Par Mariju no Buenosairesas un tango operu. Intervija ar dziedātāju Lusianu Mansīni

Līdzās latviešu mūziķiem uzvedumā piedalīsies arī vieni no pasaulē pieprasītākajiem Pjacollas operas māksliniekiem – Duendes lomā būs Daniels Bonilja-Torress, kurš lomā iejuties jau 25 gadu garumā, kā arī režisējis vairākus "María de Buenos Aires" uzvedumus visā pasaulē. Savukārt titullomā būs viena pieprasītākajām šī tēla atveidotājām – zviedru-čīliešu izcelsmes mecosoprānus Lusiana Mansīni. Kas ir Marija Lusianas acīs, ko varam gaidīt un meklēt gaidāmajā uzvedumā – par to šī saruna.

Pirmkārt, liels paldies, ka piekriti intervijai – man ir patiess prieks un gods! Jau labu laiku esmu klausījusies tavus ierakstus, tajos dzirdama liela stilistiskā daudzveidība un galvenais – liela sirds visā, ko dari.

Paldies! Viena no lielākajiem novērtējumiem, ko varu saņemt, manuprāt, ir tas, ka kāds ir pamanījis, cik daudz dažādos žanros darbojos un cik nopietni katram no tiem pieeju. Tas ir ārkārtīgi jauki.

Klausījos tavas Baha un Vivaldi interpretācijas, un cik interesanti – šī intervija būs par kaut ko pilnīgi citu, vairāk nekā 200 gadus vēlāk tapušu mūziku.

Tici man, šī mūzika ir savstarpēji tuvāka, nekā varētu iedomāties.

Mūzikai jau ir viens virsuzdevums – iekustināt klausītāja prātu, jutekļus un dvēseli.

Jā, un ir dažādi veidi, kā šos punktus savienot. Sāku ar seno mūziku – ar Monteverdi, Bahu, Vivaldi. Tas bija laiks, kad mūzikā runāja par afektiem un to nozīmi. Par šo tēmu rakstīju savu maģistra darbu. Tolaik kļuvu par tādu kā stilu fanātu. Bet sapratu, mani par tādu ir darījusi metodoloģija – studējot repertuāru, ieguvu ļoti daudz rīku, lai nonāktu pie katras mūzikas esences. Nevaru izlikties, ka varu visu, bet varu tam maksimāli pietuvināties. Uzsūkt zināšanas par dažādiem stiliem, padarīt tos par saviem un katram darbam pieiet ar maksimālu cieņu.

Arī retoriskās figūras mūzikā, kas aktuālas bija barokā – arī vēlākā mūzikā tās tepat vien ir. Varbūt reizēm pat neapzinātas, bet esošas.

Te varam runāt arī par mūsu briedumu, par uzkrāto pieredzi, par dažādām mīlestības formām un zaudējumiem, par empātiju. Tad kļūst vieglāk "lasīt starp rindiņām". Tāpat ar latīņamerikāņu un venecuēliešu mūziku. Esmu dzimusi un augusi Zviedrijā, un bija laiks, kad domāju, vai man maz ir tiesības dziedāt šo tautu mūziku. Esmu pilsētniece un atrodos ļoti tālu no laukiem. Tomēr šī mūzika man ir nostalģiska, tās ir manas saknes. Mana mamma mājās dziedāja šīs dziesmas. Šī mūzika ļauj man atrast savas saknes – tā parāda, no kurienes nāku. Īsti nepiederu Zviedrijai un nepiederu arī Čīlei, bet jutu, ka man ir tādas pašas tiesības izvēlēties, kas katrā mūzikā ar mani rezonē. Piemēram, senā mūzika nepieder nevienam! Jā, Monteverdi ir itālis, bet viņa darbi ir tapuši pirm 400 gadiem. Tā sāku meklēt, ko varu paņemt, piemēram, arī no tango, kas tapis aptuveni 70 gadus atpakaļ.

Varu iztēloties, just līdzi. Marijas lomu Pjacollas un Ferrera operā "María de Buenos Aires" esmu izpētījusi vissmalkāk. Šajā lomā esmu ieguldījusi ļoti pamatīgu darbu. Varētu teikt, ka mana profesionālā attīstība ir iedalāma posmos – pirms un pēc Marijas. Pirmo reizi šo lomu dziedāju spāņu valodā – tur tā ir mazāk literāra, vairāk pilsētas manierē. Tā, protams, ir ļoti poētiska un abstrakta, bet tā nav 17. gadsimta poētika, kurā, likumsakarīgi, ir grūtāk iejusties. Viss, ko studēju pēc Marijas, ļāva man saprast, cik ļoti varu pietuvoties tekstam, jēgai, varonim. Tas bija solis uz priekšu, kuru šobrīd pielietoju savā profesionālajā darbā.

Kad pirmo reizi kāpi uz skatuves Marijas lomā?

Tas bija pirms pandēmijas, ja nemaldos, 2016. gadā Bonnā. Arī šogad tur dziedāju.

Toreiz kāds no manas aģentūras bija dzirdējis, ka Marijas lomai tiek meklēta eksotiska dziedātāja, un viņi iedomājās par mani, kas laikam ir dabiski. Prātoju: "Ak, nē! Kāda klišeja!" (Smejas.) Tas, ka man ir latīņamerikāņu izcelsme, nenozīmē, ka esmu atbilstoša lomai! Bet, tā kā esmu ļoti saprātīga, nolēmu to uztvert kā izaicinājumu. Ne tāpēc, ka esmu eksotiska, bet tāpēc, ka esmu nopietna mūziķe. Un arī tāpēc, ka esmu čīliete – un nevis argentīniete! Viņi droši vien nedomāja, ka tā ir liela atšķirība. Darbu vēlējos izdarīt nevainojami. Man bija svarīgi tam pieiet ar ļoti lielu atbildību. Tolaik gan tas likās ļoti klišejiski. Te nav runa tikai par eksotiku, bet gan par attieksmi pret darbu. Un cerēju, ka viņi aizmirsīs par mani un uz skatuves redzēs tieši Mariju.

Nezinu, kā to labāk definēt, bet uz skatuves tevī pulsē milzīga enerģija un pārliecība, īpaši, kad runājam par Marijas tēlu.

(Domā) Ā! Jā, man patīk tava doma. Kad man piedāvāja šo lomu, Mariju uzskatīju par visskaistāko, seksīgāko sievieti. Tas nav veids, kā ikdienā pasniedzu sevi. Varbūt pati iekritu klišejā par to, kā Marijai vajadzētu izskatīties. Kā jau senās mūzikas atskaņotājai pienākas, dziļi ierakos darba oriģinālā. Un, kā zināms, oriģināls nebija rakstīts titullomas atveidotājai Amelitai Baltarai, bet gan Eglei Martinai. Lasot stāstus, skatoties videoierakstus, redzot, ka pāri viņas skaistumam – Egle Martina bija ļoti skaista un harismātiska sieviete, – viņa bija liela personība. Tēls. Vairāk nekā viņas skaistums. Šī loma ir vairāk par Marijas stingrību un nevainību nekā par viņas kājām vai krūtīm. Daudz esmu lasījusi, ka Ferrers un Pjacolla bija īsti mačo, un ka šis darbs ir ļoti antifeministisks. Zināju, ka es to tā neprezentēšu. Es nebūšu sieviete-objekts. Gribēju tam iet pāri, un, manuprāt, arī Ferrers un Pjacolla arī skatījās dziļāk. Viņi saprata un cienīja prostitūtu vairāk nekā to darām mēs. Viņi ar šīm sievietēm pavadīja laiku, redzēja tur sievieti un cilvēku. Marijai ir tik daudz goda. Viņa ir īsta sieviete. Marija reprezentē sievietes ļoti skaistā un cilvēciskā veidā. Veids, kā cīnīties ar vardarbību, bija palikt nevainīgai. Tā ir ļoti spēcīga kārts. Viņa izvēlas redzēt pasauli poētiski. Tas ir rīks, lai izdzīvotu. Pret šo attieksmi izjūtu lielu cieņu. Kad Marija dažādas lietas apraksta kā smieklīgas vai neparastas, vai abstraktas, vai maģiskas, pa vidu rindiņām ir daudz informācijas, kas parāda, kā viņa cīnās ar savu likteni. Par viņu esmu daudz domājusi.

Domāju, ka ne bez iemesla izraudzīta šāda operas titulvarone. Un katra Marijas lomas atveidotāja var šajā stāstā ielikt daļu no sevis.

Protams, mēs varam Mariju reducēt līdz tam, ka tā ir sieviete, kas nodzied pāris dziesmas. Man ir tik daudz, ko teikt! Ceru, ka varēšu izstāstīt maksimāli lakoniski! (Smejas.) Marija operā dzied ļoti maz. Viņai ir divi numuri un tad viņa dungo. Būtībā, saturu veido vīrieši – viņi ir tie, kas runā par Mariju. Pusi operas Marija ir mirusi. Viņa ir ēna. Viss notiek ar Mariju, bet upuris nerunā. Un tā notiek arī dzīvē. Par upuri runā cilvēki apkārt: "Kur viņa bija, kādi viņai bija īsi svārki, viņa atradās uz ielas pārāk vēlu vakarā…" Bet cilvēki vēlas vairāk dzirdēt tieši Mariju, nevis viedokli, ko par viņu izsaka citi. Slavenais numurs "Yo Soy María" tiek dziedāts Marijas tēla introdukcijā un tad atkārtots, kad viņa operas noslēgumā mirstot pasaulē laiž Mariju. Ir versijas, kad šis numurs netiek vairākkārt atkārtots, bet tas ir viens no klausītāju iemīļotākajiem, un ir svarīgi, ka atskaņojuma apmeklētāji Cēsīs brīnišķīgi pavada vakaru!

Katrā šīs operas iestudējumā esat sadarbojusies ar Danielu Bonilju-Toresu – pieredzējušu un izcilu Duendes lomas atveidotāju.

Viņam ir bijušas daudzas Marijas! (Smejas.) Ir bijis liels gods atklāt Marijas tēlu kopā ar viņu un uzstāties vairākkārt. Viņš mīl Mariju vairāk par sevi. Ir bijis brīnišķīgi atklāt Mariju viņa acīm, redzēt, ar kādu cieņu viņš izturas pret šo tēlu un darbu kopumā. Ir sajūta, ka Daniels tekstu rada turpat uz vietas, bet viņš pie tā ir tik daudz strādājis – visam ir savs ritms un nozīme tieši tāpat kā senajā mūzikā. Katram vārdam ir īstais mirklis partitūrā. Daniels ir piedalījies šīs operas uzvedumos 25 gadu garumā. Nezinu nevienu, kas būtu sevi tā veltījis šim darbam kā viņš. Vienmēr ir liels pagodinātājums ar viņu sadarboties. Nezinu citus Duendes, bet man nav iebildumu. Mariju savukārt ir daudz, un tas mani iepriecina. Ceru, ka visi uztver šo tēlu tikpat dziļi.

Un katra Marija ir citāda. Tas ir pats labākais.

Protams! Vienā no uzvedumiem – beigās visi bijām Marijas. Gan sievietes, gan vīrieši. Visi bijām apģērbušies vienādi, visi pastāvējām par šo sievieti.

Šī varone nes gadsimtiem krātus pārdzīvojumus. Bet šī nav tava vienīgā loma, pat ja to var dēvēt par nozīmīgāko. Kā tu rodi iedvesmu un enerģiju iejusties tik daudzos un dažādos tēlos?

Kā jau minēju, man patīk izpētīt pirmavotu. Kas darbu ir radījis, kādam nolūkam, videi un apstākļiem tas ir domāts. Par baroka mūziku runājot, varbūt pat jādomā, kāda tipa baznīcā darbs ir pirmo reizi atskaņots. Respektīvi, meklēju saknes. Pēc tam – kur darbu atskaņošu. Sekot līdzi laikmetu tendencēm, stilam, bet tajā visā atrast sevi. Tikpat svarīgi ir saprast, ko šis darbs un loma nozīmē man pašai. Skatīties "starp rindiņām" – ļoti nopietni uztveru izteiktos vārdus, mūzikā izmantotos intervālus un harmonijas. Esmu medijs, kas klausītājiem nodod dzejnieka radīto caur komponista iedvesmu. Un pa vidu – būt godīgai pret sevi. Man svarīgāks ir vēstījums, ko vēlējušies nodot tekstu un mūzikas autori. Pjacolla un Ferrers operas radīšanā strādāja roku rokā. Tāpat darbojos, iestudējot Marijas lomu – meklēju pirmavotu, izpētīju, ko Pjacolla un Ferrers ir radījuši iepriekš. Kam Marijas loma oriģināli tika paredzēta – Eglei Martinai. Kādu mūziku ir izpildījusi viņa, kāda ir bijusi viņas skatuves klātbūtne. Bet es neesmu Martina – runa nav par imitēšanu, bet gan par sapratni. Tāpat man ir iespēja redzēt arī citu Mariju atveidojumus.

Martina tolaik bija Pjacollas mīļotā. Kā tev šķiet, vai viņš ir uzbūris šīs sievietes portretu?

Cik zinu, Pjacolla bija viņā iemīlējies, bet Martina – precējusies. Viņš esot aizgājis pie Martinas vīra un sacījis: "Viņa ir pārāk spēcīga sieviete tikai vienam vīrietim. Tu nevari viņu paturēt tikai sev!" (Smejas.) Viņas vīrs esot stipri apvainojies, un tā Martina nekad nepiedalījās iestudējumā. Pjacolla izsludināja noklausīšanos un loma tika Amelitai Baltarai.

Vēl viena lieta: šī opera nav tikai par vardarbībā cietušu sievieti. Tas ir stāsts par bandonenu, tas ir stāsts par Argentīnu. Marija ir metaforisks tēls – sieviete no nomales, kas nākusi no nabadzīgas ģimenes un dodas uz pilsētu, lai meklētu laimi, piedzīvojumus, labāku nākotni. Viņa dzird bandoneonu un tajā iemīlas. Viņa iemīlas bandoneonā, kas skan bordeļos un viņa pakļaujas šim liktenim, nepazīstot neko citu. Lai tas nebūtu tik traumatiski, viņa pasauli redz poēzijā. Līdzīgi kā Svētā Marija – viņa apēd rūgto kumosu, jo tas ir viņas liktenis. Bez sūdzēšanās. Jā, viņa ir dusmīga. Jā, viņa zina, ka tas nav pareizi. Bet viņa to dara ar godu, tāpēc, lai tas nav jādara visiem. Tā jūtu šo lomu. Tas šo tēlu padara svētu. Viņa ir tā, kas cilvēces slogu paņem uz saviem pleciem. Te atkal jāsaka paldies Danielam, kurš palīdzēja man piekļūt Marijas tēlam tik tuvu. Ir pagājuši aptuveni desmit gadi, kopš dziedu šo lomu – tā ir privilēģija.

Esmu dziedājusi šūpuļdziesmu no 17. gadsimta, kur Marija ieiet transā un redz, kas notiks ar Jēzu. Viņa iznēsā bērnu, kas nav viņas vīra dots. Viņa to dara, lai radītu dēlu, kas tiks upurēts cilvēcības vārdā. Viņa neko tur nevar darīt, vien nolūkoties. Marijas samierināšanās. Viņas loma. Laist pasaulē bērnu, to izaudzināt un raudāt pie viņa krusta. Mums viņai jāpateicas – Marija upurēja daļu sevis, lai citiem nebūtu jācieš.

Ko tu teiktu tiem, kas vēl šo mākslu nav iepazinuši – kāpēc viņiem šī izrāde būtu jāredz?

Iesaku apskatīt kopsavilkumu un skatīt to lielākā plaknē. Tas ir īsts mākslas darbs. Tik cilvēcīgs! Mēs visi varam tajā atrast kaut ko sev, un tas ir ceļojums, kurā novēlu doties ikvienam. Protams, mēs vēlamies to radīt maksimāli aizraujošu un izklaidējošu visiem, kas atnāks. Mūzika ir brīnišķīga, teksts obligāti nav jāpārzina. Bet tad parādās arvien vairāk slāņu, iespējams rakties dziļāk un dziļāk. Dzeja savienojas ar realitāti. Daudz kas ir saprotams vien pašam autoram un to mēs nekad neuzzināsim, bet tas skan ārkārtīgi skaisti. Manuprāt, viss vienmēr nav jāracionalizē. Iespējams, pats Ferrers, rakstot atsevišķus fragmentus, pats bija transa stāvoklī, bet šajā tekstā var atrast visu, ko vien var iedomāties. Visu, ko vēlies.