Dabas spēks un tu pie tās kājām kā izmisīgs lūdzējs. Rudaks par filmu "Tesa Man"

Aptuveni tādas ir sajūtas pēc grupas skaļākajiem koncertiem, kad liekas, ka esi ticis kāda lāga stiprinieka nopērts jeb notests ar karstām zaru slotām kā pirtī – un pēc tam vēl svaigumiņam uzgāzis sev aukstu ūdeni no spaiņa ar zīmīgu uzrakstu 01 (agrākais ugunsdzēsēju tālrunis) un rokturi apakšā (lai vieglāk dzēst) vai ielēcis dīķī, kas visiedarbīgāk ir ziemā. Protams, ja izdodas trāpīt āliņģī un kāds to vispār ir izcirtis. Tomēr tas viss tevi nav nolicis gultā ar plaušu karsoni, kā vecmamma brīdināja, bet – tieši otrādi – nācis par labu. Tu jūties kā iznācis no Šķīstītavas – tīrs un priecīgs, par desmit gadiem jaunāks vai pat no jauna piedzimis, ar svaigiem spēkiem, toties atbrīvojies no visa liekā, kas pirms tam nomācis un traucējis justies gana labi. Turklāt – atšķirībā no Bībelē stāstītā – tu vēl esi dzīvs. Reliģiozi cilvēki līdzīgas sajūtas ķer individuālās lūgšanās vai apmeklējot dievkalpojumus klātienē baznīcā, pretī atstājot savu desmito tiesu, bet "Tesas" klausītāju reliģija ir tās mūzika.

Savulaik "Tesas" albuma "Control" atklāšanas koncertā Āgenskalnā, vecās televīzijas ēkas zālē, sajūta bija līdzīga kā 90. gadu reivos, kas tolaik vēl bija jauna un progresīva izklaides forma ar dejošanu pie monotona ritma, nonākot tādā kā transa stāvoklī pat bez apreibinošiem palīglīdzekļiem. Tagad tādi ir "Tesas" koncerti, tikai te viss notiek dzīvajā. Nonākot un spējot uzkavēties pie "Tesas" ilgāk par desmit minūtēm, tu jau esi uz palikšanu un nonāc līdzīgā transā kā agrāk no reiva.

Aplams un novecojis ir priekšstats, ka skaļa rokmūzika, kas arī tiek dēvēta par metālu, bet progresīvo, uzreiz ir agresīva un melna, – "Tesa" arī bez banalitātēm, lipīga sīrupa un amerikāņu smaida atstāj cilvēkos tikai un vienīgi pozitīvas emocijas, pirms tam gan savos koncertos izvedot ekskursijā caur uguns un ūdens labirintiem, lai jūt visu kontrastu gammu.

Citā grupas koncertā festivālā "Laba Daba" bija vērojami klausītāji, kas pievērtām acīm kā kādā kulta rituālā pat neapzināti – kā sensenos laikos Anatolija Kašpirovska TV hipnozes seansos – cēla rokas pret debesīm, klusi (skanot "Tesai", viss ir kluss) paužot pateicību par to, kas viņiem šobrīd tiek dots, un tas nebija nekāds tur no skatuves atskanējušais "kur ir mūsu mazās rociņas" vai pūļa sekošana kāda atraktīva frontmeņa paraugam, ka tagad jādara, lūk, šādi!

Basģitārists Kārlis Tone, bundzinieks Jānis Burmeisters un ģitārists Dāvis Burmeisters jeb trio "Tesa" patiešām ir savos nu jau gandrīz divdesmit darbības gados sasniedzis Latvijā kulta līmeni, jaudas ziņā pārspējot mūsu pieprasītāko popzvaigžņu lielkoncertus, kuros pārākums apmeklētāju skaita ziņā ir tīri matemātisks. Cilvēki, kuri nāk uz šī trio koncertiem un cenšas iespēju robežās neizlaist nevienu reizi, kad tas kaut kur tuvumā spēlē, patiešām turp dodas pēc kaut kā vairāk nekā labas laika pavadīšanas draugu lokā, malkojot reibinošus dzērienus un gaidot, kad atskanēs iemīļotās melodijas, sejās iecirtīsies "absolūti drošo" uguns stabu karstums un pār galvām nobirs krāsainu papīriņu lietus.

"Tesas" klausītāji neveldzējas spīgulīšu lietutiņā, bet mūzikā, kas gāžas virsū kā neredzama, bet nevaldāma lavīna, un atdodas tai ar visu savu miesu un garu, kā metoties āliņģī ziemas salā. Un tieši šādi laika apstākļi nekļūdīgi izraudzīti kā piemērotākie Uģa Oltes filmai "Tesa Man", kas savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja Rīgas Starptautiskā kino festivāla atklāšanā 17. oktobrī un joprojām skatāma uz lielajiem ekrāniem. "Tesai" piestāv gan skaļums, gan vēriens, un kino šādu pastiprinājumu dod. Oltes darbu sarakstā jau ir 2016. gada dokumentālā filma "Atbrīvošanas diena" par slovēņu industriālā roka avangardistu "Laibach" viesošanos Ziemeļkorejā, kas bija pirmā Rietumu zvaigžņu vizīte šajā valstī. Pēc šādiem smagsvariem gan mūzikā, gan arī no politiskā viedokļa, par ko saņemti četri "Lielie Kristapi", Olte uzņēma vienu spēlfilmu – trilleri "Upurga" (2002). Ķeršanās pie šādas pasakas ar un ap "Tesas" mūziku šķiet likumsakarīga, jo grūti iztēloties kādu citu rokgrupu, kas jau uzreiz būtu gatava tik organiskai saplūšanai ar dabu un tās procesiem šādā filmā, jo ceļš, kā attīstījusies viņu mūzika, nav mazākā mērā dabisks kā koka augšana vai dīķa aizsalšana.

Būdami arī oktobra beigās Durbē notikušā mūzikas un vietējās ražas festivāla "Zemlika" draugi, Jānis, Kārlis un Dāvis šogad sagādāja vēl vienu neaizmirstamu piedzīvojumu, kā kvartets "Sansara" ar Jāni Bušu no grupas "Asinis" pie mikrofona nospēlējot grupas "Nirvana" kaverversiju koncertu, jo viņu paaudzes ceļš uz rokmūziku sākās ar šīm dziesmām, pēc tam caur "hardcore" aizkārpoties līdz kaut kam smagākam un pamatīgākam. Vēl viens piemērs ir rakstnieks Jānis Joņevs, pēc kura populārās grāmatas "Jelgava 94" uzņemtās Jāņa Ābeles filmas skaņu celiņā atbilstošas noskaņas oriģinālmūziku iespēlēja "Tesa", jo iegādāties tiesības izmantot kaut fragmentu no "Nirvana" vai "Slayer" oriģinālajiem ierakstiem mūsu kino nevarētu atļauties. Nu jau vairs tikai visgaišākajās atmiņās dzīvojošā Vecrīgas kroga "Aptieka" saimnieks Kristaps Krēsliņš ir viens no retajiem (varbūt pat vienīgais) latviešiem, kas, augdams Amerikā, pat divreiz pabijis īstā grupas "Nirvana" koncertā. Durbes ābeļdārza drēgnajā oktobra nogales pēcpusdienā vaicāts, vai "Tesai" sanāk labāk par īsto "Nirvana" pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, viņš atzinīgi norūca: "Smagāk! Cits laikmets."

Un, protams, "Zemlikas" kinozālē pēc koncerta cepurēs, zem krītošajiem āboliem, neizpalika "Tesa Man" seanss, kur arī izmantoju iespēju beidzot noskatīties filmu, jau ar pirmajām minūtēm to iemīlot ne vien mūzikas dēļ, bet arī – redzot intuitīvi jau iepriekš nojausto režisora Uģa Oltes prasmi atrast daudzu klausītāju līdz šim, iespējams, neaptverto "Tesas" mūzikas skanējuma un vēstījuma saskaņu ar pirmatnējo dabu, abām satiekoties un kopš šī brīža paliekot nešķiramām mākslinieka Andra Eglīša izcili izveidotajā vidē. Tur vārdi ir pilnīgi lieki. Tāpat paskaidrojumi un spriedelējumi par to, kas tad tas īsti ir, ko režisors, mākslinieks un mūziķi ir gribējuši ar šo filmu pateikt. Dzīvība un tās turpinājums. Dabas spēks un tu pie tās kājām kā izmisīgs lūdzējs. Cilvēks kā gaistošs puteklis, bet skaists un valdzinošs bez gala.

Pat epizodiski tēli šeit vismaz asociatīvi uztverami kā simboli. Piemēram, kadrā stāv govs, kurai pēc mirkļa atskrien un nostājas līdzās divi teliņi. Savulaik laukos saimnieces bērniem, kuri vēl nezināja par to dzimšanu, teica – "teliņš atskrēja", bet te šie divi atskrēja kaut kur no ārpuses – var pat aizdomāties, ka te uzsvērta pieaugošā tendence bērnus adoptēt, nevis dzemdēt ģimenēs, lai mazāk rūpju un netraucē karjerai. Lūk, cilvēks ielaužas dabā burtiskā nozīmē, ar nūju sitot āliņģi aizsalušā dīķī, lūk, viņš jau tiecas pēc planētas dzīlēm, vispirms iesitot zemē mietu, bet tad ņem un norok daļu paugura, izveidojot tādu kā meteorīta izsistu robu, kur satiekas Mūzika (ko dzīvajā spēlē "Tesa"), Ūdens (cilvēki to lej un smeļ, nes un tajā peldas) un Uguns (tā jābaro ar koku, kas paliek, kad visas dievību skulptūras jau gatavas) – trīs stihijas, kas vienlaikus cīnās savā starpā un palīdz cita citai, tam visam notiekot no sazin kurienes sanākušo cilvēku priekšā, arī viņiem iesaistoties un piedaloties.

Pārcilājot atmiņas, atausa līdzīgs gadījums pirms aptuveni divdesmit gadiem, kad festivālā "Zaļumballe" bija ar ekskavatoru izrakta milzu bedre un tajā ierīkota skatuve. Cilvēki no augšā sastumtajiem zemes klučiem gluži kā no balkoniem un ložām varēja vērot, kā lejā, bedrē, uzstājas "Inokentijs Mārpls" un PND.

Jānorāda, ka māksliniekam Andrim Eglītim šis sanācis ļoti jaudīgs gads – vēl novembra sākumā var paspēt aiziet uz viņa lielo personālizstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bet Eglīša izveidoto mežonīgās dabas ainavu iekštelpās jau pieminētās "Zemlikas" rīkotāja Mika Magones vadītajā "Hanzas peronā" kamermūzikas koncertu cikla "Gordoniāde" laikā nu jau gan var aplūkot vairs tikai augustā fiksētajās fotogrāfijās vai video. Arī tas bija iespaidīgs darbs, kas atstājis paliekošu nospiedumu liecinieku atmiņās kā viens no 2024. gada spilgtākajiem kultūras notikumiem.

Atgriežoties pie filmas – arī tās nosaukums pavisam noteikti nav lasāms tikai angliski (tulkojumā – "Tesas" cilvēks), bet arī latviski, kur "man" ir vietniekvārds, kas norāda uz piederību vai viedokli no katra ceļā sastaptā indivīda personīgā skatpunkta, ko no malas neviens nevar grozīt, ja nu vienīgi pats, gluži kā jebkuru atkarību. "Tesu" nevar iemācīt mīlēt, kā savulaik Raini vai šodien, piemēram, Donu, izliekot milzu plakātu uz lielveikala sienas, ko ierauga katrs, iebraucot Rīgā no rietumu puses. "Tesa" izaugusi no Latvijas "punk/hc" gadsimtu mijas scēnas, un tās izauklētajiem nav ieraduma klausītājus ķert ātri un par katru cenu, bet dabiskā ceļā, pat ja tas nozīmē to pašu, ko lēni vai nekad.

Filma "Tesa Man" varētu būt sākums stāstam, kura turpinājums būs katram savs – cienītājam, vērotājam, garāmgājējam, tam, kurš zvana un saka, lai pagriež klusāk, jo traucē mieru. Variāciju daudz – "Tesa man atstāja autogrāfus uz plates", "Tesa man iepatikās jau sen", "Tesa man patīk koncertos, nevis ierakstos", "Tesa man liekas garlaicīga" utt. Tu ieraugi šo filmas nosaukumu un uzreiz zini, ka tā ir "Tesa" tieši tev. Vai varbūt pats Uģis Olte to par sevi? Kāpēc ne? Vai tad viņš arī nav pelnījis kādu "Tesu" sev? Vismaz vienreiz mūžā "Tesas" tīklos ieteiktu ielēkt katram, lai notestētu, vai būs pa zobam. Un filma, sēžot ērtā kinoteātra krēslā, varētu būt tāds mazais sākums, lai iepazītos, jo tur neviens centrbēdzes spēka ietekmē no mošpita apļa ārā izlidojušais ar galvu tev degunu nesalauzīs vai zobu neizsitīs, ja no tiem pagrīdes koncertiem tomēr bail.

Diemžēl gan jāsaka, ka kinoteātru tehniskie darbinieki mēdz grēkot, filmām, kurās skan rokmūzika, skaļumu limitējot (kā ABBA un "Queen" astoņdesmitajos, tā "Blur" un Niks Keivs divtūkstošajos), kas "Tesai" varētu atņemt krietnu daļu jaudas, jo, klusāk pagriezta, tā vairs nav nekāda "Tesa". Ja iegādājies un skaties filmu mājās, tad vismaz tur var griezt, cik tīk, ja sienas biezas un kaimiņi atvaļinājumā siltākās zemēs. Tā vai citādi, šī filma noteikti jānoskatās, jo tā ir svarīgs mūžīgu patiesību un šī laika kultūras norišu nospiedums, ko mūsu pēcteči sauks par klasiku.

Skaļums "Tesai" nav tikai līmeņa regulatora pogas pozīcija uz skalas, bet viens no tās instrumentiem mūzikas nodošanā un uztveršanā. Pat tāds rokenrola iemiesojums kā daudz pieredzējušais Raimonds Lagimovs jeb Dambis reiz bēga ārā no mūzikas nama "Daile" zāles, kad tur festivālā "Skaņu mežs" spēlēja "Tesa". Grupas bundzinieks Jānis Burmeisters (draugiem – Jancis) savulaik stāstīja, ka pēc amerikāņu dronmetāla grupas "Sunn O)))" skaļā koncerta Anglikāņu baznīcā pats esot juties kā piekauts, un esot zināmi arī gadījumi, kad mazāk pie tik skaļas mūzikas pieraduši cilvēki šajos koncertos esot pat vēmuši, bet arī tā ir organisma fizioloģiska atbrīvošanās no liekā, tātad atkal attīrīšanās.

Tā paša "Inokentija Mārpla" līdera Dambja otrās grupas – avangarda roka "Amorālā psihoze" – sastāvā bungas spēlē tieši "Tesas" Jancis, kuru viņš atzīst par vienu no labākajiem Latvijas bundziniekiem. Ne velti viņš ir tik pieprasīts, ka spēlē arī popmūzikai daudz tuvākā grupā "Laika suns" ar Arni Račinski, "Nesen" un arī soloalbumā ar dziesminieci Alisi Josti, arī "Svētdienas leģionā" ar saviem draugiem brāļiem Raiti un Lauri Ābelēm, kuri sevi jau apliecinājuši arī kā spilgtus kinorežisorus. Arī Janča otrā (vai pat pirmā) kaislība ir saistīta ar vizuālo mākslu – viņš veidojis dizainu daudzu albumu vāciņiem, bet ikdienas darbā apglezno cilvēku ķermeņus, strādājot par tetovētāju. Un viņš glezno arī ar vālītēm, bungas jutekliski (kaut no visa spēka) spēlējot, katram nākamajam sitienam it kā turpinot iepriekšējo, nevis taisnās līnijās glīti sacaurumojot skaņas audeklu, kā dara citi bundzinieki, kuru primārais un nereti arī vienīgais izteiksmes līdzeklis ir sūrā darbā izkopta tehnika, bet talants dots kādā citā jomā.

Arī pārējie dalībnieki ir aktīvi ārpus "Tesas" – Dāvim ir improvizācijas trokšņu avangarda orķestris "Dūmu zārka zēni" ar mūžam mainīgu sastāvu, kas šogad nospēlēja koncertu uz "Noasa" veselas diennakts garumā (vismaz Latvijā tas ir rekords), un vēl viņš tagad spēlē ar grupu "Pamirt".

Kārlis, kurš filmā no savas basenes dabū ārā sniega gurkstēšanas skaņu palielos mīnusos, kad liec soli pēc soļa uz vēl nenostaigāta celiņa, kopā ar savu dzīvesbiedri Inesi darbojas postfolka grupā "Līgas pH3" un raksta daudz dažādas (arī klusas un akustiskas) mūzikas teātriem, bet visa "Tesa" spēlēja uz skatuves teātra "Kvadrifrons" izrādē "Pisties vai dzīvot", aktualizējot prostatas vēža profilakses svarīgumu, ko daudzi apjēdz par vēlu.

Ja nu kādu no 21. gadsimtā dzimušajām (ārpus repa scēnas) bandām var nosaukt par nopietnu kulta grupu Latvijā, kas ar panākumiem koncertējusi arī ārzemēs, tad tā noteikti ir "Tesa", un filma ar tās piedalīšanos ir likumsakarīgs notikums, kam noteikti nesekos turpinājums, bet nākamais solis, iespējams, kādā citā virzienā, precīzāk būtu teikt – kā mūris stāv ne tikai Irbe, bet arī "Tesa", un viss pārējais ir tikai grafiti zīmējumi, kas tam mūrim kā magnētam pievelkas un nost vairs nenokrīt.