Roskildes piezīmes 2006. Pēdējā diena

Pēc trim dienām Roskildē šis viss muzikālais karuselis jau ir vienlaikus gan iepaticies, gan sācis apnikt. Tā kā iepriekšējā vakarā piedzīvota ar visai dalītām emocijām vērtējama programma, tad, ielūkojoties svētdienas festivāla programmā, rodas vēlme nedaudz "uzbraukt" festa rīkotājiem par cilvēku novārdzināšanu, lai pēdējā vakarā, kad kājas vairs neklausa nemaz, uzreiz "izspertu" veselu sauju koncertu, kas notiek vienlaikus un uz kuriem visiem paspēt, protams, nav iespējams. Bet mēģināt var. Un, protams, tas tiek arī darīts.

Rītu (12:30) ieskandina slavenā sītaras pavēlnieka Ravi Šankara meitas Anuškas koncerts "Ballroom" teltī. Vienojoties kolektīvā snaudā, ko izjauc vien akūtais skābekļa trūkums uz koncerta beigām, Anuškas sītaras spēles prasme tiek atzīta par visai augstu esam. Tiesa, miegaino noskaņojumu izdodas aizgaiņāt nevis viņai, bet gan koncerta vidusdaļā uz skatuves uzkāpušajam kungam ar iMac zobos, kura radītās elektroniskās "svārstības" komplektācijā ar tehnisko sītaras spēli lika teju vai piesaukt Vangeļa vārdu.

Pēc ilgākas brokast/pusdienu pauzes lēnā solī izdodas aizšļūkt līdz "Orange" skatuvei, pie kuras jau pulcējušies dredaini, Jamaikas karogos tīti tipi, kurus negribētos sastapt kādā nomaļākā ielā pēc pusnakts. Vai varbūt tieši otrādāk, atkarībā no garastāvokļa un attieksmes pret nesajaucamo "zāles" aromātu, ko pat spēcīgais pēcpusdienas vējš nespēj izdzenāt. Tiesa, pēc brīža no skatuves skan paziņojums, ka šeit gaidītais Deimiens Mārlijs tomēr uz skatuves dēļiem nekāps, jo mūziķis it kā "iestrēdzis" imigrācijas dienestā. Dodos uz "Arēnu" nosist laiku "Arctic Monkeys" turbo-indīroka pavadījumā. Šefīldas kolektīva trakojošo performanci nolūkoties atnācis paprāvs pūlis ļaužu, taču tā kā vairs neizdodas iekļūt fanu zonā, kas, manuprāt, ir vienīgā vieta, kur iespējams kvalitatīvi baudīt kaut ko tik mežonīgu un hiperaktīvu kā "Arctic Monkeys", tad, divējādu emociju šaustīts, frāzi "he`s a scumbag, don`t you know!" nokliedzu, nomaļus stāvēdams.

Līdz ar ņujorkiešu "The Strokes" koncertu centrālajā laukumā tiek dots starts tam, ko vēlāk iesaucu par festivāla "finiša spurtu". Džuliana Kasablankasa piesātinātās un patiesās uzstāšanās laikā izdodas uztvert gaisā virmojam teju vai to pašu neviltotas sajūsmas elpu, ar kādu pasaule "tālajā" 2001.gadā šos jaunuļus nokrustīja par "jaunajiem, uzlecošajiem".

Iemetot skatu "Arēnā", konstatēju, ka laikam jau tīri uzteicama ir Roskildes festivāla rīkotāju stingrā nostāja "crowd surfing" aizliegšanā – "Placebo" multikulturālā nenoskaidrotas seksuālās piederības apvienība demonstrē patiesi atmiņā paliekošu koncertu, liekot domāt, ka laikam jau par iemeslu tam, ka pirms diviem gadiem "Hurricane" festivālā grupas "Placebo" uzstāšanos neatceros ar pašiem optimistiskākajiem vārdiem, ir bijuši paši trakie vācu fani, kas, dubļainiem zābakiem kājās, "sērfoja" virs cilvēku galvām.

Par laimi, dubļus šogad Roskilde tā arī nepiedzīvo. Pretējā gadījumā ceļš pāri visam festivāla placim uz tā otrā malā atrodošos "Metropoles" telti aizņemtu krietni ilgāku laiku. Tomēr paspēju laikus – "Coldcut" jeb slavenās ierakstu izdevniecības "Ninja Tune" dibinātāju un izveidotāju, dīdžeju Džonatana Moura un Meta Bleka performance nepaiet "gar degunu". Izskanot manis iecienītajiem 'True Skool' un apvienības jaunākā albuma tituldziesmai 'Sound Mirrors', prāts tā vien nesas uz aizmiršanos "kaut kur ēniņā". Bet nav laika – uz lielās skatuves jau uz kopīgu lēkāšanu veicina Alekss Kapranoss un "Franz Ferdinand", taču man ir jātiek šim jautrā prātā esošajam pūlim garām, lai saprātīgā attālumā no skatuves rezervētu vietiņu Detroitas trakuļu "The Raconteurs" koncertā. Jau pēc pāris skaņdarbiem, tostarp "bītliskā" 'Intimate Secretary' apjaušu, ka "The Raconteurs" var gluži droši deklarēt, ka ir "dzīvā" grupa – teltī putekļi vien iet pa gaisu, kad ieskanas singla 'Hands' pirmie akordi.

Nesagaidot uzstāšanās beigas, diebju tālāk – "Metropolē" tūdaļ vajadzētu parādīties Elisonei Goldfrapai. Taču, nonācis galamērķī, skatuves sānā esošajā ekrānā lasu ne īpaši iepriecinošus vārdus par "Goldfrapp" pirmo lēdiju, kas šeit pat – festivālā – saķērusi kādu vīrusu un pati no mākslinieka ir kļuvusi par klausītāju. Žēl, taču gluži plānus tas vis nesagrauj – vienalga vēlreiz jāmēro ceļš šķērsām visam festivāla placim, jo no "Arēnas" jau atskan nesajaucamais "na-na-na-na-naaaa!", kas nozīmē tikai vienu – savu koncertu jau ir uzsākuši "Kaiser Chiefs". Vislielākās ovācijas kolektīvs izpelnījās, mēģinot noorganizēt, lai visi klātesošie korī nodzied 'Everyday I Love You Less And Less'. Puišu bezgalīgais optimisms prātā atsauc pirms kāda laiciņa klajā nākušo apvienības debijas DVD, kurā šāda dzirkstoša humoriņa pa pilnam.

Vakara "skrējiens" ieiet savā finiša taisnē – "Orange" skatuves placis jau ir pilnībā pārpildīts un vēl "Franz Ferdinand" uzstāšanās laikā rindu uz fanu zonu ieņēmušie jau nepacietībā lēkā savās izkarotajās pozīcijās skatuves priekšā. Un kā gan stāvēsi rāms, ja teju teju pāri Dānijas pļavām un mežiem izskanēs tādi leģendāri opusi kā 'Great Gig In The Sky' vai 'Money'. Taču neaizsteigsimies notikumiem pa priekšu – vēl jāpaspēj iemest ausi netradicionālo "Animal Collective" koncertā. Kvarteta eksperimentālā daba ir parūpējusies par to, lai "Paviljonā" grupas uzstāšanās laikā nemanītu "liekas" sejas – ne brīdi nepamet sajūta, ka šeit visi viens otru pazīst, un uz lielās skatuves šobrīd varētu spēlēt kaut pats Dievs, viņiem tas neliegtu citam ar citu komunicēt trokšņainajā un mazliet naivajā "Animal Collective" mūzikas valodā.

Kā izrādīsies vēlāk, frāze par Dievu, kas ieskandina 2006.gada Roskildes festivāla beigas, nemaz tik tālu no patiesības nebūs. Taču tādas vaļības kā komentēt paša "mestra" – grupas "Pink Floyd" basista Rodžera Votersa pasaules turnejas koncertu, ar kuru tika pielikts trekns punkts 2006.gada Roskildes festivālam, es atstāju uz brīdi, kad vecais kungs jau ir pametis skatuves gaismas.

Koncertu ievadošā frāze "So ya thought ya might like to go to the show" no 'In The Flesh', šķiet, ir vienīgais iespējamais ievads koncertam, kurā uzstājas eposa "The Wall" autors Voterss. Tiesa, programmiņās ierakstītā frāze "Roger Waters, performing 'Dark Side Of The Moon' liek nemierā trīties un ar katru brīdi izbrīnā jo augstāk sacelt uzacis – izskan 'Mother', kur frāze "Mother do you think they'll try to break my balls?" tūkstošgalvaina kora izpildījumā izskan jau nepieklājīgi skaļi. Pēc brīža – jā, tie taču ir 'Set The Controls For The Heart Of The Sun' meditatīvie ievadakordi! Taču tas ir tikai sākums, jo pēc mirkļa klātesošos priecē kā tobrīd vēl šaisaulē esošajam Sidam Baretam veltītais 'Shine On You Crazy Diamond', tā 'Wish You Were Here'. Mirklī, kad, uzsācis pievēršanos savai solodaiļradei, Voterss jau sāk garlaikot, uz ekrāniem abpus skatuvei parādās paziņojums par starpbrīdi, pēc kura tad tikai patiesībā sāksies 2006.gada Roskildes festivāla centrālais notikums – grupas "Pink Floyd" leģendārā albuma 'Dark Side Of The Moon' koncertatskaņojums.

Varbūt šeit arī vajadzētu savu aprakstu noslēgt. Mīļā miera labad. Jo pirms nepilnas nedēļas klajā nākušais 'Pulse' DVD, kura recenziju vari lasīt šeit, un tā atkārtota noskatīšanās ir likusi krietni pārdomāt, vai vispār ir vērts salīdzināt Rodžera Votersa un Deivida Gilmora versijas par 'Dark Side Of The Moon' tematiku. Protams, koncerta ieraksts un tā baudīšana "dzīvajā" ir nesalīdzināmas lietas – neapšaubāmi savu klātbūtni Votersa koncertā savā "koncertu portfolio" ierindoju samērā augstu. Taču runāt par ko vairāk pēc pašlepnumā burtiski spīdošā "godlike" Votersa samērā neizteiksmīgā koncerta būtu pārspīlēt. Kaut vai tāpēc, ka krietni vien atbilstošāk būtu to nosaukt nevis par koncertu, bet gan albuma 'Dark Side Of The Moon' publisku atskaņojumu, Votersam pašam klāt esot. Par to liecināja gan Votersa ik pa brīdim piemirstie dziesmu teksti (glāba bekvokālisti), gan arī pārspīlētais fonogrammu izmantojums, jo neticu, ka gan 'Any Colour You Like', gan arī 'On The Run', piemēram, ir iespējams koncertā nospēlēt uz mata tāpat kā 1973.gadā tapušajā albumā.

Taču katram jau laikam savs. Vieni līdz putām uz lūpām ņemsies apgalvot, ka 'Division Bell' nedrīkst saukt par grupas "Pink Floyd" albumu, citi savukārt par grupas radošo mugurkaulu strikti sauks tikai un vienīgi perfekcionistu Gilmoru. Taču tas jau ir cits stāsts.

Atbrīvojot savu prātu no vēlajai pusnakts stundai neatbilstošas prātuļošanas, nostaigāju gar "Arēnu", kur pēdējās muzikālās "slāpes" remdina "Infadels" puiši, lai pēc brīža dotos jau tradicionālajā pastaigā pa lielo kempingu - vērot telšu dedzināšanu.