Vēl vairāk šo "cilvēciskuma" elementu koncertam nepārprotami piedvesa Feitfulas veselības stāvoklis – augstā temperatūra acīm redzami bija tā, kas māksliniecei regulāri lika gluži praktiskos nolūkos izmantot skatuves centrā novietotā ventilatora "pakalpojumus". Un šeit nu nedrīkstētu neizmantot izdevību paklanīties Feitfulas priekšā un atzīt – tik saturīgu, aizraujošu un izjustu koncertu nodziedāt ar apaukstētu kaklu nudien var tikai retais. Tiesa, nav ļaunuma bez labuma – šī gaužām vienkāršā iemesla dēļ Feitfulas vokālam šai trešdienas vakara koncertā piemita tik dziļš un dvēselisks "piesitiens", ka par to varētu poēmas rakstīt.
Tiesa, tā visa rezultātā visticamāk ne poēmas, bet klātesošo čukstos iekodētu nopēlumu ne reizi vien izpelnījās koncerta apskaņotāji, kas acīm redzami nebija specializējušies sēcoši čukstošu vokālu apskaņošanā, kur nu vēl komplektā ar apaukstētām balssaitēm. Taču šeit nu vietā bija un savu principialitāti aizmirst vedināja Feitfulas trīs vīru pavadošais sastāvs, kas katrs spēja "apkalpot" kā minimums divus vai trīs dažādus mūzikas instrumentus. Tā, piemēram, vīrs, kas vakara sākumā "uzdevās" par bundzinieku, koncerta gaitā ņēma rokās gan basģitāru, gan mutes ermoņikas, gan akustisko ģitāru, uz kuras, starp citu demonstrēja visnotaļ atzīstamu slaida ģitārspēles tehniku. Kā nākamais prātā palicis taustiņinstrumentālista "narkotiskais" ērģeļu solo kādā no vakara dziesmām, visnotaļ precīzi pēc daudzu desmitu gadu pārtraukuma rekonstruējot "zaļākās zāles" laikmeta skaņas. Taču visi kopā šie kungi uzticīgi sekoja savai "patronesei", brīžiem gremdējoties blūza, rokenrola un pat soula skaņās, un brīžiem sniedzot visaptverošu ieskatu tajā, kā gadu gaitā veidojies tā sauktais "dziesminieku" žanrs.
Taču vakara programma – tieši tā, šķiet, ir pelnījusi vislielākos komplimentus, motivējot visu šo pasākumu vairāk nodēvēt par "Vakaru ar Marianu Feitfulu", kurā izskanēja gan dziesmas, kurām tekstus angļu mēlē tulkojis Rodžers Voterss, gan arī Nika Keiva un Harija Nilsona radīti opusi. Tieši pēdējā dziesmas 'Don't Forget Me' vārdi "When we're old and full of cancer, it doesn't matter now, come on, get happy" jau ne pirmo reizi jānosauc par Feitfulas dzīves devīzi. Šķiet, šādā kontekstā vakaru visprecīzāk raksturoja pati māksliniece: "Man nav jauna albuma, ko reklamēt. Tāpēc es koncertā varu spēlēt to, kas man pašai patīk." Labi, ka tā - pretējā gadījumā diez vai Rīgā izskanētu tik liels klāsts senu, maz zināmu, nedzirdētu un 30 gadus neatskaņotu kompozīciju. Domājams, ka ne vienu vien vakara apmeklētāju Feitfula pilnībā ieguva savā varā mirklī, kad izskanēja kāds tipiskās "The Rolling Stones" 60.gadu roka notīs ieturēts opuss, kuru, kā stāstīja pati Feitfula, viņa pēdējoreiz esot dziedājusi ļoti, ļoti pamatīgā narkotiku reibumā pirms daudziem, daudziem gadiem, un tikai nesen atklājusi, ka arī nesapņojot ķiršu krāsas sapņus šis skaņdarbs izklausās apburoši.
Ko līdzīgu laikam var teikt arī par pašu Mariannu Feitfulu. Diez vai var iztēloties šīs dāmas mūžu un šībrīža izjūtas, kaut vai laikrakstu virsrakstos sekojot līdzi tā paša Mika Džegera gaitām. Taču, citējot klasiķus, "Fuck you if you don`t understand me!". Un, domājams, ne tikai šo rindu autors trešdienas vakarā vismaz pusotru stundu bija pārliecināts, ka saprot šo lēdiju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!