Laikā, kad visa Latvija dzīvo līdzi animācijas filmas "Straume" panākumiem, šķiet mazliet neticami atrast iespēju aprunāties ar kādu no projekta radošās komandas. Tomēr apstākļi sakrīt un veiksme smaida, un uz sarunu esmu aicinājusi "Straumes" skaņu celiņa līdzautoru (blakus režisoram Gintam Zilbalodim), mūziķi un komponistu, kurš jau iepriekš izpelnījies starptautisku atpazīstamību, radot mūziku kinolentēm, Rihardu Zaļupi. Saruna par izvēlēm un augstiem mērķiem, ko izvirzīt, par lēmumiem, kas jāizvērtē, par kinomūziku un aizraujošiem, jēgpilniem projektiem arī ārpus kinoekrāniem.
Pirms pievēršos citiem jautājumiem, vaicāšu to, kas interesē visus: kāda ir sajūta būt daļai no "Straumes" komandas?
Sajūtas ir interesantas. Protams, liels prieks un gandarījums, ka tas tiešām ir noticis – mums ir divas "Oskara" nominācijas! Ko tur vairāk teikt... Lai tas varētu realizēties, ir bijis jāiegulda liels darbs visai komandai, īpaši pēdējā pusgada laikā. Tāpēc ir forši vienkārši būt šeit un tagad un to pieredzēt.
Animācijas filmā nav runātā teksta, tāpēc arī mūzika gūst vēl nozīmīgāku lomu.
Mūzikā gan mēs neesam nominēti, bet droši vien būtu daudz nepatīkamāk, ja būtu nominēta mūzika, bet ne pati filma. Katrā ziņā divas "Oskara" nominācijas un jau saņemtie apbalvojumi ļoti labi parāda, ka mēs Latvijā protam un zinām, kā var sasniegt arī visaugstāko latiņu.
Ar pieejamiem resursiem.
Vienmēr mēs par resursiem domājam, bet, manuprāt, tas nav noteicošais. Uzskatu, ka kreativitāte ir pats svarīgākais. Ja ir daudz resursu un nav kreativitātes, tad kāds labums?
Saruna par tavu kinomūzikas komponista karjeru mums bija pērn žurnālam "Mūzikas Saule". Šoreiz pajautāšu ko ļoti konkrētu: vai vari atsaukt atmiņā, kāda bija tava domu gaita, kad nolēmi aiziet no aktīvās muzicēšanas, tostarp no darba orķestrī, lai savu laiku veltītu komponēšanai?
Kā sākt... Taisnību sakot, sapnis par "Oskaru" man ir bijis diezgan ilgs. Varbūt ne jau konkrēti par "Oskaru"... (Domā – aut.) Man šķiet – lai arī ko mēs darītu, ir vērts galapunktus nolikt, cik augstu vien var. Ne ar fanātismu, bet lai ir skaidrs maršruts. Ja cilvēks grib uzkāpt Everestā, ir forši nolikt konkrētu punktu – "uzkāpt Everestā". Nevis uzkāpt Gaiziņā un cerēt, ka no turienes viņš pārcelsies uz Everestu. Protams, tā uzreiz ir cita atbildība. Everestā vienkārši džemperītī nevar uzkāpt, plus vēl jāiegulda līdzekļi, daudz kas jāziedo. Tieši tas pats salīdzinājums, manuprāt, ir arī mūzikā. Atceros, ka šo lēmumu pieņēmu 2017. gadā, kad ierakstījām "Nameja gredzenu". Sapratu, ka spēju to darīt gan profesionāli, gan emocionāli. Tad runāju ar Normundu Šnē, kurš toreiz palīdzēja ierakstu procesā, par to, ko nozīmē vienā dienā pateikt, ka būsi filmu mūzikas komponists. Viņš patiesībā teica ļoti viedus vārdus – tas nenozīmē, ka tu tagad neskaties pa labi vai kreisi, bet jebkurš lēmums, kas tev nāks pretī, ir jāizvērtē – vai tas palīdz doties izvēlētajā virzienā vai ne. Tāpēc nepagāja ilgs laiks, līdz, arī kaut kādā veidā pateicoties Covid-19 pandēmijai, sapratu, ka ir prioritātē konkrētas lietas savā dzīvē. Un, lai arī cik ļoti man tajā laikā patika spēlēt orķestrī, jau toreiz sapratu, ka vairs neesmu gatavs to darīt. Tas vairs nebija mans. Iekšējās kvalitātes sāka ar to iet pretrunā. Pagājušajā gadā arī aizgāju no akadēmijas (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas – aut.). Te nu mēs tagad atrodamies. Tas bija garš ceļš, daudzi lēmumi tika pieņemti par labu šim ceļam. Tāpat ir kaut kādi, kā saka, kārdinātāji no ārpuses, piemēram, nospēlēt kādu koncertu. Bet tāda tā dzīve ir.
Samērīgi plānojot laiku, tas taču viens otru neizslēdz.
Līdz mirklim, kad tev ir desmit koncertu mēnesī, un tad jāsaprot, kad rakstīsi mūziku filmai. Bet man viss tiek atsūtīts, kā saka, no Dieva – tajā mēnesī, kad man nav filmu, ir koncerti, bet, kur ir filmas, tur nav spēlēšanas. Tā visu menedžēju.
Jābūt ļoti skaidrai vīzijai.
Jā, un jūtu, ka, visticamāk, tuvākajā laikā man būs jāpieņem vēl pāris svarīgu lēmumu, lai turpinātu. Lai nepārdegtu. Pienāk kaut kādi dzīves nogriežņi, kad ir labi neignorēt iekšējās sajūtas, tās apstrādāt un saprast. Iztīrīt dūmvadus, lai uguns labāk kamīnā deg.
Tomēr, neskatoties uz tavu aizņemtību filmu mūzikā, ir arī citi projekti. Viens no tiem ir uzvedums "Japānas pasaka", kas tapis sadarbībā ar Rīgas 1. pamatskolas–attīstības centra Ritma grupu, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un aktieri Andri Keišu. Tā tapšanu atbalstījis LNSO fonds. Ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri kā komponists esi sadarbojies vairākkārt, kā arī ilgus gadus biji orķestra mūziķis.
Cik daudz esam sadarbojušies, neesmu skaitījis. Orķestris ir atskaņojis manu simfoniju "Namejs", uzvedis kamerizrādi bērniem "Pasaka par Diegabiksi", dejas izrādi jauniešiem "Tīklā" ar manu mūziku, kā arī atskaņojis citus darbus. Par "Japānas pasaku" savukārt bija iekšējā sajūta, ka to vajag izdarīt. Šis projekts radās no sirds, un tāpēc tajā ir apslēpts dārgakmens.
Tāpat ne pirmo reizi sadarbojies ar Rīgas 1. pamatskolas–attīstības centra Ritma grupu. Kā jūs satikāties?
Tas bija "Nāc līdzās" Ziemassvētku koncertā pirms vairākiem gadiem, kur man palūdza būt mākslinieciskajam vadītājam un aranžēt mūzikas materiālu. Bija ļoti forši, viņi iespiedās manā atmiņā, jo spēlē sitaminstrumentus.
Kā ir reizē komponēt gan bērniem, gan profesionāliem mūziķiem?
Ja man būtu jāraksta citiem instrumentiem, ne sitamajiem, droši vien būtu ļoti grūti. Bet tāpēc jau mani uzaicināja, jo savu lauku saprotu pietiekami labi. Man šķiet, ka vienkārši ir svarīgi apzināties iespējas. Un viss. Ļoti vienkārši. Ir lietas, kas sanāk labi, un ir lietas, kas ne īpaši, tāpēc visu opusu komponēt ar sarežģītām pasāžām būtu mocības bērniem. Un droši vien nebūtu nekāda prieka. Taču tas bija mans svarīgākais mērķis – lai bērniem būtu prieks. Lai viņi ir laimīgi, lai viņi var uznākt uz skatuves kopā ar simfonisko orķestri un nospēlēt koncertu. Man šķiet, var redzēt, ka šī laimes sajūta tiešā veidā aiziet arī pie publikas. Protams, mēģinājumos bija arī savi sarežģījumi, kas ir forši un vērtīgi, bet beigu beigās viņi visu var nospēlēt. Viņu pasaule tik ļoti atšķiras no mūsu ikdienas, kurā mēs diemžēl vairs nespējam novērtēt vienkāršas lietas. Ir forši redzēt, ka to, ko cilvēks domā, viņš arī dara. Šajā ziņā Ritma grupas dalībnieki ir brīnišķīgs spogulis. Kaut mēs tā varētu biežāk – neslēpties aiz saviem "aizkariem" un neizlikties. Ja ir garlaicīgi – ir garlaicīgi, ja nepatīk – tad nepatīk. Tas ir tik patiesi un tik ļoti skaisti. Ar tik dzīvām emocijām citur neesmu saskāries – kā koncertos, kuros sadarbojos ar Ritma grupas jauniešiem.
Tad, kad esam īsti, tādi, kādi esam, parasti mums arī vislabāk sokas. Tikai kaut kā nespējam tam noticēt.
Jā, tāpēc, ka ir dažādi sociālie faktori, kas mums uzspiež, kādiem mums jābūt. Kādiem mums jāizskatās, kā mums jātēlo. Pasaulē tas ir ļoti aktuāli jebkurā jomā – norādīt, kā jābūt. No tā nāk laukā ļoti daudz negatīvu lietu. Bet tādā laikā mēs dzīvojam.
Kādā vidē mēs "iefiltrējamies", pēc tādiem noteikumiem spēlējam.
Bet, protams, visam ir robeža, lai tas neaiziet visatļautībā. Tāpēc pasaulē vēl joprojām eksistē morālie principi, kas ir pārbaudīti gadu tūkstošiem. Tā, manuprāt, ir cilvēcības esence.
Jau šodien kā viesis ciemosies arī multimediālā koncertu cikla jauniešiem "Simfoniskais hits ar Goran Gora" koncertā "Ekrāna muzikālie blokbasteri", kur priekšplānā izvirzīts kino un kinomūzika.
Un šeit es arī pirmo reizi diriģēšu orķestri "dzīvajā"! Ir bijuši daži filmu mūzikas ieraksti, ko esmu diriģējis, bet simfonisko orķestri koncertā gan ne. Diriģēšu nelielu fragmentu no mūzikas animācijas filmai "The Mistery of the Lost Socks", kas iznāca pirms diviem gadiem un ir Igaunijas un Latvijas kopražojums. "Straumes" mūziku pagaidām vēl nevaru atskaņot, tas arī būtu pārāk gari, tāpēc domāju, ka izvēlētais fragments ir ļoti, ļoti foršs, un ar to gribētos parādīt cilvēkiem, kā Latvijā tiek veidota filmu mūzika, kā orķestris skan "dzīvajā", kad atskaņo filmu mūziku. Koncertā otrs īpašais viesis būs kinorežisors Dzintars Dreibergs.
Un kādi ir tavi turpmākie radošie plāni? "Straume" ar visiem tās izteiksmes līdzekļiem, nenoliedzami, bijusi augsta virsotne.
Sākumā, protams, jātiek galā ar "Straumi". Vēl ir kaudze ar apbalvošanas ceremonijām, ko apmeklēt. Gaidāmi arī Dziesmu svētki (XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki – aut.), kur esmu atbildīgs par garīgās mūzikas koncerta muzikālo daļu, tāpat atskaņosim vienu jaundarbu ar jauniešiem simfonisko orķestru koncertā. Rudenī plānojas vēl citas lietas, ko pagaidām nedrīkstu atklāt. Pāris teātra izrāžu. Un savi projekti. Netrūkst.
Tad saprotu, ka, neskatoties uz aizņemtību, vēl joprojām labprāt pievērsies simfoniskajai jaunradei.
Jā, protams! Kā jau teicu, tas ir atkarīgs no laika un situācijas. Un pēc iekšējā pieprasījuma – vai man ir, ko teikt. Filmu mūzikā esmu cilvēks, kas strādā ar varoņu jūtām. Ne tikai, bet primāri ir atspoguļot viņu emocionālo pasauli. Esmu pakārtots stāstam. Bet simfoniskā orķestra partitūrās man ir kaut kas jāsaka. Un tas jau ir pēc pieprasījuma.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
