Mūsdienu koncertu klausītājam, ja vien ir vēlme pakavēties atmiņās par piedzīvoto un tās atsvaidzināt, pat ja esi kritiķis, kura uzdevums ir uzrakstīt koncerta apskatu jeb recenziju, ir daudz visādu "špikeru". Ja koncerts bijis kupli apmeklēts, papildus paša fiksētajiem foto un video arī "YouTube" un sociālie tīkli ir pilni ar ierakstiem, kuros citi steidz paziņot visai pasaulei, kur bijuši. Ir arī gan sajūsminātu, gan vilšanās pilnu aprakstu jūra, kur pasmelties, uzzinot pat to, ko pats esi palaidis garām. Galu galā ir arī interneta lapa "setlist.fm", kur tiek publicēti lielo koncertu dziesmu saraksti. Protams, bez iepriekšminētajiem eksistē vecie labie pieraksti blociņā, kas atsauc atmiņā šādas tādas detaļas. Tomēr vislielākā vērtība ir paša sajūtām koncerta laikā un pēc tam, kurās veldzējās cilvēki sendienās, kad vēl nebija skaņu ierakstu un koncertu apmeklējumiem bija tik liela nozīme, ka cilvēki to dēļ varēja mērot lielus ceļa gabalus, kaut vēl nebija lidaparātu un pat ne automašīnu.
Šī apraksta galvenais varonis Edgars Mākens – komponists un mūziķis, grupas "Jaunība" izveidotājs – pirms dažiem gadiem intervijā man minēja vēsturisku faktu: 1705. gadā baroka klasiķis Johans Sebastiāns Bahs esot divpadsmit dienas gājis ar kājām, lai satiktu un dzirdētu spēlējam ērģelnieku un komponistu Dītrihu Bukstehūdi (1637–1707), jo tas viņam bija ļoti svarīgi. Tagad to mēdzu citēt visai bieži, atceroties, ka vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados nebija vajadzīga ne jautru draugu kompānija, ne nodrošināts komforts, lai uz kādu tālāku Latvijas pilsētu brauktu klausīties Jura Kulakova grupas "Pērkons" koncertus. Viss bija tikai mūzikas dēļ. Sēdies vilcienā un brauc.
Pašlaik, aprakstot Mākena jaunizveidotās grupas "Jaunība" koncerta klausīšanās pieredzi K.K. fon Stricka villā 30. augustā, ir ekskluzīva iespēja būt brīvam ne vien no iepriekšminētajiem "špikeriem". Tajā izskanējušās dziesmas pat nav nekur vēl pieejamas ierakstā, ko esot tikai plānots veikt pie grupas "Dzeltenie pastnieki" dalībnieka Ingus Baušķenieka viņa mājās, analogajā studijā, ierakstot magnetofona lentē. Par spīti visām mūsdienu tehnoloģiju iespējām, tieši šāda – nesagatavota klausītāja – pieredze joprojām sniedz vislielāko gandarījumu no koncertu apmeklējuma. Iepazīties ar mūziku, pirmoreiz to dzirdot tieši dzīvajā izpildījumā, aizejot uz koncertu kā baltai lapai, labākajā gadījumā zinot dalībniekus un viņu iepriekš jau dzirdētos darbus.
Pagājušā gada rudenī šādi izbaudīju Pollijas Džīnas Hārvijas koncertu Prāgā, noklausoties viņas jaunā albuma "I Inside the Old Year Dying" programmu pirmoreiz tieši dzīvajā izpildījumā, kaut tā ieraksts bija pieejams jau kopš pavasara. Un ne mirkli nenožēloju šādu koncerta apmeklējumu bez jau iepriekš ieskicētiem iespaidiem, ko varētu izdarīt, iepazīstoties ar dziesmām jau laikus. Mākena un "Jaunības" gadījumā, kā jau minēju, tas nemaz nebija iespējams, tik vien kā dzirdēt pāris intriģējošu fragmentu reklāmās un dažas atsauksmes par šo programmu pēc tās pirmatskaņojuma Valmieras vasaras teātra festivālā.
Nu beidzot visi tie, kuriem pietrūka jau krietnu laiku apklusušā "Gaujarta", ir sagaidījuši brīdi, kad Mākenam atkal ir grupa, kurā viņš komponē, spēlē taustiņinstrumentus, dzied, un tās sastāvā nav neviena mūziķa no iepriekšminētajām grupām.
Protams, mēs tagad varam tikai minēt, kā būtu izvērties Edgara Mākena muzikālais ceļš un vai tas maz novestu līdz "Jaunībai", ja viņa potenciālu pirms teju diviem gadu desmitiem nebūtu pamanījis (līdzīgi kā nesen dziesminieku Aldi Kolosovu) un producējis Edgars Šubrovskis, kurš tolaik jau bija guvis plašāku atzinību ar savu grupu "Hospitāļu iela", kuras beigu posmā Mākens spēlēja taustiņinstrumentus. Kopā viņi izveidoja grupu "Gaujarts", ar to koncertēja un ieskaņoja Mākena komponētas un arī dziedātas dziesmas ar nepārprotamām atsaucēm uz daļēji jau aizmirsto un tāpēc nostalģisko pagājušā gadsimta otrās puses popmūziku, tolaik sauktu par estrādi, divos pilnmetrāžas albumos – "Koncerts Kultūras namā" (2008) un "Vibrācijas" (2011), kā arī vienu īso albumu "Priekšnojautas" (2015).
Vēlāk abi turpināja muzicēt kopā "Ansamblī Manta", kas balstījās Šubrovska dziesmās. Vēlāk viņu ceļi pašķīrās, Mākenam sākot studēt kompozīciju Latvijas Mūzikas akadēmijā un attālinoties no popmūzikas, kā arī muzicēšanas rokgrupās, lai komponētu lielākoties teātra izrādēm. Mākena komponētajā trīs dziesmu ciklā ar Jāņa Baltvilka dzeju, kas ievada Šubrovska kopā ar Oskaru Jansonu un Sniedzi Prauliņu izveidotās grupas "Juuk" 2021. gada albumu "Sikspārņi", var dzirdēt autora došanos operiskā žanra virzienā, kur Sniedzei bija iespēja likt lietā visas savas soprāna vokāla dotības.
Nu beidzot visi tie, kuriem pietrūka jau krietnu laiku apklusušā "Gaujarta", ir sagaidījuši brīdi, kad Mākenam atkal ir grupa, kurā viņš komponē, spēlē taustiņinstrumentus, dzied, un tās sastāvā nav neviena mūziķa no iepriekšminētajām grupām. Tai dots nosaukums "Jaunība". Repertuārā ir Mākena dziesmas latviešu valodā ar Ingas Gailes, Agneses Krivades, Marijas Luīzes Meļķes, Ingas Pizānes, Henrika Eliasa Zēgnera, Elvīras Blomas, Agneses Rutkēvičas, Contra un Alises Zariņas dzeju.
Vokāliste Agnese Budovska jau koncerta pirmās dziesmas laikā burtiski izstaro to pozitīvo enerģiju, kas cilvēkiem ir raksturīga dzīves sākumposmā, kas vēl pilns saviļņojošu pārsteigumu un naiva prieka par katru sīkumu.
Par to, cik ļoti mūziķi ir iegājuši šajā grupas nosaukuma diktētajā tēlā (tā varētu būt arī veselīga vai teatrāla ironija, kad sen vairs nav divdesmit), visvairāk ar savu sniegumu apliecina vokāliste Agnese Budovska, kura jau koncerta pirmās dziesmas laikā burtiski izstaro to pozitīvo enerģiju, kas cilvēkiem ir raksturīga dzīves sākumposmā, kas vēl pilns saviļņojošu pārsteigumu un naiva prieka par katru sīkumu. Tomēr, ņemot vērā, ka Agnese ir aktrise, viņa prot to dozēt, nepadarot līdz banalitātei uzkrītošu un kaitinošu. Arī viņas vokālās dotības uzplaukst vai katrā dziesmā, gan solo, gan duetā ar Mākenu. No grupas "Stūrī zēvele" pārceļojot uz "Baložu pilniem pagalmiem" (ar izmantotu iespēju laiku pa laikam atgriezties), Klāvs Lauls no vokālista un ģitārista nu jau vairāk nekā pirms desmit gadiem ir pārtapis par vienu no spilgtākajiem basģitāristiem latviešu rokmūzikā, spēlējot ar četrstīgu instrumentu brīžiem burtiski satriecošas partijas. Nu viņš liek lietā savu meistarību arī "Jaunībā". Bet Edgara Rubeņa elektriskās soloģitāras skaņu gleznas nespēj neapburt, īpaši, ja klātienē vēro, kā viņš spēlē mūziku ne vien ar saviem veiklajiem pirkstiem, bet visu ķermeni, sejas muskuļu akrobātiskās dejas ieskaitot.
No akadēmiskās vides (Latvijas Nacionālais un Liepājas Simfoniskais orķestris, stīgu kvartets JUNO) "Jaunībā" ir ienākusi altiste Paula Kronentāle, bet ar elektroniku – modulārajiem sintezatoriem un bungmašīnām – mūsdienīgus triepienus uz daudzkrāsainā, dažādu pagājušā gadsimta teātra un populārās mūzikas laikmetu sulā mērcētā skaņu audekla uzvelk Emīls Dreiblats – ne tas, kurš liepājnieks un grupas "Willow Farm" līderis, bet cits, kurš pazīstams kā trio "Origo Boys" dalībnieks, tikai šoreiz viņš nebliež tehno ritmus un nerepo, mikrofonu sev priekšā izmantojot tikai, lai kopā ar Klāvu Laulu brīžiem piedziedātu fona vokālus. Pateicoties tieši viņam, dziesmas "Aizmirsti" laikā nāk apjausma – ja latviešu mūzikā kaut kas jelkad ir izklausījies radniecīgi Bristoles triphopa leģendai "Portishead", tad tā ir "Jaunība", un tieši dziesmā "Aizmirsti". Šoreiz tas ir kompliments, nevis norāde uz kopēšanu, jo arī Agneses Budovskas balss šai dziesmā, spilgti kontrastējot ar gavilēm ievadā, noķērusi to pašu mūžīgo ilgu un nolemtības nervu, kas pulsē pie katras "Portishead" solistes Betas Gibonsas izdziedātās nots, bet tomēr reizē arī atbrīvo lidojumam pretī cerībai, pat ja tā ir cerība uz nezināmo.
Tikai vienreiz dzirdētā Edgara Mākena jauno dziesmu programma noteikti ir atstājusi vēlmi to dzirdēt vēl kādreiz, bet ne tik drīz (līdzīgi ir ar "Gaujarta" dziesmām), kā mūsdienu klikšķu laikmeta izlutinātie cilvēki pieraduši darīt, tāpēc arī ierakstu (spriežot pēc redzētā foto Baušķenieka studijā, jau top) gaidīšu pacietīgi, nevienu nesteidzinot. Arī pašas skaistākās lietas var pārdozēt, un tas nav vajadzīgs pat tiem, kas par visām varītēm pēc tā tiecas. Putns debesīs nelido tāpēc, lai viņu noķertu un aptaustītu. Skaisti ir vērot viņu tepat – no zemes. Sagribēs, nolaidīsies pats. Kā tas Tenesija Viljamsa jaunības putns ar saldo balsi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
