Vakaru uzsāk graujoši simfoniskā orķestra akordi – ievada uvertīra no "Scorpions" un Berlīnes simfoniskā orķestra sadarbības plates 'Moment Of Glory'. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, tieši šai uvertīrai minētajā albumā sekojošais, graujošais 'Rock You Like A Hurricane' arī īstenā "apļveida kompozīcijā" noslēgs vakaru. Taču līdz tam vēl daudzreiz tiks prātā pārcilāts, kāda velna pēc "Scorpions" ceturto reizi ir ieradušies Rīgā, ko es te vispār daru, un ko vecie vīri ar to visu vēlas teikt. Uz lielāko daļu no šiem jautājumiem arī šobrīd – rakstot šīs rindas, atbildes nav iegūtas, taču varbūt tas nav nemaz svarīgi.
Tikko kā grupa ir ķērusies pie saviem instrumentiem, nākas sāpēs savilkt seju – vārda vistiešākajā nozīmē tik "graujošu" skaņas kvalitāti un tik nekvalitatīvu koncerta apskaņošanu pašmāju koncertos jau krietnu laiciņu (par laimi) nebija nācies dzirdēt. Lieki jau atgādināt pašmāju "paradigmu" – ja koncerta sākumā skaņa ir dibenā, tad neviens visu vakara divu stundu laikā, protams, neizdomās neko darīt lietas labā...
Necentīšos izlikties par dižu "Scorpions" pazinēju, taču arī nezinot lielāko daļu vakara gaitā izskanējušo kompozīciju nosaukumus, var visai droši teikt, ka tā – pa īstam jau pieminētās "sociālās grupas" – alkāni un fani – iesila tikai koncertam krietni jau vidū esot, kad hallē izskan balādiskais 'Holiday'. Ap šo laiku arī ausis ir pieradušas pie visapverošā kondzervbundžas toņa, un, apkārt skatoties, izdodas pamanīt arī pa kādam neviltotam smaidam. Kas arī visai loģiski, jo pati grupa visu koncerta sākumu bija pārāk aizņemta pati ar sevi, lai spētu vēl papildus piedāvāt sanākušajiem arī kādu drusciņu sparīga un jēgpilna roka. Tā, piemēram, domājams, ne tikai šo rindu autoram jautrus mirkļus sagādāja grupas ģitārista spēles tehnika un viņa labās rokas nerimstošās apļveida kustības, kas, šķiet, aktuālas rokmūzikā bija pirms gadiem 30/40. Tas pats attiecināms arī uz bundzinieku, kura mīļākā nodarbe koncerta laikā bija sev virs galvas, prožektoru krustugunīs, ik pa brīdim izspļaut pilnu muti ūdens, kas, protams, rada visnotaļ "iespaidīgu" vizuālu efektu. Ar garu, garu sirmu bārdu. Kas attiecas uz solistu Klausu Meini, tad viņa devums koncerta sākumdaļā ir datējams ar kādiem sešiem pa gaisu aizsviestiem tamburīniem un neskaitāmām, pār skatītāju galvām izkaisītām bungu vālītēm, kas liek aizdomāties – ja "Scorpions" dodas kādā ilgākā turnejā, viņi noteikti papildus tiem piecpadsmit furgoniem, kuros, kā parasti tiek ziņots, grupas vizina sev līdzi visu savu iedzīvi, noteikti angažē kādu mikroautobusiņu, kas rezervēts tikai tām bungu vālītēm, kuras koncertos paredzēts visai dāsni sadalīt skatuves priekšā stāvošajiem.
Gan jau ap šo brīdi kādam lasītājam būs radušies iebildumi par autora nemitīgo gvelšanu "par niekiem" un nerunāšanu par galveno – mūziku, taču, lai man piedod tie, kas (nezināmu iemeslu dēļ) domā citādāk, taču – "Scorpions" 6.aprīļa koncerta sakarā par mūziku vai saturu, vai grupas šībrīža skanējumu praktiski nav nekā ko teikt. Nevis nekā laba, bet nekā. Man grūti teikt, vai tas tā bijis vienmēr, jo, visticamāk, grupas "Scorpions" ziedu laikos vēl nebiju dzimis vai vismaz nebiju apzinātā vecumā, taču fakts paliek – šībrīža "Scorpions" ir pilnīgi nekādi. Tas ir rokenrols bez tās "rollējošās" daļas; tā ir mūzika bez jebkādas jēgas, satura un diemžēl arī formas. Vecās dziesmas (izņemot lielākos hitus, kurus vīri visticamāk var "nomočīt" kaut divos naktī) grupa izpilda nepiedodami slikti, pilnībā "neiespringstot", kā rezultātā vārds "atspēlēšana", šķiet, ir precīzākais tā visa raksturojums. Savukārt savos jaunākajos opusos grupa "Scorpions" izklausās kā pilnībā apmaldījusies sevī, nesaprotot, kā grupai, kuras daiļrade sastāv tikai no, būsim godīgi, visai primitīva, melodiska roka un minorīgām balādēm, uzvesties laikmetā, kad rokmūzika tās tradicionālajā izpratnē, šķiet, sastopama vien mūzikas vēstures enciklopēdijās. Pat Rīgā atskaņotais grupas drīzumā gaidāmā jaunā albuma titulskaņdarbs 'Humanity' nevis liek runāt par "Scorpions" prasmēm vēl radīt kādu vērā ņemamu roka balādi, bet gan pie sevis paņirgāties, ka, visticamāk, ienākumi no šīs dziesmas pārdošanas tiks ziedoti labdarības organizācijām un trūkumcietējiem...
No šīm skaudrajām pārdomām realitātē atgriež koncerta "encore" - 'Still Loving You', 'Wind Of Change' un jau pieminētais 'Rock You Like A Hurricane' – visi trīs, protams, lieliski, katram sava veida atmiņas prātā raisoši un nenoliedzami "zīmīgi", gan grupas "Scorpions" karjerā, gan arī rokmūzikas vēsturē. Vakars ir beidzies, klātesošie dodas mājup – viens saviem, cits – tikai draugu spēkiem – taču, šķiet, lielāko daļu vakara apmeklētāju vieno prātu urdoša doma: kas tad īsti ir tas, kas reiz, sensenos laikos nenoliedzami šiem vīriem bija, bet nu ir neglābjami zudis?
Jēga.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!