Koncerta apskats: Bobs Dilans Tallinā. Dilana frīka piezīmes

Manas muzikālās pašizglītošanās pirmās desmitgades pagāja klausoties daudz un dažādas mūzikas, bet ļoti maz Dilana. Taču agrāk vai vēlāk gandrīz visas upes aizved līdz jūrai. Un - kā to konstatējuši jau tik daudzi -  kad tu sev atklāj Dilanu, vairums pārējā kļūst lieks un nesvarīgs. Pat, ja koncerts nav izcils, bet vienkārši OK. Kā šoreiz.

Tas, ka Tallina ir Tallina un Dilans arī šeit ir vairāk eksotisks mīts, mazāk reāla persona un mākslinieks, bija jūtams jau pirms koncerta. Cilvēku "Saku" hallē netrūka. Tāpat kā brīvu vietu. Tiesa, pirmo bija vairāk, bet otro mazāk nekā varētu gaidīt Rīgā. Taču saprotamā kārtā iztrūka tā saspringti pacilātā un gaidpilni elektrizētā gaisotne, kas Dilana koncertos valda tur, kur šis dīvainais vīrs pēdējos 45 gados ir kolektīvās pieredzes hronists un komentētājs, kurš gadiem godāts kā modes un stila ikona, mūzikas un poēzijas ģēnijs, piedzīvojis ilgstošu krīzi un arī nievas, augšāmcēlies un ieņēmis vietu starp nemirstīgajiem, lai regulāri atgrieztos pie saviem sekotājiem un... neliktos par tiem ne zinis. Arī šoreiz - sakumpis pār arhaiskām ērģelītēm, tumšā provinces švauksta uzvalkā, galvai pielīmētu melnu platmali, Dilans ne publikai, ne saviem mūziķiem nevelta ne mazāko uzmanību, vakaru aizvadot savā iekšējā universā, no kurienes uz mums nāk šī jokaini viedā balss. Un no visām viņa jocīgajām balsīm, šī, pēdējos gados lietotā - mefistofeliski viltīga, mūžseni gudra, drusku ākstīga un ķēmīga, vārdus dīvaini stiepjoša un lokoša - ir īpaši iedarbīga. Tik iedarbīga, ka koncertos nav vajadzīgi videoekrāni, pietiek ar dažiem askētiskiem prožektoriem un skolas diskotēkas gaismu efektiem. Jāatzīst, Tallinas publikai, pēc neliela mulsuma brīža, šķiet, izdevās pieslēgties šim spartiskajam pašsuģestijas seansam un beigu ovācijas likās esam ne tikai formāla nodeva.

Koncerta pirmā dziesma, sarkastiskais hipiju hits 'Rainy Day Woman' ar lipīgo piedziedājumu 'Everybody Must Get Stoned' varēja modināt vieglas un rotaļīgas nostalģijas priekšnojautas. Bet tas, protams, būtu pārāk vienkārši. 17 dziesmas un 110 minūtes vēlāk, Bobam un viņa piecu vīru grupai pēdējo reizi stīvi paklanoties un zārknesēju solī pametot skatuvi, vakara formālais rezumējums ir: puslīdz līdzīgās devās koncertu veidoja 60. gadu vidus ("Highway 61 Revisited" un "Blonde On Blonde", manuprāt, Dilana spožākā perioda) un mūsdienu (divi jaunākie albumi "Love and Theft" un "Modern Times") materiāls. Pašsaprotami, ka vairākums dziesmu skanēja vairāk vai mazāk pārveidotās versijās - neviens Dilanu neinterpretē tik daudz un drosmīgi kā viņš pats, tas ir veids, kā viņš šīs šķietami simtgadīgās dziesmas padara joprojām svaigas un intriģējošas. Tiesa, neviena versija nebija tik radikāla kā reiz dzirdētā 'Like a Rolling Stone' izteikti balādiskā aranžējumā vai 'It's Alright, Ma' regeja ritmā. Dziesmu izkārtojums pēc principa "ātra/lēna/ātra/lēna" radīja drusku sadrumstalotu un neviendabīgu iespaidu. Lēnajos gabalos dominēja Boba ērģelītes (muguras sāpju dēļ ģitāru viņš vairs tikpat kā nespēlē), kuru sirsnīgi senilā skaņa tomēr ar laiku sāk apnikt, roķīgajos - abu ģitāristu saspēle, visai grupai iegūstot tīkami ļodzīgu, drusku peldošu draivu, īpaši brīžos, kad elektriskais bass tika nomainīts pret akustisko. Vienā no koncerta kulminācijām, skanot 'Highway 61 Revisited', nudien bija viegli iztēloties, ka īstenībā rokenrols ir mūžsens cilvēces rituāls. Vēl viena dziesma, kas strādā vienmēr un visās versijās, ir 'Just Like A Woman'. Tās laikā zālē bija pat jaušami vāri līdzi dziedāšanas mēģinājumi, kas laikam gan liecina par patiesu publikas aizkustinājumu. Raksturīgās mutes ermoņiku partijas vietā sākusies ar izvērstu ērģeļu ievadu, kas pārauga cēli daiļajā melodijā, emocionālo virsotni tā sasniedz fināldaļā ar Boba patizli uzsāktu, bet skaisti attīstītu ermoņiķu solo uz pārējo mūziķu kāpinājuma fona. 'All Along The Watchtower', kas, kā parasti, signalizē par koncerta beigu sākumu, atšķirībā no daudzām citām reizēm, neizskan gluži Džimija Hendriksa versijā, taču joprojām vairāk atgādina Džimija ekspresiju, nekā Boba oriģinālo trīsakordu folkierakstu. Tad, pēc pāris minūšu prombūtnes Dilans ir atpakaļ, lai nospēlētu "Modern Times" ievadgabalu 'Thunder on the Mountain' un vienu no sava mūža himnām - bet šoreiz valsi - 'Blowin' in the Wind', kas, šķiet, daudziem bija vislabāk pazīstamā dziesma koncertā...

...Vēlāk, jau dīvainā viesnīcas numurā ar uzrakstu 'Zen' uz durvīm, ceļabiedru kompānijā kavējoties pie vīna pudeles, pēkšņi pārņem sajūta, ka beidzot esmu pietuvojies pasaules slavenākā dziesminieka noslēpumam. Taču kas tas ir, joprojām nesaprotu. Un, šķiet, ne tādēļ, ka vīna būtu par maz.... Katrā ziņā tas noteikti ir kas svarīgāks par dziesmām... Laipni lūdzam Dilana ķerto rindās!