Fakts, ka rokgrupa "Židrūns" šovasar izziņoja pēdējo koncertu, daudzus apbēdināja. Jo mēs nespējam pieņemt valdošo pasaules kārtību – viss, tostarp arī labais, kaut kad beidzas. Tā ir mācība sliņķiem, kuri neapmeklē koncertus, kamēr tie pieejami, aizmirstot, ka mūsdienās viss notiek arvien ātrāk un kāda laba grupa, ko esam pamanījuši, ir jāķer dzīvajā, cik vien bieži iespējams, jo nekas nav mūžīgs, un pēc tam var nākties tikai kost pirkstos par garām palaisto, vairs tikai ierakstos un atmiņās palikušo. Runājot par "Židrūnu", 2024. gada vasaras koncerts tika dēvēts par pārmaiņu svētkiem, un vārdi "pēdējais" vai "beigas" netika lietoti, lai nevairotu skumjas, jo katras beigas ir jauns sākums.
"Židrūna" ne ar ko neaizstājamajai balsij – Klāvam Kalnačam – grupa jeb duets "Nielslens Lielsliens" gan ne tuvu nav sākums, bet jau labu laiku eļļota "brīvas izpausmes laboratorija" kopā ar bundzinieku Mareku Kaminski (sākotnēji arī ar Miku Magoni – vienu no pašlaik nozīmīgākajiem Latvijas koncertdzīves veidotājiem). Tātad tas nav lēciens no skaļāku jeb roķīgāku muzikālu izpausmju cienītaju jau pelnīti kanonizēta "Židrūna" baseina sausā zemē. Ar "Nielslens Lielsliens" jau bija iznākuši trīs nepārspīlēta garuma albumi, kas izdoti kasešu formātā.
Koncertos Klāvs ar to dziesmām nereti uzstājas arī vienatnē ar nosaukumu Siensliens, bet grupas "Nielslens Lielsliens" kompānijai, šķiet, uz palikšanu, ir pievienojusies Vija Moore ar balafonu – no ķirbjiem izgatavotu Rietumāfrikas sitamo instrumentu, ar kuru, līdzīgi kā ksilofonu, vibrafonu vai balafona pēcteci marimbu var izspēlēt pat sarežģītas melodijas. Šim instrumentam arī ir noteicošā loma albuma "Negaidīti varoņi" noskaņas radīšanā (no tās pārskaņoties uz "Židrūnu" varētu būt grūti), taču šī noskaņa nebūt nav meditatīva un nomierinoša, kā citkārt raksturīgi etniskajiem instrumentiem, bet pat trauksmes sajūtas pastiprinoša, papildinot tekstos it kā par dzīvnieciņiem stāstīto, kas patiesībā, ja ieklausās, izceļ cilvēka vieglprātīgo un nereti postošo attieksmi pret dabu, uzskatot sevi par galveno radījumu uz Zemeslodes.
Skanējuma ziņā šīs varētu būt labu labās bērnu dziesmas, bet, gluži kā pasakas, tās patiesībā stāsta ļoti nopietnas lietas, un šis ieraksts vērtējams pat kā sava veida manifests, kas aicina cilvēkus nepārspīlēt ar savu nozīmīgumu un visa pārējā pakārtošanu tikai savām šībrīža ērtībām, aizmirstot, ka arī pēc (un bez) viņiem te kādam būs jādzīvo. Ievaddziesma ir par ēzeli, pēc kura liriskais varonis ilgojas kaut vai tāpēc, ka viņš prot paust savu attieksmi pret cilvēku problēmām (tostarp visus vēl nesen tik satraukušo vīrusu), atstājot aiz sevis siltu čupiņu. Ēzelis stāv pļāvā, smaida bārdā, un asti neritmiski kustina. Kāpēc neritmiski? Dzīvniekam neparādīsi, ko nozīmē, cilvēkaprāt, ritmiski, tāpēc, ja gribas sevi mierināt, ka ēzelis tomēr ir tava orķestra pilntiesīgs dalībnieks, atliek pielāgot dziesmas ritmu viņa astes kustībām, pārējiem spēlējot pēc ēzeļa-diriģenta norādēm.
Cilvēkam nav neko jāmāca dzīvniekiem, kuri te bija jau pirms viņa, bet pašam no šiem jāmācās. Piemēram, no mērkaķiem otrajā dziesmā, kuri bez palīglīdzekļiem un īpašas piepūles sarāpušies palmas virsotnē un kokosriekstus zemē sit. Tikai kāpēc viņi dziesmā "Kokosi" tiek saukti par "neģēļiem", ja palīdz tos riekstus dabūt no koka zemē tieši tad, kad gaidi? Varbūt viņi sit lejā vēl nenogatavojušos kokosriekstus? Bet varbūt tie neģēļi ir domāti nevis mērkaķi, bet rieksti, kas gadījumā, ja mērkaķi tiem neliktu krist tūlīt, gāztos negaidīti, kad tu ej gar to palmu un nogatavojies rieksts trāpa tev tieši pa galvu!? Tie rieksti ir gana smagi, lai, no liela augstuma krītot, varētu nodarīt cilvēkam gauži, saplēšot galvaskausu kā tādu nieka olu, gluži kā tas jaunais saimnieks, izpostot retu putnu ligzdu dziesmā "Lielie ķīri", ar airi bakstoties pa zāli, meklēdams paša pazaudētu dronu, par ko saņem bargu, bet pelnītu sodu. Johaidī – žetons Klāvam arī par šī teju aizmirstā latviešu lamuvārda atgādināšanu.
Arī dziesmā "Antarktīda" zvēriņu tēma neizpaliek: mēs visi zinām, kā rodas vilna, ko savērpt dzijā, lai no tās adītu zeķes un cimdus, kas silda salā pat zemes galējos ziemeļos un dienvidos. Rindiņa "man bija cimdi ar pingvīniem virsū, uz Antarktīdu" ir viena no aizkustinošākajam, ko citēt no albuma, kas dokumentē mūsu dzīvi divdesmit pirmā gadsimta divdesmito gadu sākumā – līdzīgi, kā savulaik to veiksmīgi darīja arī grupa "Suņa stunda", tekstus veidojot no publiski pieejamiem ziņu rakstiem un arī sociālajiem tīkliem.
Dziesmā "Vijciema lāči" cilvēki norūpējušies, ka lāči no viņiem nemaz nebaidās, un nāk no meža pagalmā. Saplēš siltumnīcu, uzrāpjas plūmītē un tur mielojas ar odziņam, izmanto auto kā slidkalniņu, apgāž mazmājiņu, atstāj nagus fasādē... "Šī vairs nav nebēdnība / Šī vairs nav draiskuļošanās" – izmisumā par sava "svētā" īpašuma postīšanu, cilvēks pat izsaka nožēlu, ka Latvijā lāčus nevar šaut, jo Igaunijā, lūk, gan varot. Kas atliek? Cerams, ka nevienam neienāca prātā aicināt to bezbailīgo lāci kāpt paša sabuktētajā auto un aizšaut līdz Igaunijai? Tur pie kāda mežiņa izlaist pastaigāties un tad… Šādi uzvedas par zemeslodes valdnieku sevi pasludinājušais cilvēks, kurš audzis, par jautru uzskatot dzīvnieku mocīšanu cirkā, kur lāči brauc ar motocikliem un dara citas sev nedabiskas lietas.
Tematiski šis albums, līdzīgi kā iepriekšējie "Nielslens Lielsliens" ieraksti, ir muzikāli vēl aizraujošāka rotaļāšanās ar nopietnām un satraucošām lietām. Spriežot pēc vāka attēla, kā bass izmantots pašizgatavots vai kaut kur pasaules apceļojumos sagādāts trīs stīgu bezladu instruments. Laiku pa laikam histērisku kliegšanu savās vokālajās izpausmēs it kā valdošajam Klāvam piedzied arī kāda naivi bikla, pat tāda kā bērniškīga balss, kas, kā liecina pieejamā informācija, ir viena no trim ierakstā iesaistītajiem, tātad tā pati balafoniste Vija Moore. Viņa spilgti kontrastē ar Klāva dziedāšanu, tomēr šeit iederas daudz labāk nekā, ja būtu uzaicināta gadiem ilgi skolota dziedātāja, kurai rindas "gandrīz pa muti dabūju" liktos neaizsniedzamāks kosmoss par sarežģītāko operas āriju. Paldies "Negaidītajiem varoņiem" par izvizināšanu šai karuselī cauri Āfrikai līdz pat Antarktīdai un atpakaļ. Turpmāk noteikti padomāšu, pirms ķirbja mizu sagriezt ar nazi un mest bioloģiskajos atkritumos. Ir taču jākaltē un jātaisa instrumenti!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
