Koncerta apskats: 'The Tiger Lillies'

Pēc pašmāju mūzikas kritiķa Ulda Rudaka ievadošā "dīdžejseta", kurā mijās Seu Žorža liriskie opusi ar instrumentālām marša parodijām par 'Hotel Yorba' tematiku, jau varēja mazliet spriest par atlikušā vakara daudzpusīgo dabu - uz skatuves kāpuši ar pusstundas nokavēšanos, "The Tiger Lillies" klātesošos nošokēja – nē, nevis ar grupas solista Martina Žaka sejas krāsojumu "a-la" mīms, kurš mazliet fano par "Kiss". Šā ar cilindru sevi izdaiļojušā apaļīgā vīreļa sejas vaibstiem un ārējai spozmei ikviens jau varēja sevi sagatavot, ielūkojoties koncerta plakātos. Nē, "The Tiger Lillies" mazliet pārsteidza ar savu pretrunību, kā arī varbūt pat nežēlīgo un vienlaikus tik kārdinošo nostāju pret apkārtējo dzīvi. Un, protams, muzikālā ziņā "The Tiger Lillies" pārsteidza ar grupas līdera pārliecinošo falsetu, kura apguvei, kā stāsta, šis kungs ilgāku laiku nodzīvojis miteklī virs kāda kabarē-bāra. Bet tas jau ir cits stāsts.

Koncertu, pretēji gaidītajam, iesāka vairāki ļoti liegos un pat depresīvos toņos veidoti skaņdarbi, kas attāli prātā atsauca Nika Keiva un Kailijas Minogas eposu 'Where The Wild Roses Grow' – ar neiztrūkstošo daiļā un postošā sadursmi (literārā valodā izsakoties) un neizbēgamo bojāeju, kas, šķiet, tika apdziedāta pilnīgi visās vakara kompozīcijās. Šo skaņdarbu laikā ir brīdis secināt, ka kontrabasa spēlētājs vienlīdz labi pārvalda arī zāģa spēli, savukārt pēc izskata it kā no kāda diksilenda stilā muzicējoša kolektīva aizgūtais bundzinieks labi pieprot arī rīkoties ar slotiņām un dažnedažādiem citiem sitamajiem un skaņas izdodošajiem "objektiem".

Tikpat pēkšņi kā sācies, koncertu ievadošais depresīvais "The Tiger Lillies" daiļrades "piesitiens" tika nomainīts pret pilnīgu čigānu pankroka un polkas krustojumu, kura laikā bundzinieks burtiski "piekāva" savas bungas, dauzot tās ar prāviem, ziliem plastmasas spēļu āmuriem, kādus šad tad izdodas redzēt multenēs. Atsaucība zālē – atbilstoša, un vakars varētu sākties pa īstam. Taču nē – tik paredzami tomēr "The Tiger Lillies" nav – tā vietā, lai turpinātu aizķerto trakulīgo "stīgu", solists nodeklamēja muzikālu poēmu par kādu meiteni vārdā Elīza, kas pie bāra letes tirgojusi konfektes un sapņojusi par virves dejotājas karjeru (atvainojos, ja kādas detaļas tika sagrozītas, taču doma aptuveni bija tāda), Protams, arī šis stāsts beidzās ar suteneriem, morālu degradēšanos un ka tik ne beigu galos – arī ar nāvi, kurai bija veltīta arī nākošā vakara kompozīcija, kura, ja var spriest pēc tās laikā visbiežāk izkliegtās frāzes, stāstīja par gaļas izcirtēju.

Pa starpu iepinot liegu valsīti akordeona pavadījumā, solists šo muzikālo apakšnovirzienu, ko varētu nosaukt par "nežēlīgo reālismu" turpina ar skaņdarbu par žurkām un to pretīgumu – dziesmas beigās bundziniekam viena tāda "pseidožurka" arī it kā uzbruka un šis inscinētais notikums, tā vien šķiet, paspilgtināja klātesošo riebumu pret šīm radībām (kas arī bija nepieciešams). Dziesmu par mazu bērnu speršanu lejā pa trepēm ir gandrīz neiespējami raksturot tekstuāli, tāpēc vien piebildīšu, ka šīs dziesmas laikā bungu vālītes vietā tika izmantota bērnu lelle, savukārt skaņdarba beigās gana izteiksmīgi tika stāstīts, kā, bērnam krītot pa pakāpieniem, lūst viņa kauli… Šajā brīdī sanāk mazliet "padreifēt" pa "Sapņu fabrikas" zāli, kā rezultātā kļūst skaidrs, kāpēc dažviet atnākušos šis "skaistais" stāsts nemaz neaizrauj – neba tāpēc, ka visi jau nav tādi sadisti kā šo rindu autors, bet gan tamdēļ, ka zāles īpatnību vai sliktas apskaņošanas rezultātā bezmaz vai tikai tieši pret skatuvi stāvošie varēja skaidri saprast, par ko tiek dziedāts. Un bez tekstuālā materiāla koncerts, ja godīgi, ātri varētu šķist apnicīgs.

Šīs pārdomas pārtrauca pāris kompozīcijas par dzeršanu – viena, kas droši varētu iederēties "The Pogues" repertuārā, ja vien spējat iztēloties Šeina Makgovana balsi falsetā – un otra, kas stāstīja par džinu (ne to, kas pudelē, bet to, kas…arī pudelē, bet dzerams). Kā izskatījās, fakts, ka tieši šīs dziesmas laikā solista mikrofona statīvs pēkšņi izdomāja "saīsināties", nebija iepriekš iestudēts, līdz ar to izpildot dziesmu par džina baudīšanu, šī "dzira" burtiski noveda akordeonu spēlējošo un dziedošo solistu līdz rāpošanai pa skatuves dēļiem.

Ar to arī noslēdzās koncerta pirmā daļa, un pēc 20 minūšu pārtraukuma koncerts turpinās, taču – atkal jau – mazliet negaidīti. Jāatzīst, ka "The Tiger Lillies" daiļrade, ieklausoties vismaz dažos no vairāk nekā desmit klajā laistajiem grupas albumiem, nudien nesastāv tikai no "jautrām dziesmiņām, kas dziedamas uz tikko nodedzinātas mājas krāsmatām". Nē, "The Tiger Lillies" allaž ir stāstījuši par padibenēm, atvainojiet – maukām un suteneriem, kropļu šoviem cirkā un pedofiliem – mācītājiem (nebrīnos, ka "The Tiger Lillies" dažviet neļauj koncertēt). Taču, pieļauju, ne es viens paliku mazā neizpratnē, kāpēc pēc gana ugunīgās koncerta pirmās daļas bija nepieciešama visnotaļ liriskos (lasīt – nāvīgi depresīvos) toņos veidotā koncerta otrā puse. Otrādākā secībā es vēl saprastu, bet šādi…

Lai kā arī nebūtu, tieši koncerta otrajā daļā izskanēja, manuprāt, grupas ""The Tiger Lillies" dzejdaru talantu vislabāk demonstrējošā kompozīcija, kurā solists atzīstas, ka viņam allaž patīk sev dibenā iebāzt kāmi – lai arī viņš nu ir iedzīvojies hemoroīdos un kādās tur vēl kaitēs, tomēr šis dibenā ielīdušais kāmis viņu allaž sasmīdina. Jautri! Protams, treknu punktu šīm melna humora, graujoša sarkasma un naturālisma cauraustajām divām stundām pielika gan dziesma par jau piesauktajiem mācītājiem – pedofiliem, gan piesolījums iečurāt acī visiem bijušajiem priekšniekiem un citiem "ļaunajiem", gan arī būtībā vakara centrālais "mesedžs" – dziesma ar piedziedājuma frāzi "jūs visi nonāksiet ellē!". Jā, pēc tik daudz jēlību un rupjību sarakstīšanas vienā recenzijā šo rindu autoram nudien būs grūti izsprukt no šīs visnotaļ "siltās vietiņas", taču vismaz pagaidām nav žēl. Jo tur pilnīgi noteikti visus koncertā pabijušos sagaidīs arī pati grupa "The Tiger Lillies". Un tas nozīmē, ka būs interesanti.