'Mona de Bo' mūzikas konferencē 'South by Southwest'

Reizi gadā Ostina atlaiž grožus un burtiski jūk prātā. Ielas pilsētas centrā tiek bloķētas, cauru dienu pa Teksasas galvaspilsētu haotiski pārvietojas grūti nosakāma izmēra un izcelsmes pūlis. Visos iespējamajos bāros, restorānos, hallēs, zālēs, pagalmos un pat baznīcās ir izveidotas skatuves, kuras apdzīvo visdažādākās izcelsmes un raksturu mūziķi. Dažbrīd grupas vienu no otras šķir tikai daži metri vai stāvi, tāpēc pārvietojoties starp koncertu vietām neizbēgt pastāvīgam divu, trīs vai vairāk apdullinošu trokšņa avotu pārklājumam. Tomēr par skaļumu šeit neviens neuztraucas. Šajā sakarā pastāvot dubulti standarti – ja ierasti trokšņošana no varas iestāžu puses tiekot bargi apkarota, tad SXSW laikā skaņu ekspresijas kļūst par īpašu sacenšanās veidu. Skarbs rokenrols mijas ar stampājošu tehno, garām blūza improvizācijām un apcerīgi sapņainai elektronisku noskaņu mūzikai. Viss atrodas vienuviet – karoto iespējams iegūt ilgākais 10 minūšu gājiena attālumā. Pieejamas meistarklases, atklātās diskusijas, intervijas, lekcijas, un protams, koncerti vairāk kā 80 vietās. Izvēli atvieglo apjomīgi koncertu un lekciju ceļveži, kā arī visur dāsni izbārstītie promo CD un skrejlapas.

Pamatīgi jāpiepūlas, lai izceltos šajā parsātinātajā mūzikas un krāsu jūklī. Ļaužu straumes haotiski staigā, skrien, bļauj un smejas – viss ir it kā jau redzēts, taču jāpatur prāta, ka šeit gandrīz nav "nejaušo garāmgājēju". Rupji rēķinot, katrs otrais spēlē grupā, bet trešais ir vērā ņemams industrijas darbonis. Kopējais iespaids ir spilgts un izteiksmīgs. Ielas apdzīvo ne tikai SXSW reģistrētie dalībnieki un grupu dalībnieki, bet arī 'frīkaini' ielu muzikanti, uz brīvajiem ielu stūriem un pagalmu nišās izveidojot improvizētas skatuvītes. Bieži vien pēdējie izpelnās daudz lielāku uzmanību nekā oficiālie konferences dalībnieki – netradicionālie apskaņošanas, bungu mehānikas risinājumi, ekspresijas, attieksmju un muzikālā materiāla formāti ir iespaidīgi - ticiet man, konkurence dara savu, un festivāla laikā man izdevās ieraudzīt vairākas patiešām satriecošās pērles, kas svaiguma ziņā krietni apsteidza festivāla oficiālos censoņus. Tās bija kā mazas oāzes, kur klīstot starp koncertu vietām iespējams ļauties raupji svaigām un elektriski "nepastiprinātām" vibrācijām. Auksts ezeriņš starp sutīgām siena gubām Teksasas saulē!

Oficiālajās koncertu vietas pieejamas gan tikai "piederīgajiem" – grupu dalībniekiem vai akreditētajiem darboņiem, par kuru privilēģijām liecina zaļa aprocīte uz rokas vai žetons pie sāniem. Citādi koncertus apmeklēt iespējams vien maksājot samēra lielu dalības maksu vai izguldot grupu dalībniekus – tādus kā mēs. Pēdējo iespēju izmanto arī Maikijs, kura piecu istabu un divu tualešu treilerī visu nedēļu tad arī nakšņojam. Maikijs ir izbijis hipijs no septiņdesmitajiem, kuram ārkārtīgi patīk "Grateful Dead"; viņš spēlē grupā un nemitīgi gremdējas atmiņās par saviem fanošanas piedzīvojumiem pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Lai ari uzzinām daudz jauna, tomēr kārtējo reizi purinot galvas uz jautājumu, vai zinām par kāda Teksasas 'country' dziesminieka gaitām sešdesmitajos gados, mostas viegls aizkaitinājums.

3000 km no Ņujorkas uz Ostinu lidojam kopā ar Lū Rīdu, to pašu, kas vasarā gaidāms Rīgā. Vēlāk uzzinām, ka viņa ceļojums nav nejaušs un pēc divām dienām tam paredzēta publiska intervija sakarā ar savu jauno filmu. Lidmašīna vispār visi izskatās dikti svarīgi, safrizēti un stilīgi – tā teikt "Ņujorkas mūzikas elite apciemo Teksasas laukus". Trešdiena aiziet pierodot pie milzīgajiem melomānu pūļiem, neaptveramo koncertvietu skaitu, un kopīgi ar koncertu ceļvedi risinot dilemmas par gardākajiem mūzikas kumosiem. Pavisam drīz kļūst skaidrs, ka reāli dzirdēt būs iespējams tikai nelielu daļu pieejamā mūzikas klāsta. Tās pašas dienas vakara vēl sāpīgāka dzimst atskārsme, ka mūsu iekārojamākās grupas ir arī citu iekārojamākās grupas. Cīņa izpaužas, ilgi un nogurdinoši nīkstot koncertvietu ārpuse – bieži vien ar sliktiem rezultātiem. Piemēram, ieraudzīt SXSW "hedlainerus" R.E.M nemaz nemēģināju, jo ziņas par drūzmējošos pūli pie "Stubb's" ieejas pie manis nonāca ātrāk, pirms vispār pieļāvu domu par došanos attiecīgajā virzienā.

Līdzīgs trakums vērojams ap "Zone La Rosa", kur trešdien uzstājās Van Morisons. Lai arī nekad neesmu bijis viņa fans, tik lielus vārdus ignorēt ir grūti, arī SXSW. Pie ieejas drūzmējas šaušalīgas rindas, un beigās no organizatoru puses tiek pieņemts lēmums noteikt apmeklējuma ierobežojumu, kas paredz, ka veco vīru varēs skatīt tikai ar īpašajiem žetoniem apgādātie. Tā kā mums uz grupu viens tāds ir, tieku iekšā bez īpašām problēmām. Koncerts ilgst stundu un ir gana pārliecinošs. Van Morisons tā arī nenospēlē ne 'Dancing in the Moonlight', ne 'Brown Eyes', pārsvarā iztiekot ar kompozīcijām no saviem pēdējiem albumiem. Eleganti izturētas 'blues/soul' noskaņas, perfektas aranžijas un izpildījums. Atbilstoši pie koncerta ieejas dalīto uzlīmju sauklim "Keep It Simple"– pārsteigumu nav; drīzāk priekšnesums savā neuzbāzīgajā smalkumā izklausās nedaudz garlaicīgs. Pats Van Morissons sķiet neiecietīgs un iedomīgs. Koncerta laikā kā atbilde uz kāda klausītāja lūgumu no viņa puses izskan vairākas nicīgas frāzes, un alkohola tirgošana pēc mākslinieka pieprasījuma uzstāšanās laikā tiek pārtraukta. Tomēr visiem dikti patīk un noiešanu no skatuves pavada skaļas ovācijas.

Sķiet lielākais žetons no manis – skaistākais brīdis šeit – pienākas "The Ting Tings"; kas par varenu un izjustu sniegumu! Lai arī sastāvs ir diezgan skops, ģitāra, divas balsis un bungas – tas tiek bagāti sakrāsots ar krietnām samplu un cilpu devām, uzstāšanos pārvēršot neaizmirstamā piedzīvojumā. Fantastiskā meitene Keitija Vaita zilās zeķbiksēs ar ģitāru lēkā pa skatuvi. Perfekti nostādītas balsis mijas ar ciešu bungu bītu, popsīgām ģitārām un tehnocilpām. Brīdī, kad rādās, ka izkliegtās vokalās partijas un ātrais tehnobīts ir iezīmējis "The Ting Tings" spēles manieres robežas, viss iepriekšējais iespaids pozitīvā nozīmē tiek apgāzts ar izcilu lēnu balādi, atklājot pirmējā priekšnesumā neapjaustus poēzijas apvāršņus un neatstājot ne miņas no skaldošā mehāniskuma. Brīnišķīgi! Tikpat satraucoša ir arī Hannes Hukelbergas uzstāšanās. Ar ļoti kolorītu pavadošo grupu (basa tūba, īpaši ģitāras spēles paņēmieni; pati Hanne ar katla vāku) tā izvērtās ļoti krāšņa un pārliecinoša. Tā domāja daudzi – tāpēc lielākā daļa gribētāju palika aiz durvīm.

Līdztekus roka un 'indie' grupām, kas bija okupējušas centrālo pilsētas daļu – pārsvarā 6. ielu, mazliet nostāk – ne tik skaļi un trauksmaini – spēlē "mierīgāku" noskaņu pārstāvji. Ņemot vērā diženo Teksasas mūzikas vēsturi un varoņus (Villijs Nelsons, Stīvijs Rejs Vons, Nora Džonsa, 'country' mūzikas pionieri…), ievērojama festivāla programmas daļa ir atvēlēta tradicionālajai amerikāņu mūzikai, tostarp arī blūzam. Blūzmeņu listes neapšaubāmi dižciltīgākais pārstāvis SXSW ir dzīvā leģenda - Stīvija Reja Vona (Stevie Ray Vaughan) brālis Džimijs Vons (Jimmie Vaughan). Par spīti garajam nopelnu un lauru krājumam un piedēvētajai nozīmei blūza vēsturē nekādas īpašas sajūtas koncerts gan neraisīja – perfekti izdarīts darbs, taču bez Stīvijam tik raksturīgās harizmas un seksa. Badijs Millers (Budy Miller), kurš spēlēja tieši pirms Džimija, man likās gana izteiksmīgāks.

Ir neiespējami aprakstīt visu sastapto mūziku. Bieži vien spilgtākās impresijas radās, sēžot uz trotuāra ar picas šķēli rokās vai traucoties garām kāda kluba durvīm. Dīvaini, bet tieši šie fragmentārie iespaidi, nevis kāda konkrēta uzstāšanās, veidoja festivāla galvenos nervus. Protams, es ļoti priecājos, redzot, piemēram, "Octupus Project", "Fleet Foxes" un Kimas Dausones priekšnesumus. Tās bija brīnišķīgas pieredzes, it sevišķi šajā specifiskajā Teksasas gaisotnē.

Mēs ("Mona De Bo") spēlējām ceturtdien, īru pabā "BD Raley's" uz sestās ielas, kura logi uz ielu vienmēr ir pilnīgi vaļā. Tas nozīmē, ka klausītāji no ielas skatās un fotografē bundziniekam pār plecu, bet bungu (pārsvarā) kapājošās sitienu zalves skan pa visu apkārtni. Nospēlējām labi, man šķiet. Nedaudz pietrūka klusuma un miera – trauslie gabali visuresošajā troksnī īsti "neelpoja" un atbilstoši ārējam fonam sanāca raupjāki kā vajadzētu. Kā ierasts, atsauksmes ir ļoti pretrunīgas – gan cildinošas, gan pilnīgi noliedzošas. Katrā ziņā šī bija ļoti vērtīga pieredze, un ieguvām vairākas būtiskas atziņas, pie kurām citādi diez vai būtu tik ātri tikuši.

Ar to gan mūsu spēlēšanas prieki nebeidzās. Sestdien, piemēram, mēs varen jautri visu dienu nodevāmies muzicēšanai Maikija lielajā treilerī. Vinš bija savedis savus cīņu biedrus - kādus septiņus vietējos muzikantus – pilns mauriņš ar mašīnām – nu tad nu grimām Dilanā, "The Band" un visādos vietējos 'country' numuros. Liels baudījums un atvēršanās. Parasti spēlējot ko līdzīgu Latvijā agrāk vai vēlāk sāk mākt garlaicība, bet šeit autentiskajā vidē tas skan pavisam citādi. Šamējie zāles iespaidā nav skubināmi. Kaut kas tajā ir – uzspēlēt ar vietējiem bāleliņiem, piemēram, "Don't Think Twice Its Allright". Skan kaut kā īstāk un nez kāpēc liekas, ka viņi to pieprot labāk.

Pēdēja Teksasas vakarā Maikijs mūs aizveda uz kādu nomaļu ciemu nepilnas 100 jūdzes no Ostinas, kur šķietami parastā pirmdienā, gluži kā izpildot kādu rituālu paražu, bija pulcējušies vairāki apriņķa koncertējošie 'country' censoņi. Viss gluži kā Bauskā - salmu platmales, blumīzeri, banžo, vijole, baltas bārdas, dīks laiskums un kovboju meitenes - vien garša pavisam cita. Tieši tādēļ kāda teatrāla spāņu romance tumšmatainas latino amerikānietes izpildījumā, vētras dēļ kopā ar vietējiem 'country' meistariem spēlējot mīlīgā krodziņā ar lielu krāsni, iespējams, man paliks atmiņā kā viens no raksturojošākajiem brīžiem Teksasā. Bet runājot ar vietējiem par Teksasas stila kopēšanu citur pasaulē, kopīgi nonākam pie slēdziena, ka tas nav iespējams; pat citos štatos ne - viņi saka. Jo savā būtībā tas ir tik vienkāršs un savrups, kā citur nepiedien.

Teksasā neesam jau kopš vakardienas (19. marts), un tuvākās dienas līdz marta beigām domājam pavadīt Ņujorkā. Pagājušonakt palikām ļoti melnajā Bronksā (baltos šorīt redzēju tikai pāris); mūsu šaurais hotelis izskatās visai pieņemams un salīdzinoši lēts risinājums tuvākajām dienām. Ciktāl pa konferenci - visu jau neizstāstīsi, tāpēc kopā ar Rubeni 30. martā viesosimies Toma Grēviņa "Veģetāriešu vakariņās" SWH Rock, lai atskaņotu SXSW konferencē iegūtos diskus/plates un dalītos piedzīvojumos. Uz tikšanos - Edžinš.