'Mona de Bo' mūzikas konferencē 'South by Southwest'

Reizi gadā Ostina atlaiž grožus un burtiski jūk prātā. Ielas pilsētas centrā tiek bloķētas, cauru dienu pa Teksasas galvaspilsētu haotiski pārvietojas grūti nosakāma izmēra un izcelsmes pūlis. Visos iespējamajos bāros, restorānos, hallēs, zālēs, pagalmos un pat baznīcās ir izveidotas skatuves, kuras apdzīvo visdažādākās izcelsmes un raksturu mūziķi. Dažbrīd grupas vienu no otras šķir tikai daži metri vai stāvi, tāpēc pārvietojoties starp koncertu vietām neizbēgt pastāvīgam divu, trīs vai vairāk apdullinošu trokšņa avotu pārklājumam. Tomēr par skaļumu šeit neviens neuztraucas. Šajā sakarā pastāvot dubulti standarti – ja ierasti trokšņošana no varas iestāžu puses tiekot bargi apkarota, tad SXSW laikā skaņu ekspresijas kļūst par īpašu sacenšanās veidu. Skarbs rokenrols mijas ar stampājošu tehno, garām blūza improvizācijām un apcerīgi sapņainai elektronisku noskaņu mūzikai. Viss atrodas vienuviet – karoto iespējams iegūt ilgākais 10 minūšu gājiena attālumā. Pieejamas meistarklases, atklātās diskusijas, intervijas, lekcijas, un protams, koncerti vairāk kā 80 vietās. Izvēli atvieglo apjomīgi koncertu un lekciju ceļveži, kā arī visur dāsni izbārstītie promo CD un skrejlapas.

Pamatīgi jāpiepūlas, lai izceltos šajā parsātinātajā mūzikas un krāsu jūklī. Ļaužu straumes haotiski staigā, skrien, bļauj un smejas – viss ir it kā jau redzēts, taču jāpatur prāta, ka šeit gandrīz nav "nejaušo garāmgājēju". Rupji rēķinot, katrs otrais spēlē grupā, bet trešais ir vērā ņemams industrijas darbonis. Kopējais iespaids ir spilgts un izteiksmīgs. Ielas apdzīvo ne tikai SXSW reģistrētie dalībnieki un grupu dalībnieki, bet arī 'frīkaini' ielu muzikanti, uz brīvajiem ielu stūriem un pagalmu nišās izveidojot improvizētas skatuvītes. Bieži vien pēdējie izpelnās daudz lielāku uzmanību nekā oficiālie konferences dalībnieki – netradicionālie apskaņošanas, bungu mehānikas risinājumi, ekspresijas, attieksmju un muzikālā materiāla formāti ir iespaidīgi - ticiet man, konkurence dara savu, un festivāla laikā man izdevās ieraudzīt vairākas patiešām satriecošās pērles, kas svaiguma ziņā krietni apsteidza festivāla oficiālos censoņus. Tās bija kā mazas oāzes, kur klīstot starp koncertu vietām iespējams ļauties raupji svaigām un elektriski "nepastiprinātām" vibrācijām. Auksts ezeriņš starp sutīgām siena gubām Teksasas saulē!