Krāsu laukumu sapludināšana. Grupas "kuba" 22 gadus gaidītā albuma apskats

Par pārsteigumu šo gluži nenosauksi, jo mūzikas zinātāji uz otro "kubas" albumu bija cerējuši jau 22 gadus. Šeit vietā teiciens – labs nāk ar gaidīšanu. Jānis Žilde, Arnis Račinskis, Mareks Ameriks, Toms Ostrovskis, Mikus Solovejs un Mārtiņš Strautnieks jeb Martinez Gonzalez ir vārdi, kas pašmāju mūzikā jau atzīmējušies dažādās muzikālajās stilistikās un mūziķu sastāvos, tādēļ arī "kubu" var dēvēt par supergrupu.

Ierakstītās, pārrakstītās un studijas apstākļos vēl daudzkārt rūpīgi pardomātās kompozīcijas izstaro briedumu un pārliecību par to, ko īsti mūziķiem gribas pateikt šeit un tagad, kad "laukumi" beidzot ierauga dienasgaismu. Tik ārpusstāvošu nosacīto hitu kā latīņamerikāniski draiskā itāļu apvienības "The Black Mighty Orchestra" skaņdarba "Rua Escondida" kaverversijas ar koķeto Lily vokalīzi no 2002. gada "kubas" debijas albuma "15 episodes of kuba" otrajā grupas platē nav. Tāpat nav arī tik izteiktas jazzy lounge kopnoskaņas, kas pirmā albuma gadījumā bija nodeva šā gadsimta sākuma modīgajām tendencēm populārajā smalku ballīšu mūzikā.

Jaunajā albumā neatrast arī pērngada itin jestro singlu "Pilsētas", kas tādējādi palicis vēl ārpusstāvošāks par minēto "Eskondidas ielu". Pilsētu vietā toties ir 11 vairāk vai mazāk kopsaistīti laukumi. Kā jau noskaidrojām – muzikālu krāsu, ne gluži pilsētas laukumi vai ielas.

Jauno plati "kuba" iesāk nobrieduši nesteidzīgi. Ar mazliet dronētu beznosaukuma ģitārambientu, kurā sevi momentāni piesaka arī Martinez Gonzalez spēlētās "Fender Rhodes" klavieres, kuru skanējums vairs nepazūd visa atlikušā albuma garumā. Kas arī loģiski, jo tagadējā "kubas" skanējuma pamats savulaik radās tieši pēc Strautnieka veiksmīgās iepirkšanās sludinājumu portāla ss.lv mūzikas instrumentu sadaļā.

Nesteidzīgajam ievadam seko ambienta pāreja uz jau 2005. gadā izdoto singlu "baku". Nedz "kubai" ar Havanas cigāriem, nedz "baku" ar Azerbaidžānas naftu gan nekāda sakara nav. Augstāk minētā sešotne nekad tā arī nav pacentusies publiski skaidrot aiz grupas vai skaņdarbu nosaukumiem paslēpto filozofiju, jo runa tāpat ir par instrumentālu mūziku bez tekstuāliem vēstījumiem, atstājot vietu brīvai interpretācijai.

Ātri ausīs ielīpošā falseta vokalīzes tēma joprojām ir savā vietā, taču šis nav gluži tas pats "baku", ko jau dzirdējām pirms gandrīz 20 gadiem. Noskaņa gan saglabāta, iezīmējot itin tipisku "kubas" postroka virzības skanējumu ar repetitīvu ģitāras motīvu, kas pāriet arī liegā free jazz ar saksofona iespēlēm, tad mažorīgā taustiņinstrumentu kāpinājumā, lai noslēgtos ar pamattēmu un kopēju mini haosu. Steigai un liekām notīm gandrīz deviņās "baku" minūtēs vieta tā arī neatrodas, kas vēl piemita iepriekšējai singla versijai.

"Rhodes" skanējums kalpo par pāreju arī uz sapņaino skaņdarbu "r2", gan jau ar darba nosaukumu "rhodes2". Tas piedāvā viegli dauzonīgu ritmiku, liekot iedomāties par skaņas celiņu saulainas pievakares rikšotāju filmai ar pie segliem piestiprinātiem ģitārakcentiem un līdzi cilpojošu, mazliet niķīgu saksofonu.

Plates A pusi noslēdz atsevišķā brīnumzemē dzīvojošā "alise", kurai arī patīk vērot zvaigznes gluži kā Kellijai arīdzan atkal aktīvā franču dueta "AIR" deviņdesmito gadu izskaņas hitā "Kelly Watch the Stars". "kuba" gan neaizslīd tik elektronisku sapņu ainavu virzienā, piedāvājot drīzāk ambientu postroku ar "Moog" sintezatora pieskaņām, ko tikpat labi var piedēvēt arī kādreizējiem Martinez Gonzalez muzikālajiem favorītiem – skotu duetam "Boards of Canada".

Straumēšanā pāreju uz albuma B pusi var arī palaist garām, taču vinila plates pārlikšana turpmākam skanējumam ļauj piefiksēt "kubas" pievēršanos džezīgākām noskaņām. "radio" uztver grūvīgākus kosmosa signālus, kurus pie zemes notur grupai raksturīgās repetitīvās ģitāras postroka noskaņas.

"jauni laukumi" uz kopējā fona ir pārsteidzoši tieši virpuļojošs "Rhodes" motīvs, kam ar taisnu bītu pieslēdzas arī bungas, lai ātri vien aprautos "3/4". Jau nākamajā albuma kompozīcijā, kurā klausītāja auss atkal tiek ieaijāta džezīgā līganumā, galveno lomu pārņemot mazliet reverbrētai ģitārai un turpat apkārt lidojošam saksofonam.

Taču "kubas" mērķis gluži nav pieturēties pie vienas noskaņas, ko pierāda nedaudz lielāku dinamiku piedāvājošā albuma noslēguma fāze. Līganajām "3/4" seko itin draiskās "lietavas", taču minētā krāsu laukumu sapludināšana pieprasa vēl vienu strauju pāreju uz vieglu ambientu, kurā klusumam ir tikpat liela nozīme, kā saksofona un pārējo mūzikas instrumentu skanējumam. Taču "lietavas" diezgan loģiski kulminē ar cilpveida atgriešanos pie sākotnējās ritmikas.

Tikpat loģiski "rakstāmmašīna" atgriež klausītāju pie "Rhodes" vibrācijām, lai atkal uzņemtu ritmisko tempu līdz gandrīz vai fancīgām "kubas" pirmsākumu noskaņām, liekot iedomāties arī par vēl vienas lieliskas Latvijas instrumentālās mūzikas grupas "S&T Syndicate" daiļradi, un vēl pēc brīža pat par "kubā" iesaistīto dalībnieku pamatgrupu "Satellites LV" un "Laika suns" ģitārroka instrumentālajām starpspēlēm.

Arī "r1" ir itin roķīgas ritmikas skaņdarbs, iezīmējot vēl vienu albuma kāpinājumu un ļaujot atminēties tādu muzikālo novirzienu kā krautroks, kā arī, velkot iepriekšējo paralēli ar "r2", apšaubīt "r1" tulkošanu kā "rhodes1". Taču mīklas "kubai" piestāv, un nav arī svarīgi, ko kurš burts vai vārds šeit īsti nozīmē. Nozīme ir visam kopumam. Un to apliecina arī beznosaukuma nobeigums, kurā notiek loģiska atgriešanās pie ambientām noskaņām ar muzikāla nemiera atblāzmām, liekot galvā pāršķirstīt visu nupat dzirdēto un visprecīzāk šo kopumu laikam jau definējot kā ambientu džezroku.

Vēl viens secinājums – "kubas" vīriem ausīmdzirdami patīk pavadīt laiku kopā muzikāli nesteidzīgās sarunās, gluži vienkārši izbaudot, kā dažādās kombinācijās skan pašu spēlētie mūzikas instrumenti. Ja vēl rezultāts sagādā prieku arī citiem, tad, tā teikt, laime pilnīga.

48 albuma minūtes, lai arī nesteidzīgi, tomēr pamanās aizlidot vēja spārniem, liekot vilkt mugurā savējos un mesties pakaļ. Kaut līdz pašai saulei, jo šī mūzika šķiet mūžīga, ārpus laika dzīvojoša. Pieglabāt nākamajām paaudzēm to palīdzēs arī krāšņi noformētais vinila ripulis ar Mārtiņa Grauda fotomākslu uz vāka. Tā tomēr šķiet stabilāka vērtība par digitāliem mākoņiem.

Un tādam vinila ripulim piestāv, piemēram, ērts dīvāns un romantiskas stāvlampas, kādas bija vērojamas uz skatuves grupas atkalapvienošanās koncertā "Piena svētkos" 2016. gadā Lucavsalā. Par dzērieniem katrs var piedomāt vai nepiedomāt klāt pats. Tas jau atkarīgs no spēles laukumiem.