Kā atšķiras orķestru dzīve Latvijā un Vācijā. Saruna ar vijolnieku Georgu Sarkisjanu

Kā sokas?

Šobrīd taisu kafiju. Šodien bija ļoti garš mēģinājums tāpēc, ka Smetanas "Vltavai" atradies "Bärenreiter" izdevums.

Cik saprotu, šo Smetanas programmu atskaņosiet svētdien.

Jā, te visu laiku svētdienās ir koncerti. Gan sestdienās, gan svētdienās, gan pirmdienās… Pēdējo divu nedēļu laikā esmu nospēlējis vismaz septiņus koncertus. Te ir pavisam cits grafiks, nekā Latvijā. Te var mierīgi būt tā, ka vakarā nospēlēju, piemēram, "Salomi" vai kādu citu pamatīgu operu. No rīta ir mēģinājums simfoniskajam koncertam, vakarā varbūt vēl kaut kas – ej nu sazini. Tad no rīta mēģinājums citai programmai. Vakarā nospēlē simfonisko koncertu. Te skatās tā, lai mūziķim būtu desmit izsaukumu nedēļā.

Latvijā taču nevar būt tik daudz izsaukumu!

Bet Vācijā var. Te ir dubultie mēģinājumu gan no rīta, gan vakarā. Arī šodien septiņos vakarā braukšu atpakaļ uz mēģinājumu. Rīt no rīta būs mēģinājums "Ansītim un Grietiņai". Vakarā būs mēģinājums kora ierakstam. Parīt būs bērnu koncerts, vakarā būs Štrausa "Salome" un nākamajā dienā uzreiz sāksies mēģinājums nākamajai simfoniskajai programmai.

Šķiet, ka pāreja no dzīves Latvijā uz dzīvi Vācijā tev bija ļoti pakāpeniska. Protams, tu jau studēji Vācijā.

Protams, kā es 2004. gadā atbraucu, tā nekad neesmu Vāciju līdz galam atstājis. Visu laiku esmu dzīvojis Diseldorfā.

Kopš nespēlē Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, liekas, ka esi pavisam prom no Latvijas, lai gan šad un tad atbrauc ciemos ar kādu koncertprogrammu.

Orķestris bija visa pamatā. Drīzāk Vācija turējās klāt.

Kurā brīdī tomēr nolēmi, ka Vācija būs tavas mājas?

Vienmēr biju gribējis strādāt Rīgā, bet, ņemot vērā, ka pārsvarā ar ģimeni tomēr uzturos šeit, Vācijā, ir sanācis šādi. Ja man kāds zvanīja un piedāvāja projektu, tas vienmēr bija tad, kad bija orķestra koncerts Rīgā. Sapratu, ka visiem Eiropas orķestriem viss notiek vienā un tajā pašā laikā. Tas ir saistīts ar kalendāru, ar svētku dienām – ar Eiropas ritmu. Un ja vienmēr pasaki nē, tad vienā brīdī vairs nemaz nezvana. Arī bērnu audzināšana nu kļuvusi nopietnāka – ja tēta nav mājās, dēli kā divi rotveileri – dīvāns būs beigts! (Smejas- aut.) Sieva arī vienā brīdī jautāja, kur dzīvoju – šeit vai Latvijā. Pati negribēja braukt līdzi, jo Diseldorfā ir ļoti liela japāņu kopiena – gan kultūras, gan draugu ziņā, gan veikali, gan pasākumi. Man kā eiropietim ir diezgan vienalga, vai esmu Rīgā, vai Diseldorfā, vai Spānijā – tas ir apmēram viens un tas pats. Tad ar japāņiem ir mazliet citādāk. Protams, nāca pandēmija, kuras laikā pamanīju, ka šis modelis – strādāt Rīgā, bet dzīvot Diseldorfā – nedarbojas. Ģimenei – liels pluss, mākslinieciski – mīnuss.

Bet izvēlējies savas prioritātes.

Jā, un varbūt arī cerēju, ka tomēr ar laiku izdosies nonākt tādā vietā, kur ir vairāk brīva laika, un ka varētu atkal atrasties Rīgā biežāk, nekā reizi gadā.

Sanāk jau mazliet biežāk. Augustā biji atbraucis ar Baha vijolsonātēm..

Tas bija nejauši. (Smejas – aut.)

Bet tagad – oktobrī – būsi Rīgā ar Brāmsa Vijolkoncertu, bet vēlāk – Liepājā ar kamermūzikas programmu un pianistu Georgu Kurdijanu.

Georgs Kurdijans dzīvo tepat, divdesmit minūšu brauciena attālumā. Tikai tāpēc varam regulāri sastrādāties. Te ir ļoti daudz spēlējošu cilvēku, piemēram, vakar piezvanīja kāds pianists un vaicāja, vai šīs nedēļas nogalē varam nospēlēt (Gabriela) Forē sonāti. Kamermūzikas ziņā arī te ļoti daudz kas notiek. Kad esmu uz vietas, neskatoties uz trīskāršo slodzi, salīdzinot ar LNSO, pa vidu tomēr varu izdarīt vairāk. Nav nobloķēto posmu, kad esmu prom.

Cik noprotu, šobrīd esi Vupertāles simfoniskā orķestra koncertmeistara vietnieks.

Jā, bet de facto sanāk, ka pirmā koncertmeistara vieta desmit vai pat divdesmit gadus ir brīva. Katrā gadījumā – ļoti ilgi.

Kāds tam varētu būt iemesls?

Iemesls – grupa ir pilna ar solistiem. Un katra noklausīšanās beidzas ar vārdiem "es varētu labāk". Bet tas ir katrā orķestrī, tas ir normāli. Katrs mūziķis arī tic, ka viņš spēlē vislabākajā orķestrī. Apritē jau nav tik daudz koncertmeistaru. Labākajiem – viņiem jau ir savs darbs. Tur var cerēt tikai uz to, ka kāds no jaunajiem mūziķiem ir ļoti talantīgs, kuru varētu paņemt un gaidīt, kamēr viņš pieņemsies pieredzē.

Kamēr iegūs mūziķu uzticību.

Jā. Tā tas bija arī pandēmijas laikā – daudzi solisti, kuriem ir arī labas orķestra prasmes, pamanīja, ka ir labāk, lai būtu darbs, nekā brīvmaizē dzīvot. Un dažas vietas viņi aizpildīja. Bet Vācijā ir ap 140 profesionālu orķestru. Vupertāles simfoniskais orķestris ir viens no A klases orķestriem – un tādu orķestru ir ap 70. Šajā reģionā – 16. Un, starp citu, mūziķi ļoti rotē starp šiem orķestriem, īpaši novembrī, decembrī. Ja kāds sāk slimot, tad viens otru aizvieto.

Kā ir saglabāt māksliniecisko motivāciju šādā intensīvā orķestra pasaulē?

Mākslinieciski tas zaudē tāpēc, ka visiem orķestriem nepietiek diriģentu. Paši orķestri ir augstākā līmeņa. Kāpēc varu spēlēt vienlaikus gan Brāmsa Vijolkoncertu, gan kamermūzikas programmas – tāpēc, ka orķestrī man ir jābūt solista līmenī, vislabākajā formā. Atnākt pēc vasaras un pateikt: "Nu, iespēlēsimies!" – tas vispār nav variants un netiek akceptēts. Kad ir labs diriģents, tad spēles līmenis orķestrī ir fantastisks. Un galvenais, ka tas ir līdzvērtīgs visiem orķestriem. Lai ko mēs spēlētu, vienmēr esmu labā formā. Bet nepietiek diriģentu, un ja priekšā nostājas kāds mazāk spēcīgs līderis, tad arī orķestris ir viduvējs. Ņemot vērā, ka Vupertālē ir arī operteātris, kurš ir jāapkalpo, sanāk, ka šis orķestris pat nepieder pats sev, tas ir pilsētas skrūvīte…

...kas aizpilda visus pilsētas kultūras notikumus.

Sociāli jau tas ir pareizi, ka orķestris ir pilsētas mehānisms, kas pieejams visiem. Starp citu, Vupertālē ir viena no labākajām Eiropas koncertzālēm (Historische Stadthalle Wuppertal – aut.). Ja nemaldos, pat "Berlīnes filharmoniķi" ir braukuši veikt ierakstus šajā zālē. Tā ir celta aptuveni pirms 130 gadiem un tā ir vēsturisko koncertzāļu imitācija. Tur ir aptuveni līdz 2000 klausītāju vietām, un, jāsaka, ja ir laba programma, tad koncerts ir izpārdots līdz pēdējam krēslam divus vakarus pēc kārtas.

Kā, tavuprāt, atšķiras Vācijas profesionālās mūzikas kultūra no Latvijas?

Tā noteikti ir citādāka. Pirmkārt, nevienam neienāk prātā, ka orķestra mūziķis var būt arī solists – spēlēt, piemēram, Brāmsu ar orķestri. Tas ir izņēmums, ko parasti dara tikai labāko orķestru koncertmeistari. Tomēr cilvēki ir ļoti aktīvi. Paskaties apkārt – viens jaunais konkursu vinnējis, cits – izdevis kompaktdisku. Vēl kāds – desmit kvarteta koncertus nospēlējis. Visi ir ļoti aktīvi un profesionāli. Tomēr, ja esi orķestrī, tad tevi uzskata par tādu kā amatnieku.

Vai tas atšķiras no tā, kā mūziķus uztver Latvijas orķestros?

Jā, absolūti. Pirmkārt, labi – Latvijā LNSO ir valsts pirmais orķestris. Tas būtu līdzīgi kā Berlīnes filharmoniķus uztver Vācijā. Tas ir cits statuss. Ja Vācijā esi viens no A klases orķestru mūziķiem, tas tomēr ir "viens no". Ņemot vērā, ka orķestri "apkalpo" pilsētas ar mūzikas norisēm, tam visam ir ikdienišķa forma. Atbrauc, pastrādā un nospēlē koncertu. Reizēm tev piezvana un paprasa, vai šovakar vari citā pilsētā nospēlēt tādu vai citādu koncertu attiecīgā līmeņa orķestrī. Nu, jā – atbrauc Anne Sofija Mutere uzstāties. Vai kāds cits izcils solists. Arī tas ir normāli, viņi šeit dzīvo un tāpēc te uzstājas.

Bet vai tas neietekmē atskaņojuma kvalitāti – rotēšana starp kolektīviem?

Gandrīz neietekmē. Tā rutīna, ka jebkurš no šo orķestru mūziķiem spēlē ap trīsdesmit izsaukumos mēnesī – viņi visi ir formā. Un viņi visi viens otru arī pazīst. Protams, ir mūziķi, kas labprāt spēlē simfoniskos koncertus un tādi, kas labprāt spēlē operas – viņiem attiecīgi piezvana, ja jāaizvieto operās. Piemēram, vienu reizi bija diezgan liela slodze, un "atbira" visi koncertmeistari uz Vāgnera "Tristanu un Izoldi". Es "Tristanu" jau spēlēju Latvijā, tāpēc man tā nebija nekāda problēma. Vienu vakaru man tomēr piezvana un saka, ka es esot vajadzīgs citā pasākumā, bet "Tristanu" atbrauks nospēlēt mūziķis no citas pilsētas. Nav problēmu ātri atrast mūziķi, kas atbrauks un šo opusu nospēlēs.

Vai turpini arī pedagoģisko darbību šajā darbu gūzmā?

Kā pieaicinātais docents strādāju Diseldorfā. Pārsvarā vijoli pasniedzu studentiem, kas izvēlējušies galvenokārt apgūt citu mūzikas nozari – diriģēšanu, kompozīciju, skaņu inženieriju. Viņi labi spēlē, bet tas ir sekundāri. Protams, diez vai cilvēks, kurš ir izlēmis, ka diriģēs vai radīs mūziku, gribēs primāri apgūt vijoli. Kaut gan, jāsaka, ja ar viņiem pamatīgi strādātu, viņi būtu ļoti labi vijolnieki. Rīgā esmu pedagogu sarakstā. Ja kāds grib nākt, tad vienkārši – lai raksta un zvana.

Nupat iznācis arī tavs un pianista Džeimsa Madoksa albums ar Bartoka mūziku.

Patiesībā, šo mūziku ierakstījām aptuveni pirms trīs gadiem.

Kāpēc Bartoks?

Jau sen gribēju rakstīt Bartoka solo sonāti. Vajadzēja atrast mūzikas ierakstu namu un to atradu caur citiem mūziķiem. Īsāk sakot, pianists zināja izdevniecības "Coviello" pārstāvjus, un tā izdomājām ierakstīt Bartokam veltītu disku.

Vēl nedaudz runājot par LNSO – kā ir atgriezties pie šī orķestra solista lomā, zinot, ka ilgus gadus biji orķestra koncertmeistars?

Kad katru dienu spēlē sešas stundas orķestrī, tas ir vēl viens orķestris, kurā spēlēt. Atskaņot tikai izvēlētās, pārdomātas programmas ar labu diriģentu un labiem solistiem – tas ir liels luksuss. Ceru, ka LNSO mūziķi to apzinās. Labprāt spēlētu arī šī orķestra rindās. Bet tad, kad 27 dienas mēnesī esmu vienā orķestrī, diez vai varu kaut kur piedalīties. (Smejas – aut.)

Un kāda ir tava sadarbība ar diriģenti Kristīnu Posku? Jums jau bijuši labi muzikālie panākumi arī iepriekš, kas nominēti Lielajai mūzikas balvai.

Neesmu viņu saticis kopš Hačaturjana, bet zinu, ka Brāmss būs labs.

Kā tu tver Brāmsa Vijolkoncertu?

Te man būtu jāuzliek liela konjaka pudele diriģentam Andrim Pogam, jo tieši viņš izdomāja, ka man ir jāspēlē gan Arams Hačaturjans, gan Brāmss! (Smejas.) Hačaturjana Vijolkoncerts sākumā man likās ļoti banāla izvēle tāpēc, ka pats esmu pa pusei armēnis. Nebiju ļoti augstās domās par šo koncertu, līdzīgi kā daudzi citi vijolnieki. Tā teikt – sporta pasākums. Bet, izrādījās –, ja kārtīgi pameklē, tad tā ir ļoti dziļa mūzika. Par Brāmsu šādas šaubas nav. Ir citas – ja jau Brāmss ir simtiem reižu nospēlēts un dzirdēts gan labākās, gan sliktākās interpretācijās, tad, protams, ir doma: "Ko tad es vēl tur varu izdarīt?" No otras puses, kā jebkurš, kas sevi uzskata par kaut cik solīdu vijolnieku, iztiks bez Brāmsa? Vienmēr likās, ka Brāmss jāatskaņo tad, kad būs vairāk sirmu matu uz galvas. Pagājušajā gadā ar LNSO to atskaņojām Igaunijā kādas koncertzāles jubilejā. Tolaik vēl strādāju Solingenā, kur darba slodze bija daudzkārt lielāka. Tajā brīdī man likās, ka tā ir pašnāvība – visam pa virsu vēl spēlēt Brāmsu. Tagad tas izskatās labāk.

Tu runā par sirmajiem matiem.

Pirmkārt, lai atskaņotu Brāmsa Vijolkoncertu, vajag vai nu ļoti lielu meistarību, vai – ja vēl nav ļoti lielas meistarības – ļoti labu skolotāju. Pirms aptuveni pusgada klausījos pavisam jauna vijolnieka – viņam bija tikai 17 gadu – versiju. Par šo interpretāciju runājot, bija skaidrs, ka tās nav viņa domas. Viss bija salikts pa plauktiņiem un izstrādāts fantastiskā tehniskā līmenī, solīdi un akadēmiski. Bet, ņemot vērā, ka tagad visi ļoti labi spēlē, un nav solistu, kas kļūdītos vairāk par trim notīm visa koncerta laikā, jāskatās, ka tam visam ir pievienota kaut kāda muzikāla vērtība. Par Brāmsa mūziku man bija vienmēr licies: nospēlē visu pasaules literatūru, un tikai tad spēlē Brāmsu. Bet caur kamermūziku, kur esmu nospēlējis pilnīgi visu, ko Brāmss vien ir uzrakstījis – tas vairs tā nelikās. Varbūt tā ir nesamākslotība, bet kaut kur Brāmsa mūzikā ir zināma vienkāršība. Tas liekas interesants izaicinājums – zinot viņa visas simfonijas, visu kamermūziku –, spēlēt Vijolkoncertu. Šķiet, ka ar Brāmsu tiešām ir sanācis tā, ka esmu nospēlējis visus viņa opusus, ieskaitot "Svinīgo uvertīru", kuru spēlē labi, ja reizi desmit gados.

Jā, ja klausītāji Brāmsu ne vienmēr novērtē augstu, tad mūziķi ir tie, kas izceļ viņa daiļradi. Man gribētos teikt, ka viņš partitūrā neraksta neko lieku, tieši tik, cik nepieciešams.

Ir vēl viens moments – lai spēlētu Brāmsu, vajag krāsas un vajag skaņu. Tas ir visinteresantākais, ar ko nodarboties, spēlējot instrumentu. Tajā pašā laikā, tas ir visgrūtākais. Šī koncerta tehniskais līmenis ir tik augsts, ka vari būt laimīgs, ja tiksi galā ar pašu nošu tekstu. Un tad papildu ir uzdevums – lai tas pēc kaut kā arī skanētu. Lai instruments skanētu, lai būtu krāsas un raksturi. Tāpēc mūziķiem ir ļoti liels respekts – ja ķeries pie Brāmsa, tas ir milzīgs pīrāgs! Tur ir ļoti daudz atrodams.

Tas droši vien liek nopietni apdomāt, ko mūziķis no sevis vēl var dot klausītājiem.

Nesen viens no orķestra kolēģiem stāstīja, ka atkal ir klausījies "kārtējo Baha ierakstu". Viss esot tik sterili un uzmanīgi, lai, nedod Dievs, kaut kas nenoiet greizi. Pēc tam esot ņēmis un klausījies Šēringa veco ierakstu. Domāju, ka pie tā arī kādreiz atgriezīsies – reiz visiem apniks vienādi – kā divas ūdens lāses – spēlējošie solisti.

Vai šobrīd esi uz laba mākslinieciskās iedvesmas viļņa? Kas palīdz to saglabāt?

Kad spēlē garas stundas orķestrī, tad ļoti gribas spēlēt arī kaut ko citu. Priekš sevis. Orķestrī tiek atskaņots tik dažāds repertuārs, ka to jau vairs neuztver kā kaut ko vienreizīgu. Nupat bijām Zalcburgā, kur programmā bija abi Brāmsa klavierkoncerti, Dvoržāka Septītā simfonija, Štrausa "Dons Žuans" un "Intermeco" , kas ir ļoti sarežģīts orķestra darbs. To bieži neatskaņo. Un tas viss – trīs koncertos. Darba slodze ir milzīga, bet tas tiek atskaņots ļoti labā kvalitātē. Pa vidu varbūt ir kāda programma, kas bojā garastāvokli, bet parasti – ne izvēlētā repertuāra dēļ. Visādi citādi – vienmēr esi aktīvā mākslinieciskā apritē. Klāt paņemt arī kamermūzikas un solo repertuāru šķiet kaut kas pašsaprotams.