Manas muzikālās pašizglītošanās pirmās desmitgades pagāja klausoties daudz un dažādas mūzikas, bet ļoti maz Dilana. Taču agrāk vai vēlāk gandrīz visas upes aizved līdz jūrai. Un - kā to konstatējuši jau tik daudzi - kad tu sev atklāj Dilanu, vairums pārējā kļūst lieks un nesvarīgs. Pat, ja koncerts nav izcils, bet vienkārši OK. Kā šoreiz.
Tas, ka Tallina ir Tallina un Dilans arī šeit ir vairāk eksotisks mīts, mazāk reāla persona un mākslinieks, bija jūtams jau pirms koncerta. Cilvēku "Saku" hallē netrūka. Tāpat kā brīvu vietu. Tiesa, pirmo bija vairāk, bet otro mazāk nekā varētu gaidīt Rīgā. Taču saprotamā kārtā iztrūka tā saspringti pacilātā un gaidpilni elektrizētā gaisotne, kas Dilana koncertos valda tur, kur šis dīvainais vīrs pēdējos 45 gados ir kolektīvās pieredzes hronists un komentētājs, kurš gadiem godāts kā modes un stila ikona, mūzikas un poēzijas ģēnijs, piedzīvojis ilgstošu krīzi un arī nievas, augšāmcēlies un ieņēmis vietu starp nemirstīgajiem, lai regulāri atgrieztos pie saviem sekotājiem un... neliktos par tiem ne zinis. Arī šoreiz - sakumpis pār arhaiskām ērģelītēm, tumšā provinces švauksta uzvalkā, galvai pielīmētu melnu platmali, Dilans ne publikai, ne saviem mūziķiem nevelta ne mazāko uzmanību, vakaru aizvadot savā iekšējā universā, no kurienes uz mums nāk šī jokaini viedā balss. Un no visām viņa jocīgajām balsīm, šī, pēdējos gados lietotā - mefistofeliski viltīga, mūžseni gudra, drusku ākstīga un ķēmīga, vārdus dīvaini stiepjoša un lokoša - ir īpaši iedarbīga. Tik iedarbīga, ka koncertos nav vajadzīgi videoekrāni, pietiek ar dažiem askētiskiem prožektoriem un skolas diskotēkas gaismu efektiem. Jāatzīst, Tallinas publikai, pēc neliela mulsuma brīža, šķiet, izdevās pieslēgties šim spartiskajam pašsuģestijas seansam un beigu ovācijas likās esam ne tikai formāla nodeva.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!