Glastonberijas festivāls. Nedēļa pēc tā

Par Glastonberijas festivālu raksta un stāsta daudz. Tas joprojām ir un būs ja ne pats ievērojamākais mūzikas festivāls pasaulē, tad viens no visaugstāk vērtētajiem un vēlamajiem noteikti. Un biļetes katru gadu tiek izpārdotas pusstundas, stundas laikā, kad vēl nav nosaukts neviens no festivāla māksliniekiem. Cilvēki brauc uz to no visas pasaules, no visiem kontinentiem, izņemot Antarktīdu, lai sajustu un izdzīvotu šo laiku šajā vietā – Glastonberijas festivālā. Bet, lai tur būtu, līdz turienei ir jānokļūst. Tāpēc par visu pēc kārtas.

Uz jautājumu, kur tā Glastonberija vispār atrodas, es parasti atbildu tikpat vienkārši – Anglijā. Pats interesantākais ir tas, kas festivāls nemaz nenotiek pašā apdzīvotajā vietā, kuru sauc Glastonberija, un pat ne tās tiešā tuvumā, bet 15 kilometrus no tās.

Glastonberija ir maza pilsētiņa, kurā ir ap 9000 iedzīvotāju, un es nemaz neesmu tajā bijis. Bet... kaut kad festivāls, kurš nu jau vairāk nekā 50 gadus notiek Piltonas ciemā, ir pieņēmis šīs pilsētiņas nosaukumu, un, pateicoties tam, Glastonberijas vārds ir pazīstams visā pasaulē.

Bet arī līdz turienei ir jānokļūst. Sākuma punkts ceļojumam lielākajai daļai festivāla viesu ir Londona, Padingtonas dzelzceļa stacija. No šejienes sāk ceļu vilcieni uz apmēram 200 kilometrus tālo "Castle Cary" staciju. Protams, uz festivālu brauc arī tūkstošiem automašīnu, bet lielākā daļa ceļo turp un atpakaļ no Londonas ar vilcienu. Nedomājiet, ka viss ir tik vienkārši. Nopirksiet biļeti, aizbrauksiet Londonā līdz Padingtonas stacijai, iekāpsiet vilcienā un pēc divām stundām no tā izkāpsiet. Tā tas notiek pārējās gada dienās, bet ne tad, kad cilvēki no turienes dodas uz Glastonberijas festivālu. Realitāte ir tāda, ka Padingtona ir pārpildīta ar tūkstošiem braukt gribētāju. Šeit pacietīgi rindā gaida ne tikai paši braucēji, bet arī viņu iedzīve turpmākajai nedēļai. Kā tikai cilvēki nepārvieto savas mantas... Gan somas un mugursomas, gan transporta ratiņi. Kādā brīdī šķiet, ka apkārtējā pasaule ir sajukusi prātā, bet domas ātri mainās – tieši šeit ir vismērķtiecīgākie cilvēki. Viņi visi zina, ko dara un kāpēc dara. Visiem ir viens mērķis.

Maza atkāpe par mani. Ir ļoti liela atšķirība, vai dodies uz turieni pirmo reizi vai atkārtoti. Tāpat kā dodoties kalnos: ir ļoti svarīgi neņemt līdzi neko lieku. Lai kā es minimizēju savu līdzi ņemamo iedzīvi turpmākajai nedēļai, somu ar visu dzīvošanai nepieciešamo un mugursomu ar foto un datortehniku, kopējais svars tāpat bija nepilni 30 kilogrami. Pilnīgs bruņurupuča dzīvesveids – kur es, tur manas mājas.

Atgriežamies stacijā. Pēc nepilnu trīs stundu gaidīšanas un lēnas pārvietošanās rindā esmu izlaists uz perona, pie kura piebrauc vilciens. Nekādas grūstīšanās, nekāda bara efekta. Viss ar smaidu, ar palīdzēšanu, visi uz perona esošie sakāpj vilcienā, pārējie tūkstoši gaida savu kārtu.

Brauciens vilcienā ir kā apbalvojums par izturību Padingtonas stacijā. Es turpmākās aptuveni divas stundas vienkārši skatos Anglijas lauku ainavas un droši vien ik pa laikam aizmiegu. Pa šo laiku mēs tiekam aizvesti 200 kilometrus no Londonas.

Klāt ir dzelzceļa stacija "Castle Cary", kura šādu "armagedonu" nedēļas garumā pārdzīvo tieši vienu reizi gadā. Izkāpjot no vilciena, ir jāuzrāda vai jānopērk vilciena biļete, tad dodamies uz rindu, kurā mums priekšā ir ar iepriekšējiem vilcieniem atbraukušie... Šī ir rinda, kuras galamērķis ir festivāla autobusi, kuri aizved jau uz reālo festivāla norises vietu. Vairāki desmiti divstāvu autobusu visas festivāla dienas kursē starp festivāla autobusu staciju un šo dzelzceļa staciju. Attālums ir aptuveni 25 kilometri, bet šeit sākas pavisam citi braukšanas noteikumi. Visu cilvēku un transporta kustību vada vairāki desmiti vai pat simti brīvprātīgo. Vēl līdz autobusa atbraukšanai tā pieturvietā ir saskaitīti un nodalīti 40 braucēji, kuri ātri, ātri uzkāpj autobusa otrajā stāvā. Iekāpjot autobusā, jūsu somu paņem brīvprātīgie un iekrāmē autobusa pirmajā stāvā.

Viss. Apsēžoties festivāla autobusā, vari būt drošs, ka nākamā pietura būs Glastonberijas festivāls. Piebildīšu, ka par braucienu ar autobusu nav papildu samaksa. Kā jau minēju, autobuss mūs ved aptuveni 25 kilometrus, bet tas nenozīmē 25 minūtes. Brauciens ilgst aptuveni stundu, bet tad jau miegs vairs nenāk. Jo tuvāk galamērķim, jo vairāk un vairāk redzamas autostāvvietas, brīvprātīgie katrā krustojumā regulē satiksmi, autobusiem dodot priekšroku. Un tad, kad kāda kilometra attālumā ir pārredzama festivāla teritorija, jā, ir tā sajūta – tas ir šeit.

Autobuss apstājas, un viss notiek pretējā virzienā. Braucēji ātri izkāpj un ieiet savā "aizgaldā", brīvprātīgie pa ķēdīti ātri, ātri izkrāmē atbraukušo mantas. Tikko tas ir izdarīts, autobuss dodas pēc nākamajiem 40 festivāla viesiem. Mana 0. diena ir noslēgusies.

Viens no visvairāk gaidītajiem festivāla brīžiem ir vārtu atvēršana, kas notiek trešdienas rītā, un festivāla viesi var sākt ieņemt, viņuprāt, labākās telšu vietas festivālā.

Tas nav mazsvarīgi, jo festivāla teritorija ir 900 akri jeb aptuveni 3,6 kvadrātkilometri un katrs gājiens līdz teltij – tie ir kilometri. Es nemaz nerunāju par aiziešanu līdz automašīnai, stāvvietas ir vairāku kilometru attālumā.

Vārti tika atvērti agri no rīta, diemžēl vēl biju ceļā un to neredzēju. Vēlāk uzzināju, ka šogad vārtus atvēra festivāla dibinātāja Maikla Īvisa (Michael Eavis) meita Emilija (Emily Eavis), kura ir šī brīža festivāla rīkotāju komandas galvenā persona. Mazliet aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, pateikšu, ka man tikai šoreiz izdevās uzzināt, kur notiks, un piedalīties pasākumos, kuros bija sastopams gan viens, gan otrs. Viņi ir cilvēki leģendas. Emilija trešdienas novakarē pilnīgi brīvā gaisotnē atbildēja uz uzdotajiem jautājumiem, bet Maikls ceturtdien uzstājās uz "Park" skatuves ar savu grupu un nodziedāja vairākas smeldzīgas dziesmas.

To es uzzināšu un redzēšu vēlāk, bet šobrīd vēroju, kā ieejās notiek sīkumaina, bet precīza biļešu kontrole. Jūsu sejas salīdzināšana ar to, kas redzama uz biļetes, jūsu personas dokuments un vārds, uzvārds uz biļetes.

Vienmēr ir jautājumi, kas ir atļauts/aizliegts ienešanai festivāla teritorijā. Protams, ir aizliegtās lietas, kas ir saprotamas jebkurai saprātīgai būtnei, – ieroči, sprāgstvielas, narkotikas u. tml. Tāpat ir uzsvērts, ka aizliegts ienest jebkādu šķidrumu stikla tarā.

Nedrīkst ienest tieši taru, ne šķidrumu. Jūs varat ienest jebkādu daudzumu jebkādu dzērienu, tikai ne stikla tarā. Teorētiski tas attiecas arī uz meiteņu smaržām neatkarīgi no to cenas.

Personīgo mantu pārbaude gan ir ļoti minimāla, lai neteiktu, ka tādas nav vispār. Viss balstās uz savstarpējo saprašanos – mēs jums rīkojam svētkus, jūs, lūdzu, ievērojiet dažus elementārus noteikumus. Un tā tas arī ir.

Tieši trešdiena un ceturtdiena ir tās dienas, kad Glastonberijas festivāls uz nedēļu pārtop par pilsētu ar 200 000 iedzīvotāju. Mēģiniet iztēloties, kā trīs vai četras Jelgavas ar visiem studentiem uz vienu nedēļu pārceļas 200 un vēl mazliet kilometru attālumā no Rīgas un ne tikai izdzīvo, bet izbauda šo laiku.

Trešdiena ir tā diena, kad tiek izziņots festivāla atklāšanas pasākums. Kā lai neatceras pagājušo gadu, kad starp šī atklāšanas pasākuma dalībniekiem tika nosauktas arī mūsu "Tautumeitas", ko Latvijas mediji pasniedza kā lielu sensāciju. Tas bija pirms gada, bet šogad rīkotāji kā atklāšanas pasākumu izziņoja dronu izrādi. To noskatīties visi tika aicināti uz laukumu pie Piramīdas skatuves, un dronu izrāde tiešām bija krāšņa. Tikai... kā jau minēju, lielās skatuves trešdien un ceturtdien klusē un klusēja arī šīs dronu izrādes laikā. Ne es vienīgais gaidīju, ka vizuālais gaisā būs kopā ar skaņu uz zemes, bet nekā. Par to droši var teikt – bilde bija, skaņas nebija. Tas vēlreiz apliecināja to, ka rīkotāji neizceļ kādu vienu pasākumu pāri citiem. Atklāšanas pasākums bija tikai kā viens no daudzajiem festivāla notikumiem.

Kas notika pēc atklāšanas pasākuma? Naktsdzīve uz neskaitāmām deju grīdām un bāros, kāpiens kalnā, lai redzētu Glastonberijas festivālu nakts gaismās. Nedomāju, ka bija kaut viens festivāla viesis, kas šajās dienās neuzkāpa kalnā, lai redzētu šos fantastiskos skatus.

Un atkal. Neviens piektdienā nekāpj uz skatuves un neuzstājas ar festivāla atklāšanas paziņojumu. Ir festivāla programma, un pēc tās arī viss notiek. Katrs pats plāno savu festivāla dzīvi, ko un kur vēlas redzēt un dzirdēt, ko izvēlas neredzēt. Tie ir vissāpīgākie brīži, kad ir jāizvēlas, ko neredzēt.

Arī man bija savs plāns, ko un kur redzēt, dzirdēt, fotografēt, ko un kur redzēt un dzirdēt, ko tikai dzirdēt. Ar smaidu atcerējos savu pirmo būšanas reizi, kad man arī bija plāns, bet tas pilnīgi nederēja. Šeit nevar "paskatīšos puskoncertu šeit" un tad "ātri pārskriešu pie citas skatuves". Šeit ir Glastonberija, citi attālumi, citas cilvēku masas, te viss ir atšķirīgi. Kā izņēmumu varu izstāstīt festivāla pēdējās dienas noslēdzošās uzstāšanās, kuras notika vienlaicīgi. Uz "Park" skatuves "London Grammar", uz "Other" skatuves – "The National", uz "Pyramid" – SZA. Ko redzēt, ko neredzēt? Visi trīs bija jāredz, un šoreiz tas arī izdevās, sadalot laiku trīs daļās, bet pārvietošanās plāns bija salikts pa minūtēm.

Bet tas bija svētdienas pašās beigās, līdz tam bija daudz un dažādas uzstāšanās. No lielajiem vārdiem ir jāizceļ Dua Lipa un "Coldplay". Tas nav pārsteigums, jo katras dienas noslēdzošie mākslinieki uz "Pyramid Stage" nekad komentārus neprasa, izņēmums nebija arī šoreiz.

Pārsteigums gan bija vēl pirms festivāla, kad tika izziņots, ka abas minētās uzstāšanās BBC savā interneta platformā rādīs tiešraidē. Jau pēc atgriešanās no festivāla es noskatījos "Coldplay" uzstāšanos ierakstā un varu apgalvot, ka bija vietas, kuras nevar pārraidīt pa vadiem, tās ir jāsajūt uz vietas, bet bija arī otrādi. Piemēram, kopskati no drona kameras ierakstā izskatījās fantastiski. Arī gaismas aproces tomēr vairāk piemērotas stadioniem, kur skatītāji viens otru redz un izbauda šo kopskatu, esot uz vienas plaknes, šī gaismas aproču gaismas spēle izpalika. Bet nevar gribēt visu, katrā vietā katram savs.

Tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis, bet šovs, kādu parādīja Dua Lipa savas uzstāšanās laikā, bija labākais šī gada Glastonberijas festivālā. Neviena sekunde nebija bez darbības uz skatuves. Ir dienvidu cilvēkiem cits temperaments, cits azarts!

Ar lielu interesi gaidīju "Seventeen" uzstāšanos, un viņi nelika vilties, patiešām bija atraktīvi un labi. Man vēl Latvijā esot, ieteica pievērst uzmanību PJ Harvey, un arī bija trāpīts tieši desmitniekā. Protams, kaut mazliet bija jāredz vecie, labi zināmie vārdi, tostarp Maikls Kivanuka (Michael Kiwanuka), "The Vaccines", "Two Door Cinema Club", jau minētā "The National" un vēl, un vēl.

Neplānota man, un tāpēc vēl lielāks prieks, ka tā sanāca, bija Little Simz redzēšana pirms "Coldplay". Te ir mazliet jāpaskaidro. Lai piekļūtu pie skatuves fotografēšanas attālumā visa koncerta laikā, un mans mērķis bija "Coldplay", kustība uz šādu vietu ir jāsāk vismaz vienu, ja ne divus koncertus iepriekš. Lai arī ļoti minimāli, tomēr cilvēku kustība un mainīšanās notiek arī skatuves pirmajās rindās. Ja es tagad teikšu, ka man Little Simz bija jāklausās gandrīz vai piespiedu kārtā, nu nē, protams, ne tā. Perfekts reps ar perfektu dikciju, kopā ar dziesmu melodijām, jā, ļoti skatāma un vislielākajai skatuvei atbilstoša uzstāšanās.

Ļoti daudz galveno mākslinieku var un varēs redzēt "BBC Music" platformā bez maksas. Meklējiet, skatieties, baudiet!

Protams, ceļš mājup vienmēr ir vieglāks. Ir uzņemts enerģijas lādiņš, sajūtas, ka gandrīz viss plānotais ir paveikts, atliek tāds mazumiņš, kā atkal sapakot savas ceļa somas un doties pa to pašu ceļu kā uz šejieni, tikai pretējā virzienā. Festivāla autobusu pietura, autobuss līdz "Castle Cary" dzelzceļa stacijai, vilciens līdz Padingtonas stacijai Londonā. Neatkārtošos ar kilometriem un stundām, tikai pateikšu, ka šoreiz tas viss kopā aizņēma piecas stundas... Grūtākās stundas visa festivāla laikā.

Atsveicinoties no jau zināmajiem un no jauna iepazītajiem cilvēkiem, pēdējo stundu jautājums, ko viens otram uzdod, ir: vai brauksi arī nākamgad? Un mana atbilde katru reizi ir vienāda, šodien es saku – nekad vairs, bet ko es teikšu pavasarī, nezinu...

Jā, tā jau ir tāda kā atkarība – doties uz Glastonberijas festivālu. Bet tieši šādi pasākumi mūs padara krāsainākus un neļauj palikt pelēkiem.

Pilnīgi noteikti ir tas, ka 2026. gadā Glastonberijas festivāla pļavās būs klusums, tas būs tā sauktais govju gads, kad lauki tiek atpūtināti uz nākamajiem gadiem. Tas arī pārdomām visiem, kas par to domā, – vai nu nākamgad, vai arī tikai pēc trim gadiem...