"Underworld"
Pārfrāzējot seno sakāmvārdu – ja nekad neesi platu smaidu sejā vienā solī ar ļaužu tūkstošiem slapju muguru un sausu muti kliedzis "shouting: lager, lager, lager…", tad, visticamāk, neesi dzīvojis.
Laiks:
2006. gada 19.oktobris, 20:00

Vieta:
Rīga, Arēna "Rīga"

Vērtējums:


Fakts, ka "Underworld" galvu reibinošā uzstāšanās nudien ilga trīs stundas un pat ilgāk, un nebija tikai reklāmas sauklis, patiesi uzskatāms par bezprecedenta gadījumu pašmāju koncertdzīvē. No otras puses skatoties – "švaks" rādītājs: kā intervijā pirms koncerta atzinuši paši "Underworld" puiši, dienu iepriekš kaimiņvalstī Igaunijā koncerts ticis spēlēts veselu stundu ilgāk. "Mums vienkārši iepatikās! Un publika arī bija fantastiska…" komentē paši mākslinieki. Taču neba jau minūšu skaits vai dziesmu daudzums noteica to, ka daudziem jo daudziem šo rindu lasītājiem piektdienas rīts ticis sagaidīts ar krietni vien sāpošām kājām…

Iiepriekš solīto vakara iesākumu - bijušā "Underworld" dīdžeja un dalībnieka Darena Emersona izdevniecības "Underwater Records" jaunpienācēja DJ Oded Peled no Somijas performanci sadzirdēja tikai retais – saprotams, ka vairums tobrīd "uzņēma barības vielas" un visādi citādi gatavojās "deju naktij", ko ar īsu, bet visā visumā iesildošu setu atklāja nu jau par "Underworld" pilnvērtīgu dalībnieku kļuvušais Darens Praiss.

Vai tās bija izslavētās un izteiksmīgās "Underworld" videoprojekcijas vai lieliskās gaismu spēles, taču līdz ar trio nostāšanos aiz milzīgās skaņu pults pazuda gan laika sajūta, gan vēlme "pieķeksēt", kuri no grupas raksturīgajiem hītiem kādā secībā piedārdināja Arēnas "Rīga" angāru. Un, galu galā – katram jau savs. Vieni vakara katarsi izdzīvoja, ieskanoties leģendārā 'Rez' raksturīgajai tēmai, citi (acīmredzami – vairākums) uz koncertu bija ieradušies "dzīvajā" izbaudīt 'Born Slippy' hipnotisko skanējumu, lai jau kuro reizi klusībā zem deguna noskaitītu "Choose life. Choose a job. Choose a career. Choose a family. Choose a fucking big television…" un pasmīkņātu par savu izvēli. Varbūt vispārsteidzošākā vakara sastāvdaļa bija tieši vecuma ziņā demokrātiskā publika, kur uz vienu pusi paskatoties tā vien prasījās citēt "i`ve never seen so many kids doing drugs!", savukārt citur vīri ar sievām un pat bērniem nodeva tālāk zinti par leģendārajām elektroniskās mūzikas ikonām. Var jau būt, ka pārspīlēju – galu galā, pēc koncerta dodoties svaigā gaisā nācās padzirdēt baumas par mistiskiem kautiņiem vestibilā un jaunekļiem, kuriem reibums neļauj alus glāzi rokā noturēt, kas pašmāju "klubu kultūras" (vai, precīzāk, tās neesamības) situācijā būtu visai likumsakarīgi. Bet jebkurā gadījumā – par spīti nostaļģijai, izdarītajai izvēlei par labu "milzīgajam televizoram" un ģimenei, un no stroboskopiskajām gaismām smeldzošajām acīm, nudien sen nebija nācies vienā telpā redzēt tik daudz sajūsminātu seju. "Hacienda must be rebuilt".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!