Normunds Vucāns: Runājot par "Zelta mikrofona" ziloni istabā...
Foto: LETA

Vien pirms deviņiem mēnešiem Latvijas mūzikas dzīves karstākais jautājums bija viss par un ap (ne)izdarībām "Zelta mikrofona" pasniegšanas ceremonijā. Kopš tā laika esam tikuši pie GAMMAs, "Zelta mikrofona" vadība ir mainījusies un šķietami norobežojusies no iepriekšējiem grēkiem, taču izrādās, ka ar to galīgi nav bijis gana, jo nu jau atkal senākā populārās mūzikas balva Latvijā ir ierauta pamatīgā skandālā.

Nemelošu – iepriekš šaubījos, vai vēlos par šo izteikties publiski, bet tagad redzot, ka nepareizi tiek interpretēts žūrijas darbs un manā virzienā tiek veltīti personīgi pārmetumi, šo šķiet svarīgi publicēt. Uzreiz gan svarīgi uzsvērt – šajā visā stāstā galvenais ļaundaris ir nevis mūziķi, bet gan tas žūrijas loceklis, kas konfidenciālas sarunas padara publiskas. Cilvēcīgi "Olu" dalībniekus un viņu vilšanos saprotu – galu galā, jau pērn "Dzīvot kaifs" netika iekļauta pie straumētākajām dziesmām, un man līdz galam nav skaidrs, kā kas tāds varēja notikt. Tajā pašā laikā – šī gada situācija ir diezgan krasi atšķirīga, kaut mūziķi to visu ir centušies savīt vienā lielā, pret sevi vērstā, konspirācijas kamolā.

Runājot par ziloni istabā jeb "Olu" un Esmeraldas hita "Nārnija" izslēgšanu no gada labāko dziesmu piecinieka, joprojām palieku pie sava, no žūrijas čata nopludinātā, viedokļa, ka tās atrašanās šajā sarakstā ir pārpratums. "Nārnija" nenoliedzami ir liels hits, pats par to noteikti būšu gatavs balsot, esot arī GAMMAs žūrijas sastāvā, jo rezonanse ir milzīga, taču esmu gatavs ar jebkuru diskutēt par to, kādēļ mākslinieciskā kvalitāte šim skaņdarbam pietrūkst. Dziesmai ir nenoliedzami lielisks piedziedājums, taču teksti pantos ir ļoti paredzami un vienkārši. Pats par sevi tas nav nekas slikts, žanram piestāv un atbilst, taču man būtu interesanti padiskutēt ar jebkuru, kurš šo māksliniecisko vērtību būtu gatavs likt augstākā plauktā kā, piemēram, Wiesuļa "Pasarg’ Dievs" vai Krisa Noa "Nomodā". Abas šīs dziesmas komerciāli varbūt nav tik veiksmīgas kā "Nārnija", taču ir gana tuvu, lai būtu salīdzināmi lielumi.

Svarīgi ir atzīmēt – kaut vismaz viens no žūrijas locekļiem bija gan "drosmīgs", lai nopludinātu mūsu iekšējās sarakstes mūziķiem un plašākai publikai, NEVIENS līdz pat šim brīdim nav pat mēģinājis aizstāvēt savu balsojumu par labu "Olām". 16 balsotāji sliecās par labu Elizabetes Gailes vai Shipsea iekļaušanai pieciniekā, bet neviens nenobalsoja par "Nārniju". Ja jau tā – kā tieši es vai Jānis Žilde esam vienpersonīgi atbildīgi par to, par ko lēma ļoti liela žūrijas daļa? Man šāda pozīcija no kolēģu puses šķiet nesaprotama un nepieņemama. Es varu pamatot jebkuru no saviem balsojumiem, tāpēc, ja kādam ir interese par šo padiskutēt, man nav nekā slēpjama un varu atklāt ikkatru darbu, par ko un kāpēc esmu izteicis konkrēto vērtējumu. Vien gribētos, lai nav tā, ka es viens izrādu drosmi, kamēr ziņu nopludinātāji slēpjas ēnās, cenšoties diskreditēt mani un citus žūrijas locekļus. Galu galā – kā kāds var uzskatīt, ka ir pelnījis atrasties jebkuras mūzikas balvas žūrijā, vienlaikus baidoties vai nespējot pamatot savas domas?

Man personīgi šķiet, ka visas peripetijas ap "Zelta mikrofonu" šogad ir ļoti konkrēta balvas organizatoru atbildība. Vispirms jau nespējā precīzi noteikt un nokomunicēt balvas mērķi un vietu pārējo apbalvojumu hierarhijā. Ja "Austras balva" ir izteikts kritiķu apbalvojums, kuru varam dēvēt par "māksliniecisko balvu", bet GAMMA – gandrīz vai mehānisks, primāri uz komerciālajiem panākumiem balstīts novērtējums, tad "Zelta mikrofonam" loģiski būtu atrasties kaut kur pa vidu. Nevarētu gan teikt, ka šāds pozicionējums balvai izdodas. Drīzāk otrādi – vērtēšanas kritēriji it kā ir skaidri, taču tos nokomunicēt plašākai publikai neizdodas, kā rezultātā cilvēki sāk uzdot jautājumus. Otrkārt, daļa no šī gada žūrijas sastāva izvēlēm, maigi sakot, pārsteidz, vienlaikus no tās izslēdzot lielisku profesionāļus bez īpašiem paskaidrojumiem, kā arī pievienojot cilvēkus, par kuru objektivitāti var rasties zināmas šaubas. Teikšu godīgi – pirmo reizi gadu septiņu laikā man atkal ir sajūta, ka ir vismaz daži kolēģi, kas nav noklausījušies visus sevis izvēlēto vērtēšanas kategoriju darbus, par ko liecina gan komentāri žūrijas čatos, gan daži no iznākumiem. Es protams ceru, ka kļūdos, bet šī šķiet vistiešākā organizatoru komandas atbildība, kam turpmāk jāpievērš milzu uzmanība.

Visbeidzot, atgriežoties pie raksta ievadā pieminētā "atmaskojošā" video, ir žēl, ka tajā ir savilkti kopā vairāki savstarpēji nesaistīti fakti, kas pēc tam tiek pasniegti kā liela konspirācija. Šeit noteikti nevēlos ieslīgt emocijās, tāpēc uzsvēršu tikai faktus – visu finansējumu, ko "Austras balva" saņēma, apstiprināja neatkarīga un ļoti profesionāla žūrija, tās vārdi un lēmumi ir bijuši publiski pieejami jau kopš pirmās dienas, tādēļ absolūti noraidu jebkādu šaubu ēnu par to, ka "Austras balvas" finansējums būtu gūts jebkādā veidā neētiski vai necaurspīdīgi. Šis projekts joprojām ir mans un Laura Anstrauta devums Latvijas mūzikai, kurā katru gadu investējam ne tikai daudz sava personīgā laika un enerģijas, bet arī naudas, lai tas vispār notiktu, tāpēc dzirdēt kaut kādus pārmetumus "Austras balvas" kontekstā ir ļoti nepatīkami. Visbeidzot, ja "Olas" netic manam godaprātam, noteikti viņi uzticas kādam no žūrijas locekļiem, kuri, domājams, visi kā viens var izstāstīt, cik caurspīdīgs ir viss balsošanas process. Ne velti nepārtraukti papildinām žūrijas rindas, cenšoties piesaistīt arvien vairāk dažādu žanru ekspertus.

Par to, vai "Zelta mikrofonam" ir nākotne pēc 2027. gada, kad tam beigsies līgums ar Kultūras ministriju par finansējuma piešķiršanu, daudz tika diskutēts jau pērn, un diez vai šie jaunie skandāli balvai palīdzēs. Arī man šis viss nopietni liks apdomāt, vai nākamgad ir vērts tērēt savu laiku, vērtējot mūziku arī šajā platformā, taču šajā kontekstā gribētu visiem iesaistītajiem atgādināt vienu lietu – ir iemesls, kāpēc apbalvojumu pasniedzēji parasti neizvērtē sevi vai sev vistuvāk pietuvinātos, tā vietā cenšoties iedot maksimāli objektīvu skatu no malas. Balvu ir daudz un dažādas, visi ikkatrā no tām uzvarēt nevar un pat nevajadzētu – tieši tādējādi varam izcelt dažādas mūzikas šķautnes un tām dot savu iespēju paspīdēt. Un vai tiešām ir tā, ka šobrīd briesmīgā žūrija pēkšņi būtu izrādījusies laba un kompetenta, ja "Nārnija" tomēr tiktu pieciniekā? Kādēļ gan "Olām" vispār ir svarīgs šāds novērtējums, ja jau visu izsaka tikai komerciālie panākumi un klausītāju mīlestība, nevis, viņuprāt, "korumpēta žūrija" (būtu gan ļoti interesanti dzirdēt, kā jebkurš žūrijas dalībnieks jebko var iegūt, "sagrozot" rezultātus).

Šis laikam ir jāatstāj kā retorisks jautājums, taču ieteiktu ikvienam iesaistītajam, ieskaitot žūrijas locekļus, par šo nopietni padomāt un censties saprast, kādēļ šim bezatlīdzības pasākumam veltam tik daudz sava laika un spēka. Vismaz manā gadījumā tā ir misijas apziņa un vēlme palīdzēt Latvijas mūzikai attīstīties, bet tā noteikti nav spiesta lieta. Ja kādam ir grūti noklausīties ap deviņdesmit dziesmām, vai padsmit konkrētā žanra albumu, pastāv iespēja arī šajā pasākumā nepiedalīties. Kā arī to loģiski būtu izstāties, ja neesi gatavs publiski pateikt, kādēļ darbs, par ko balsoji, bija šīs balss vērts.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!