Deviņas vasaras
Neapšaubāmi, XXI gadsimts ir sācies, taču joprojām nav skaidra tā identitāte. Ir beigušies jocīgie astoņdesmitie un liktenīgie deviņdesmitie. Rokfestivāli, kas bija vitāli svarīgs un sabiedrību diagnosticējošs fenomens iepriekšējā gadsimtā, tagad parādās kā vērtīgs pētījuma instruments, ja ne jaunā laikmeta sejas atrašanā, tad vismaz mēģinājumā saprast, vai šī seja vispār ir, vai vēstures gaita nav apstājusies stagnācijā vai pavērsusies pavisam citā virzienā. Jautājums ir izšķiroši svarīgs - vai mūs joprojām vada cerības, ko sevī iemiesoja rokfestivāli? Vai sabiedrības vai vismaz tās daļa joprojām spēj būt vai vismaz ilgoties pēc kaut vai iluzoras brīvības?
Vēl jo interesantāk ir vērot šīs parādības izpausmes Latvijā, tradicionāli perifērā zonā. Centrs pirmais tiek pakļauts novecošanai, un, kaut gan iesāktais tiek turpināts nereti arvien augošos apjomos, tam tomēr (vai tieši tāpēc) mēdz būt inerces vai imitācijas raksturs. Īstais karnevāls jau sen kā vairs nenotiek Venēcijā. Īstie rokkoncerti nenotiek stadionos. Kas gan prožektoru gaismai un desmitiem tūkstošu fanu var būt kopīgs ar ideju par nesaprasto vientuļnieku kopienu, kas saspiežas tuvāk savā izstumto brīvībā?
Tāpēc es nolēmu veltīt vasaru festivālu pētniecībai Latvijā.
Un arī tāpēc, ka man bija tikko salauzta sirds. Un normālās dzīves mēģinājumi, šķiet, izgāzušies. Tāpat nebija, ko darīt.
Vecs arī es sajutos, kā jau tam jānotiek. Man bija 29 gadi. Pēdējā iespēja kaut ko pateikt vai just[1]. Pēdējā vasara, kad Gaujarta dziesma 'Zvezda' bija par mani.[2]
Tas deviņi. Man deviņi, gadsimtam deviņi. Arī deviņi festivāli, kuros pabiju šajā vasarā sava pētījuma ietvaros. Tālāk lasāmi rezultāti.
Pierakstīta tikai patiesība, pēc iespējas godīga un vienkārša. Atmiņas un citu cilvēcisku un faktoru, kā arī sabiedriskās drošības dēļ nevaru garantēt precizitāti detaļās un izvairīties no būtiskiem izlaidumiem. Stāstījums ritēs tā: hronoloģiskā secībā festivāla nosaukums, zem tā apraksts pirmajā, tas ir, manā, personā.
Fonofest. Smagais festivāls
Fonofest. Šis manis vēl iepriekš neapmeklētais festivāls saistāms ar man sevišķi tuvo smago mūziku. Tomēr steigties ar lēmumu kavēja pāris apstākļi. Par Fonofest vēl vairāk nekā par citiem festivāliem runāja kā par pusaudžu svētkiem. Tas ir tik šausmīgi - stulbas sarunas un paša vecuma sajūta.
Tomēr es uzvilku melnu kreklu un devos uz Fonofest. Jo ir taču jādzīvo, ir jādzīvo, par spīti visam, ir jāmēģina izdzīvot.
Un cik veiksmīgi sanāca - nesen biju saticis sen nesatikto draugu Mārtiņu, kurš man uzreiz piedāvāja biļeti uz šo festivālu. Un vietu mašīnā.
Tā nu mēs devāmies ceļā. Es, Mārtiņš, Edijs Arbaitens (rokenrola pasaulē plaši pazīstams cilvēks) un kāds man pavisam nepazīstams cilvēks.
Tā kā priekšā bija, bļe, metāla festivāls, tad mašīna mani ieaijāja atmiņās. Sāpīgās, jo šogad nebija Blomes. Īstākā Latvijas metāla festivāla. Kā es tur vēl nesen, pirms gada vai diviem braucu! Viens, savā klasiskajā festivāla aprīkojumā - tāds, kāds iznācu no ofisa. Bez telts, guļammaisa un maiņas zeķēm. Autoostā prasu:
- Man, lūdzu, biļeti līdz Blomei, vienu.
- Līdz kurai?
- Līdz Blomei, vienu.
- Ir divas Blomes. Uz kuru?
To gan es nezināju.
- Tās Blomes ir tālu viena no otras?
- Ne pārāk. Viens virziens.
- Tad dodiet, lūdzu, tālāko.
Devos uz autobusu un ar mieru sirdī pamanīju, ka uz perona dīdās arī mellu meiteņu un garmatainu puišu kompānija, tātad, man bija kam sekot un atrast īsto Blomi. Salonā viņi, protams, ieņēma pēdējo rindu un drīz uzsāka kopīgu alkohola lietošanu. Tā varēja noprast. Es sēdēju rindu pirms viņiem, solīds ofisa cilvēks, un lasīju Ingas Ābeles dzejoļu grāmatu "Atgāzenes stacijas zirgi". Tomēr tiku atšifrēts. Pusceļā viena melnā meitene piebikstīja man un teica:
- Nāc taču pie mums!
Tiešām. Ko es te. Aizgāju pie viņiem, tur bija vēl viena melna meitene un divi puiši. Iepazināmies, viņi teicās esam jau piedzērušies. Otra meitene gan teica, ka jūtoties tā neko, bet pirmā viņu aizvēra:
- Tagad tev tā liekas, kad izkāpsi, būsi zemē, es taču zinu tevi un zinu, cik esam izdzēruši.
Un viņi rādīja man, cik izdzēruši. Nulle trīs šņabītis, kura dibentiņā pat vēl skalojās lāsīte. Uz četriem. Es sapratu, ka mani ceļabiedri laikam ir ļoti jauki. Tas ir, es gribēju teikt, ļoti jauni. Bet, protams, arī jauni. Tas ir, šoreiz es gribēju teikt - jauki. Tādi viņi, protams, bija. Lūdza man pabeigt to vodku, jo pašiem vairs neejot iekšā. Palīdzēju ātri, un puisis atcerējās, ka viņam vēl esot divlitrīgais aliņš. Ar manu palīdzību arī tas aizgāja ātri. Meitenes atcerējās, ka viņām esot vēl... Martini vai kaut kāds cits vīns? Izdzērām arī to.
Es jau biju iemīlējis savus jaunos draugus. Man šķiet, es arī viņiem patiku. Sandra uzlika man roku uz pleca, es sajutos tā, it kā man būtu vēl daudz, daudz mazāk gadu nekā viņai, tomēr mēs sapratāmies, mums taču priekšā bija festivāls, un mēs bijām satikušies šai ceļā, nesarunājuši, nepazīstami, tātad pa īstam, īstie gara radinieki svešajā pasaulē, tikai mēs, un tikai mums ir zināms īstais ceļš.
Mēs gan pabraucām garām īstajai Blomei. Arī mani draugi nezināja, kur tā ir. Pabraucām garām arī neīstajai, tālākajai. Citi pasažieri, kuri visi jau sen labi zināja visu, kas mums vajadzīgs, iejūtīgi aizrādīja, ka mūsu pēdējais brīdis izkāpt bija jau pirms brīža, mēs metāmies augšā, apturējām autobusu un izbirām grāvmalā, tur bija tikai ceļš, mežs un mēs, un mēs laimīgi smējāmies, jo skaidri zinājām, ka tiksim uz festivālu, mēs vēl nezinājām, cik lielisku koncertu sniegs pasaules labākā grupa "Tabestic Enteron", kā mēs nākošā rīta agrumā dziedāsim aizkustinošākās tautas likteņdziesmas, tik šausmīgi dziedāsim, ka kora tālākais gals atpaliks par pusotru pantu, bet bārdains metālists satvers manu roku un birdinās asaras, kad uzdziedāšu īstenībā banālo "Mans brālīt's karā kritis"; mēs, grāvmalā sēdošie tobrīd jau būsim cits citu sen pazaudējuši, lai droši vien nekad vairs nesatiktos, bet tagad mēs sēdējām grāvmalā laimīgi, pat ne laimīgi, tā bija cita sajūta, jo mums bija pieskārusies tā lielā Blome tur augšā, cik labi tā mani uzņēma, "priecājieties, jo mans dēls bija pazudis, un tagad ir atgriezies."
Bet šogad nekādas Blomes. Un es braucu uz Fonofestu, neticēdams, ka tas būs kā Blome. Nē, atgriezties nav iespējams, es, vecs vīrs, velti braucu un jauniešu svētkiem. Bet nu nekāps jau ārā no braucoša auto. Pie tam, Fonofestā bija paredzēta "Anathema" uzstāšanās. Jā, jā, tā pati "Anathema", kas savulaik uzspridzināja pasauli ar albumu "The Silent Enigma". Vispār jau ar "Serenades" pirms tam. Un ar "Eternity" pēc tam. Braukdami viņiem pretī, mēs tā vien likām vecos "Anathema" ierakstus, palaikam iekunkstoties:
- Ak, ja viņi šovakar nospēlētu šo...
- Ak, ja nospēlētu 'Dying Wish'...
- Ja 'Sleepless' nospēlētu...
- Gan jau neko nenospēlēs.
Jo "Anathema" jau gadiem bija aizgājusi no metāla un spēlēja kaut kādu alternatīvo roku. Tomēr mēs visi klusībā cerējām, ka viņi nožēlo šo muļķību, un spēlēs vecās dziesmas, negribēs piedzīvot kaunu Latvijas veco metāla ķēmu priekšā, un Mārtiņš piespieda gāzīti.
Tā mēs tur iedzināmies, es, izslāpis pēc kaut kā, nezinu, pēc kā, bet kakls aizžņaudzās, vecās asinis iedziedājās un es, ātri pazaudējis draugus, aizklīdu meklēt festivāla sirdi.
Jaunieši tiešām bija, ne pārāk daudz, bet apmeklētāju vispār nebija pārāk daudz, un lielākā daļa jaunieši. Neviens nenāca ar mani iepazīties, sēdēja mazās čupiņās, stāvēja rindā pie tualetēm vai šķieda laiku bezmērķīgos klejojumos. Tikai daži pienāca man uzjautāt cigareti, alkohola saasinātiem jutekļiem sajuzdami manī buržuju, paldies par to pašu.
Uz mazās skatuves nez kas sāka spēlēt, slāju turp. Un, ko domā, tie izrādījās ""Laime Pilnīga"", par kuriem biju dzirdējis daudz, bet pašus - ne reizi. Ieņēmu vērtēja pozu grūstīga pūļa vidū un vērtēju. Tiešām, dzīvi "Led Zeppelin"! Es gan par šiem nekad neesmu tā līdz pašam galam fanojis, bet nu jau varētu sākt. Izskatījās tiešām laimīgi cilvēki. Un spēlēja tā neko. Piemīlīgi grozīja gurnus.
Te es pamanu pirmajās rindās savu senu draudzeni Elizabeti, kura grozās vēl piemīlīgāk, ak, es viņu pazītu kaut Roskildē. Caur tikai jauniešiem es spraucos un nu jau esmu viņai blakus, gandrīz, drusku tā kā aiz muguras, ritmiski kustos, un domāju, kā izteiksmīgāk pateikt: "Čau!" Dīdījos blakus kā nejaušs pilnīgas laimes fans un it kā nejauši (tas ir - kā tāds, kurš izliekas, ka it kā nejauši) vairākkārt iebakstīju viņai gūžās. Lai šī nīgri pagriežas un atplaukst pēkšņā priekā, mani ieraugot.
Viņa pagriezās, un izrādījās, ka nemaz nebija viņa. Pavisam cita meitene. Atvainojos un spraucos prom. Gāju uz bufeti, rindas praktiski nebija (rīkotāji varbūt par to tik ļoti nepriecājas, bet es gan), es paņēmu divus alus un teicu. Sev:
- Es taču te pēc metāla atbraucu, galu galā!
Gaitā dzerdams alu, devos pie lielās skatuves, kur, hā, stay brutal, tieši spēlēja "Preternatural". Bīdījos tuvāk, bet mani apsauca līdzbraucēji draugi, atgādināšu - Mārtiņš, Edijs Arbaitens (rokenrola aprindās pazīstams cilvēks) un man nepazīstamais. Tur viņi stāvēja, drusku nost no pūļa, vēsās sapratēju pozās, dzēra alu, pīpoja. Es arī, nav ko. "Preternatural" dragāja cītīgi, bet publika aiz pirmajām trim rindām tā ne pārāk. Bet vispār bija jau labi.
Maza nianse. Grozu apkārt galvu, skatos, stāv tāds jocīgs džeks, līdzīgs Danielam Kavanaham no "Anathema". Bet pārāk stilīgs. Sataisījies fans, pasmējos pie sevis, no kurienes nāk šī pārpušķoties vēlme?
Ko mēs tad darījām... Paņēmām vēl alu... Apēdu desu. Kādā brīdī atkal sēdējām mašīnā un klausījāmies vecos "Anathema".
Tad pēkšņi gaisā kaut kas bija sajūtams. Cilvēki arī sāka kustēt puslīdz vienā virzienā. Mēs lecām no auto un cieņpilni tecējām uz skatuves pusi, čiepstēdami:
- Nenospēlēs neko no "Silent Enigma" ... ek. Zupā tārpi.
Skatuve baudpilnās gaidās jau mirdzinājās vien. Nopietni vīri rosījās ar vadiem, rosījās, rosījās un aizgāja. Tūlīt viņi nā-āks! Es redzēšu un dzirdēšu "Anathema". Tas tomēr nav vis pimpi sūkāt. Lieta nopietna. Sakārtoju elpošanu un sirdsdarbību.
Te man kāds iebaksta gūžās, nīgri pagriežos - tā taču Elizabete, mana sen neredzētā vecā draudzene, kuru šovakar reiz jau gandrīz satiku. Krīt man ap kaklu, atlaižas, paskatās acīs un tad jau krītu es. Viņa savos deviņpadsmit gados pārsteidzoši labi izskatījās, joprojām antracīts acīs un matos. Tā nu mēs runājam pirmos samulsušos teikumus:
- Tu arī šeit?
- Jā!! Tu arī?
- Nu taču. Uz "Anathema" atbrauci?
Un tad mums sarunu norauj ģitāru trieciens un pūļa ovācijas. Uz skatuves bija uznākuši vīri ar ģitārām - viņi! Elizabete paņēma mani aiz rokas un aizvilka tuvāk skatuvei. Skatījos un neticēju savām nabaga acīm: "Anathema". "Anathema". Tie paši? Īstie? Es taču viņiem toreiz, es toreiz viņiem visu, visu - vai tiešām viņi?
Tiešām īstie. Un pirms brīda redzētais Kavanaham līdzīgais stilīgais džeks izrādījās esam Kavanahs. Un vispār viņi izskatījās pēc poproka grupas. Pēc depresīvākās grupas pludmales deju festivālā.
Es sevi mierināju:
- Es taču zināju. Es taču zināju.
Elizabete man blakus gan mirdzēja, mute un acis plaši vaļā. Vispār visi apkārt ārdījās. Un es arī saviļņojos. Neko nevarēja padarīt. Viņi spēlēja kaut kādu man nezināmu dziesmu, no jaunajām, protams. Kaut kāda nojauta no vecās "Anathema" tomēr bija, neko tur nevarēja padarīt. Tas nav izdzēšams. Tad sekoja vēl dažas jaunās dziesmas. Mēs ar čaļiem skeptiski saskatījāmies un ar acīm teicām:
- Nu, jā. Nu, ko. Tādi viņi tagad ir. Bet bija jau jāredz un jādzird. Nu, ko, neko.
Bet tad šie satricināja gan mūsu sirdis. Sāka spēlēt 'Hope'. Roja Kārpeta kovers, bet nu tik anatēmiska dziesma. Nu gan es bļāvu līdzi un vicinājos ar rokām. Saskatījāmies ar Elizabeti, visas četras acis bija gandrīz laimīgas. Gandrīz un uz mazu mirkli, bet tomēr. Teicām ar acīm:
- Šī dēļ bija vērts atnākt. Lai jau tagad spēlē savu šitu. Mēs savu dabūjām, mums pietiek, Vairāk jau nemaz negaidījām, par to pašu paldies.
Un tad šie sāk spēlēt 'Sleepless'. Paldies lielajam festivālu aizbildnim, ka viņi dziedāja jaunā tipa tizlajās balsīs, nevis vecajā groulā, tad es nudien būtu salūzis.
- Sleepless!
Īsāk sakot, īsi pēc tam koncerts beidzās. Uz atkārtojumiem "Anathema" neiznāca. Elizabete nočivināja, ka mēģinās kādu noķert beksteidžā un aizlaidās.
Vispār visi kaut kur steidzās. Mani arī sauca, jābrauc, viss. Es gāju un domāju, jā, bija jau skaisti, bet Blome tā nebija.
Nekas.
Turpinājums sekos
2010.gada festivāli DELFI afišā:
[1] 1968.gada Studentu Revolūcijas laikā Džims Rubins (Rubin) radīja saukli: "Netici nevienam, kurš vecāks par 30."
[2] я еще мальчик. Мне
двадцать и девять лет
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!