Latviskais (un latgaliskais) mantojums jaunās skaņās. Trīs paraugi mūsdienu mūzikā

Tā nu sanāk, ka debijas plati Seimaņs Putāns laidis klajā 55 gadus pēc nāves. Turklāt runa nav par dzejas lasījumiem audio formātā, bet jaunatklātā Latgales dzejnieka tekstu pārnešanu muzikālā stilistikā, kas viņa dzīves laikā vēl nebija piedzimusi – hip-hopā. "Caur bolsim as eju" ir daļa no kopprojekta "Putāns. Toreiz un tagad", kurā ietilpst arī dzejas grāmata un koncertizrāde. Uzsvaru šoreiz likšu tieši uz albumu, kas ir lielisks piemērs gan tam, kā runāt par agrākos laikos aizliegtiem un tādēļ vecāku un vecvecāku kolekcijās visticamāk neatrodamiem autoriem, gan tam, kā, smeļot bagātīgu saturu iz vēstures, attīstīt tālāk mūsdienu mākslas žanrus.

Kārtējo reizi pierādās, ka pamatlietas šajā pasaulē nemainās. Vēlme pēc taisnīguma, brīvības, galu galā arī mīlestības tās plašākajā nozīmē būs aktuāla vienmēr un to spilgti apliecina arī Putāna dzejas pārlikumi hip-hopa žanrā, izlaisti gan caur Latgales mākslinieku, gan tādu pašmāju repa zvaigžņu kā ansis un Gustavo prizmu. Latgales producenta Ņikitas Grappa smalki veidotie un uz deviņdesmito gadu hip-hopa un pat triphopa skanējumu tēmētie muzikālie aranžējumi un bīti perfekti salīmējas kopā ar anša un Gustavo latviskā tulkojuma un Ūgas, Bruolāna un Broka latgaliskajām repa rīmēm.

Dekorācijas nomainījušās, bet vēstījums palicis. Esam uzzinājuši gan par allaž revolucionāri noskaņoto tā oriģinālautoru, gan to, ka šāda dzejas pārskatīšana bagātina arī mūsdienu hip-hopu. Labs paraugs, no kā mācīties. Muzikāli ne tik veiksmīga, taču vēsturiski noteikti akceptējama ir arī Putāna mazmazmazbērnu dalība projektā, godam izdevies arī vairāku viesvokālistu paveiktais, kas viss kopā rada piesātināta un pārdomāta garalbuma iespaidu.

Krietni zināmākam mantojumam savā jaunajā albumā "Latviskā elegance" pievērsies džeza pianists Kristaps Vanadziņš, pieaicinot talkā vēl divus spēcīgus mūziķus – kontrabasistu Jāni Rubiku un bundzinieku Kasparu Kurdeko. Šeit runa ir par mūsu latvisko pašapziņu, kuras viens no balstiem ir uz mūžiem tajā iekodētas melodijas. Ulda Stabulnieka, Mārtiņa Brauna, Jura Kulakova, Raimonda Paula, Jāņa Ivanova, pat Eduarda Rozenštrauha vai vienkārši tautas radītas un šajā gadījumā mūsdienīgā džeza manierē apspēlētas.

Vanadziņa džeziskais draivs lieliski nolasījās jau pirms trim gadiem, kad klajā nāca godalgotā plate "The Love Garden has Overgrown". Ja toreiz mantojuma dzīles paralēli oriģināldarbiem tika meklētas Edvarda Elgara britu neoficiālās himnas un amerikāņu džeza leģendas Džona Koltreina pierakstos un ierakstos, tad šoreiz Kristaps ar draugiem pieķēries mūsu pašu mentalitātei.

Reizē viegli paredzams un sarežģīts solis, jo pat šī autora apskats sākotnēji nespēja aizgaiņāt skepsi, ieraugot skaņdarbu sarakstu. Sak’, džezā jau var pāraranžēt daudz ko, bet kāds īsti pamatojums? Vienkārši skaisti? Vanadziņu muzikālās dzimtas turpinātājam tomēr izdevies pateikt ko daudz vairāk un lielā mērā tieši pateicoties savam drošajam džeza džentlmeņa draivam un pareizai līdzbraucēju, nevis stopētāju izvēlei. To apliecina kaut vai albuma singls "Pie baltas lapas", kas ir lielisks septiņarpus minūšu dažādu džeza intonāciju opuss un noteikti būtu sajūsminājis arī oriģinālautoru Kulakovu. Gana drosmīgi jauna elpa iedota arī Stabulnieka neoficiālajai Latvijas himnai rudenī "Tik un tā", ar smaidu sejā līdzi dīdīties liek tautasdziesma "Kur Tu skriesi, Vanadziņi?", mazliet lieks varbūt šķiet vienīgi Rozenštrauha "Zilais lakatiņš" noslēgumā, taču arī tam albumā atrasts precīzs valsts svētku laika fokuss – veltījums mūsu trimdiniekiem.

Ne tik tiešā veidā un arī ne tik lokāli, tomēr kultūrmantojumu savā jaunākajā albumā apspēlējis arī ģitārists Reinis Jaunais. Rezultāts ir augstvērtīga instrumentālā pasaules mūzika, kurā nojaušama gan latviešu pūra lādes klātbūtne, gan citu ģeogrāfisko un kultūrvēsturisko punktu muzikālie vēji. Nav arī nekāds brīnums, zinot, ka Reini mājās nemaz tik bieži nesastapsi. Viņš ir īsts muzikālais ceļotājs, kuram visticamāk jau sajucis koncertu skaits dažādās ārvalstīs, līdzīgi kā, starp citu, arī izdoto ierakstu uzskaitījums, jo Jaunā projekti bijuši daudz un dažādi.

Tam arī nav tik būtiskas nozīmes. Svarīgs ir šis punkts šeit un tagad, kad nākusi klajā Reiņa pirmā vinila plate, kuras saturs interneta straumēs nonāks 24. novembrī un kurā viņš sadevies rokās ar lieliskiem līdzdomātājiem – čellisti Ernu Daugavieti, bundzinieku Andri Buiķi, atkal jau kontrabasistu Jāni Rubiku, trompetistu Hariju Ločmeli un elektroniskās mūzikas producentu EIII, lai radītu plaši plūstošu ierakstu, kura īstākais plaukts tik tiešām būtu world music. Latviskā mentalitāte šajos muzikālajos ceļojumos visizteiktāk ieskanas paša Reiņa iespēlētās kokles un varbūt arī zvanga skaņās.

Etnisku pasaulīgumu šai mūzikai visticamāk palīdzējis piešķirt arī audio miksa izveicējs Kaspars Bārbals, taču nav šaubu, ka vislielākie nopelni šajā ceļojumā ir tieši Reinim Jaunajam pašam. Arvien drosmīgākam un spēcīgākam mūziķim, no kura vēl noteikti dzirdēsim daudz ģitāras stīgu, perkusīvā korpusa un citas melomāniski aizraujošas skaņas, vēl jo vairāk ņemot vērā, ka šajā albumā viņš paķimerējies arī ar mūsu tehnoloģiskā audio lepnuma "Erica Synths" modulārajām skaņierīcēm.