistuvākie. Tā vienmēr ir bijis un būs. Ko es te par vienu astoņdesmitgadīgu franču dīvu, kas Latvijā pat nekad nav bijusi īpaši zināma...
Kaut, sasodīts, tā nav taisnība, viņai nebija 80, viņa vienmēr bija šā pavasara vecumā. Parīzes pavasara. Vai rudens. Un, jā, vēlreiz sasodīts, es mīlu visas banalitātes, kuras sauc Parīze, un vismaz šoreiz negrasos par to atvainoties.
Pirmoreiz ar Cukuru aizbraucām uz Parīzi (biju tur bijis daudzus gadus iepriekš, ar citiem dārgajiem, bet par to citreiz), lidostā kaut kā nomaldījāmies un visbeidzot ar savu koferi braucām no kaut kāda pazemes cauruma bezgalīgā ceļā uz virszemi, to pašu Parīzi (pēc tam Šarla de Golla lidostā esmu bijis vairāk nekā jebkurā citā, atskaitot Rīgas un Spilves, bet nespēju iztēloties, kur toreiz bijām ieklīduši). Vieni paši uz nebeidzami gara eskalatora, un pēkšņi tajā alā atskan "Paroles Paroles", Dalida un plašķis Delons... "Up my arse," kā reiz (daudzreiz) teica viena parīziete. Tik stulbi, tik banāli, tik smieklīgi kā kādā komēdijā. "Lauķi Parīzē" – gribējāt Parīzi, saņemiet Parīzi... Neaizmirstams mirklis, kam nav nekāda sakara ar vakardienas ziņu. Protams, atskaitot pašu galveno – to, ka visi Parīzes stāsti ir viens.
Šorīt pamodos, paskatījos visas tās neticami skaistās bildes un sapratu to, ko neuztvēru vakar. Pat nebiju domājis, ka pēc Džeinas aiziešanas tas vairs var notikt. Bet, jā. Mana Parīze atkal ir kļuvusi mazāka.
Nekad neesmu bijis "Notre-Dame", taču esmu neskaitāmas stundas pavadījis "Île Saint Louis", Sēnas krastā ar skatu uz katedrāli. Vienatnē, ar žurnālu, grāmatu, ar vīnu, siera un bagetes gabalu, ar Cukuru, ar Alisi, ar draugiem, piknika groziem un katliem, ar kādu Parīzes žurku, esmu naktī, ejot pēc vīna, čurājis patiltē...
Visas tās Parīzes klišejas un izdarības, kas tur šķiet tik pašsaprotami dabiskas. Mana Parīze, vienas no manām mājām, ir tas pleķis Sēnas malā. Kad esmu tur, turpat ir arī viss pārējais, visas luvras (kur nekad neesmu bijis un negrasos) un monmartras, visi dārzi, pilis un parki, kafejnīcas, viss. Arī Fransuāza un Džeina, franču sievietes, tā teikt. Tas nekas, ka viena angliete. Arī viņas bija tajā mirklī, lai cik bieži tas atkārtotos.
Fransuāzu neesmu saticis, bet tam nav nozīmes. Dilans viņā iemīlējās no vienas fotogrāfijas un veltīja dzejoli uz plates (savas) vāka. Par dārgām banalitātēm nav jākaunas, tās ir jāizbauda, "up my arse". Dilans, Džegers, Bovijs vai sakņu bāzes direktors – tu redzēji Fransuāzas bildi un zināji: jā, tā ir tā slavenā franču sieviete, pēckara jaunās parīzietes arhetips. Drusku paaugusies Sagānas Selīna. Trausla, skaista, neticami eleganta un vienkārša, viņa iet pa ielu, ne uz vienu neskatās, nevienu neredz, domā un dzīvo sevī. Viņa nav nepieejama vai auksta, vienkārši viņai vienalga... Un visi uz viņu skatās, visi viņu mīl. Tad, protams, Parīzē parādījās Džeina. Pavisam citāda, bet tikpat trausla un eleganta, ar tikpat niecīgu un tikpat uzrunājošu balsi – par dziedātāju ar tādu var kļūt tikai Parīzē. Fransuāza un Džeina. Īstenībā dīvas jēdziens viņām galīgi nepiestāv, tas nav viņām, un viņas tam ne tik. Viņas bija pārāk dzīvas. Parīzietes cauri desmitgadēm un paaudzēm. Džeina bija gaiša un starojoša, no smalkas un labas ģimenes, augusi mīlestībā. Tādēļ tik brīva, dzīvoja bez bailēm un smaidīja visiem. Un arī viņu visi mīlēja un dzīve saudzēja. Līdz nepasaudzēja.
Taču Fransuāza bija Selīna. Esiet sveicinātas, skumjas... Gaišās, vieglās, Rivjēras saules, Parīzes debesu un lietus skumjas, kuru smeldze mums, pāķiem, liekas tik dekoratīva un romantiska. 20. gadsimta šūpuļdziesmās es ieliku "I’ll be Seeing You", Brodveja šlāgeri, ko viņa dzied ar Igiju. Pirmajās Parīzes šūpuļdziesmās – "Pusique vous partez ne voyage", franču šansona klasiku ar Žaku (Jacques Dutronic, bijušo vīru) un "Comment te dire adieu" – Serža dziesmu, ja kas. Skaidrs, turpat līdzās, tāpat kā pie Sēnas, bija Džeina – ar un bez Serža. 20. gadsimta Parīze taču.
Pēdējie pārdesmit gadi Fransuāzai nebija viegli, pēdējos desmit viņa gandrīz nekur nerādījās, un Džeina esot bijusi retā, ar ko viņa uzturējusi attiecības. Tas nozīmē, ka pašas beigas bijušas ļoti vientulīgas. Viena pati Parīzē.
Kad dega "Notre-Dame", sajūta bija apokaliptiska, taču nākamajā dienā bija skaidrs – Parīze un Francija to atjaunos. Lai kādi klauni nāktu katrā nākamajā valdībā, katedrāle būs. Būs arī Fransuāza un Džeina. Tikai es nezinu, kā tagad uz turieni saņemšos. Jo vairāk tāpēc, ka "Rue de Verneuil", nu, tas muzejs. Vai kāds ir tajā bijis? Mani tas drusku biedē. Bet skaidrs, ka Parīzē būs forši. Kā Parīzē. Uz "Verneuil" es aiziešu arī šoreiz, un atceļā, kā vienmēr, ieiešu pie "Shakespeare & Co", lai beidzot nopirktu tos Fransuāzas memuārus. Paldies par Parīzi, paldies par gadsimtu, Françoise. Tas tomēr ir tik skaisti. Un Parīze nemaz nevar būt mazāka par Parīzi. Ja nu tā tomēr notiks, arī mans 20. gadsimts būs galā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
