Positivus. Lielais festivāls.
Jā, es, alternatīvās kultūras sludinātājs un virsmas civilizācijas ja ne nicinātājs, tad tomēr gluži skeptisks mīlētājs, arī devos uz "Positivus". Es gan tur biju arī iepriekšējā gadā, bet tad tur bija arī "Manic Streat Preachers", puse no kuriem ir īsti "Tottenham Hotspur"[1] karsēji, un mēs, Latvijas Yids Army triecienvienība, bijām pie skatuves ar "Carling Cup Final 2008"[2] karogu, paceltu caur sētu ieblēdītā karogkātā, vēzējām to uz maiņām ar nepagurstošu sajūsmu, līdz Nikolass Allens Džounss no skatuves teica:
- I see there are also some Tottenham fucking Hotspur funs!
Mums izkusa sirdis. Pirms tam jau tā griezās galvas, ka mēs pat īsti nesadzirdējām, vai viņš teica tieši to, un pēc vēl nākošajā dienā cits citam lūdzām:
- Pasaki, ko viņš īsti teica?
Neviens īsti nezināja, bet kaut kas uz to pusi neapšaubāmi bija.
Es gan biju "Positivus" arī gadu pirms tam, bet tad šis festivāls notika pirmo reizi, bija vēl jauns un skaists, un darbojās, kā festivālam pienākas, ar zaudējumiem. Un tur bija "James", manu sapņu grupa no laikiem, kad es pats biju jauns un skaists. Spēlēja tikai hītus, citu dziesmu viņiem nemaz nav, Tims dejoja vēl labāk par sevi, un es, tikai no mūzikas apreibis, pagāju malā aptvert vakara lielumu, atsēdos pie priedes un domāju, cik labi ir tā sēdēt un dzirdēt dzīvajā "James". Iesnaudos, cik labi ir tā iesnausties, dzirdot dzīvajā "James", un tā arī pamodos, joprojām skanot dzīvajā "James", kas var būt labāks.
Un pēc tam vēl kailas meitenes jūrā un rīta šašlika garāžā kopā ar Salacgrīvas un Svētciema grupējumiem, kuri centās noskaidrot cits cita veselību, mēs taču vēl viņus... mjā, ko tur vispār. Šogad "Positivus" jau bija pasludināts par visu stilīgo īsto laimi, vē, un par lielākajiem zvaigznēm bija izlikti "Prāta Vētra".
Kurš godīgs cilvēks lai brauktu uz stilīgo popfestivālu dzirdēt Prāta Vētru? Es jau sen stingri pateicu - nē.
Ceļā devāmies laba, atstrādāta, piešauta festivālu kompānija: Baiba, Mārtiņš. Un es. Aiga arī. Un vēl divas mašīnas. Visi tesās uz šo zīmuļu pasākumu, uz tādiem jau vienmēr bars salasās, tā, ka nepabaidies.
Es diezgan nervozēju, un pa ceļam beidzās alus krājumi. Kaut kādā šosejmalas bordertaunā papildinājos, un viens trāpījās baigi smirdīgs, nesa pa visu salonu. Tādas turpceļa atmiņas.
Pieparkojāmies, uzsitām teltis, atgūlāmies ēnā un ķērāmies pie stingrajiem dzērieniem. Rāmi, steigties jau nebija kur. Pēc kāda laika ieradās Šubrovskis - viņš arī ļoti negribēja braukt uz šo festivālu, bet savā ziņā labi vien bija, ka atbrauca, jo HI programmā bija ielikts tieši reizē ar Prāta Vētru, un nu man nevajadzēja domāt, kur sist laiku, kamēr lielie zvaigznes slapinās publiku - tātad, viņš ieradās un teica mums:
- Jūs taču visi jau normālā štoberī!
Bet mums jau bija vienalga, smaidījām. Turpinājām sēdēšanu kopā. Kad notirpa kājas, gājām tomēr uz pašu festivālu. Jau tumsa.
Tovakar nedzirdēju "100% disko", "Prāta Vētru", "Reiganus", Pīteru Dohertiju, "The Tiger Lilies", "The Happy Endings"... un vēl daudzus. Rīkojos, kā šādos festivālos nākas: pazaudējos, satiku un apskāvu paziņas. Vairs necik nebaidījos nevienu satikt, un tiešām, satiku tikai labos. Stāvu zem priedes, un tur nāk viņa, mūsu otrā tikšanās, viņas smaids cauršauj tumsu - "Colgate?" - , un viņa nāk apsveicināties.
Tad mani atrada un man teica:
- Stulbeni, jau "Gaujarts" spēlē!
Dancojām uz "I Love You" telti, un patiesi, "Gaujarts" jau spēlēja. Aizdzinos līdz pirmajām rindām. O, skanēja tā, ka bija jābūt grupas fanam, lai atšifrētu, ko viņi dzied, bet es taču tāds biju un lēkāju nesaprātīgajā pūlī, vilkdams līdzi citiem nedzirdamos vārdus:
- Kaķis vārdā kaķis, dum, dum, dum, dum, dumm -
Kad "Gaujarts" sirsnīgi un ar godu tika nost no skatuves, skaņu vīrs ņēmās ko cītīgi regulēt, lai slava viņam, jo uz skatuves jau riktējās "Hospitāļu Iela". Es ātrumā sapratu, lūk, kāpēc, es esmu šajā festivālā, es taču esmu visos Ielas koncertos, vai ne? Viss ir kārtībā, viss ir labi.
Tauta bļaustījās un grūstījās, o, ne jau visi gribēja redzēt "Prāta Vētru", mani locīja kā niedri vējā. Protams, kā domājošu niedri. Skaņu vīram kaut kas bija izdevies, Hosielai skanēja drusku labāk, nekā jaunākajam brālītim. Vai varbūt man galvā daudz ciešāk bija iesēdusies tā īstā skaņa, Hosielas no Platona pasaules, un pietika ar jebkādu impulsu, lai tā nostātos manu ausu priekšā. Man vispār bieži ir grūti pateikt, kā tad skanēja tas vai šis koncerts - labi vai slikti. Kā par postu, šis laikam ir viens no biežākajiem jautājumiem par koncertiem. Parasti dzirdējušais jau pasteidzas ar atbildi pirms jautājuma. Tāda pēckoncertu etiķete. Bet es tiešām bieži nezinu, ko teikt. Man dažkārt patīk tieši tie burkšķi, kas nāk no skatuves. Un kā pārslodze iekaucas. Tāds, lūk, man nestabils viedoklis. Un es rakstu par festivāliem. It kā nebūtu citu, kas raksta.
Bet tad viņi spēlēja "Dinas vijoli". Gluži vecās dziesmas jauno variantu, kuru līdz šim biju dzirdējis tikai koncertā Dzelzceļa Muzejā. Jaunajā "Dinas vijoles" variantā dzied pati Dina, un tā neko. Pēc koncerta dzelzceļa bērniem Ivita teica Bērziņam: "Tev ir ļoti jauka draudzene.", un es klusi piekritu, klusā skaudībā un apbrīnā, jo es gandrīz trīcēju un raudāju šīs dziesmas laikā, lūk, cik viegli iespaidojams es esmu. Tagad, vasaras bļauru barā, es, dziesmas ievada skaņas dzirdēdams, trīcēju klusās izbailēs. Latvijas Dzelzceļā ir kluss; kā dziesma, tik maiga un jūtīga, skanēs šeit, starp rūcošiem mežoņiem? Bet Dina kliedza stiprāk par visiem un tāpat ļoti maigi un jūtīgi un aizmēza manas aplamās bailes. Nu es vairs nebaidījos nekā uz pasaules. Lēkāju, nomīdams pirmās rindas, kā vecos laikos. Kopā ar citiem saucu pēc atkārtojuma (ko parasti nedaru), kratīdams dūri uz to skaņu pusi, kuras pieņēmu esam kā "Prāta Vētras" radītas. Arī uz atkārtojumiem visi lēca lielā pacilājumā.
Tomēr koncerts kaut kad beidzās, un tur jau nāca Edgars, kontrastējoši skaidrs uz mūsu fona, un joprojām ne visai apmierināts ar dalību šais notikumos. Bet gatavs to mēģināt labot.
Tā nu mēs, trīs četru cilvēku sastāvā, devāmies tālāk kritizēt festivālu. Aiztikām līdz "Space Dog" teltij, kur spēlējām novusu un galda futbolu. Novuss absolūti nebija spēlējams, kija nolauzta un galds slapjš, tā kā es nevarēju demonstrēt savas lieliskās iemaņas. Galda futbolu, savukārt, es jau no dabas neveikli spēlēju, bet tagad, patērēto substanču iespaidā, es kloķus vairāk izmantoju, lai noturētos kājās. Biju iedalīts komandā kopā ar kādu gaužām nepazīstamu meiteni, kurai uzvara, kā šķita, bija ļoti svarīga. Diemžēl es gādāju, ka mēs nepārtraukti zaudējām. Es viņai nerimtīgi atvainojos, atkal locīdamies kā niedre.
Pēc sporta kratījāmies atpakaļ uz "I Love You" telti, kur uzstājās, jā, "Septiņi Pieauguši Vīrieši", skaisti bez gala, uzvalkos tērpti. Tā man šķiet. Jau bija sākusies tā nakts daļa, kuru neatceras. Edgars sauca mani par zombiju. Tā naktī beidzās "Positivus" pirmā diena.
Atnāca "Positivus" otrā diena. Mārtiņš par šo dienu vēlāk izteicās tā:
- Nevienu mirkli nebiju skaidrā.
Es arī ne. Jāteic taisnība, dzērām vienā laidā. Kaut kas mums bija sajucis, mēs "Positivus" uzvedāmies, kā jāuzvedas "Zvērā". Bet bijām taču gatavojušies uz solīdu, nūģisku pasākumu. Pat zobubirstes bija līdzi. Netika gan izmantotas. Arī ne dvieļi un peldbikses, kaut līdz jūrai mēs aizvilkāmies, bet tur tikai dancojām vai gulējām.
Grūti uzrakstīt vēsturi. Pirms meliem, pirms pārpratumiem, pirms interpretācijas, nepamanīšanas, nesaprašanas, neticības ir dzīva cilvēka liecība, tikpat trausla, cik ļoti trausla ir dzīvība, trausls ir cilvēks un tāda pat ir atmiņa, visas mūsu un visu mūsu dzīves vienīgā atrašanās vieta. Tik viegli apmaldīties! Kā toreiz pat, Gaujarta koncertā Mākslas Darbinieku Namā, kad Cikiņš skaitīja Šlāpina dzejoli par picu. Pēc koncerta fani pulcējās mākslinieku namā, un kāda meitene teica:
- Bet es biju pārliecināta, ka tas ir mans dzejolis!
Un Gētes nolaupīšana bērnībā[3]. Un kurš toreiz kuru sauca, Liene, tas tiešām vairs nav zināms? "Kas notiek ar mūsu atmiņu?" (M. Bulgakovs)
Tās dienas liecinieki ir dzīvi. Bet ar atmiņu ir problēmas un vēl jo vairāk ar vēsturi. Dienas notikumi tikuši dažādi interpretēti un slīpēti, un uzlaboti, stāstīti dažādos medijos no tvnet līdz TB. Tomēr es nenoliedzami biju bezmaz šī patiesībā sīkā notikuma centrā. Runa ir par "The Hobos" koncertu.
Tas notika diennakts gaišajā laikā. Hobos koncertos ir diezgan būts. Fontēnā, Kasablankā (Nav vairs šo vietu! Nav! Arī tās izrādījās trauslas) un citur. Mūsdienās viņi, izrādās, Pienā spēlē. Ar ko arī apsveicu, čaļi. Savu popsas līniju noturējāt un padarījāt par galveno.
Tomēr, ja nu Hobos gluži blakus spēlē, tad es labprāt paklausos. Arī šoreiz.
Tātad, tas notika diennakts gaišajā laikā. Gurdi aizslājām pirmajā rindā, lēkājām. Jau tad viens apsargs uz mums bija uzlicis aci. Nāca klāt un teica:
- Šī jums ir pēdējā iespēja aiziet.
Kāpēc? To gan nezinu. Mēs tiešām it kā neko sliktu nedarījām. Varbūt mūsu sejās bija kut kas no ārpuszemes. Nezinu. Bet aci viņš bija uz mums uzlicis.
Tālākais risinājās zibens ātrumā. Lēna zibens ātrumā. Ūdrītis, piesakot dziesmu "Take Off" aicināja publiku izģērbties. Solīja balvu tam, kurš uznāks pliks uz skatuves. It kā tad viens puika esot jau meties ārā un rausies uz skatuves, nezinu, neredzēju. Apsardze šo aiz krāna atvilkusi atpakaļ. Tad izģērbās viena meitene. To gan redzēju, viņa stāvēja man tieši blakus. Plecu pie pleca. Tāpēc varu teikt, ka nieki, neizģērbās jau viņa pavisam, biksītes palika. Gaišas biksītes.
Tā, kas notika tālāk?
Cēlām meiteni pāri skatuves barjerai, lai taču viņa tiek uz skatuves pie Ūdrīša pēc balvas. Apsardze meta šo atpakaļ. Jau šajā vietā mani pārņēma lielākā neizpratne. Vai tad šeit tiešām nav rokfestivāls? Un ko pats Ūdra kungs - vai nu nebija īstais brīdis iestāties par paša aicināto meiteni? Ej tu uz Pienu spēlēt. Neko darīt, palikām ar meiteni turpat pirmajā rindā. Apsargs, tas, pavecais ar terminatora saulesbrillēm, atkal mums kaut ko uzrēja. Kaut uzvedāmies taču rāmi. Kaut kāda bundža aizlaidās viņa virzienā, bet ne trāpīja, ne es to metu. Bet pēc kāda brīda vecais kareivis norādīja uz mani ar pirkstu, un tūdaļ divi jauni puiši sagrāba mani aiz rokām uz aizvilka prom. Izveda ārā, noplēsa aproci. Festivāls man bija beidzies.
Tā tas bija. TB mēģināja uzšvirkstēt runas, ka tieši es esot tas kailais vīrietis, kurš mēģinājis uzlīst uz skatuves. Nav tiesa. Es visu laiku biju ģērbts HI treklā ar uzrakstu "Pūķis" un string apenēs. Un džinsos un kedās. Es vispār biju bez grēka.
Es teicu, ka festivāls man bija beidzies, bet tomēr vēl cīnījos. Izsaucām pat policistu, kurš tikai laizīja saldējumu un jautāja:
- Bet vai jūs nebijāt dzēris?
Māt, kurš šeit nebija dzēris? Policists mums neko nelīdzēja. Aiga gauži raudāja, bet arī tas nelīdzēja.
Īsāk sakot, nopirku biļeti pa lēto no kādas nepazīstamas meitenes un gāju vien atpakaļ. Noskaņojums bija aizvainots. Es taču vispār negribēju šeit braukt, un tagad mani vēl izmet ārā. Kas tā par dzīvi. Centos ieskatīties actiņās visiem apsargiem, lūk, es esmu atpakaļ, bet neizdevās fokusēt skatienu vai arī viņi vairījās.
Iedzēru vēl alu. Alus te bija sūdains. Kāpēc es vispār te esmu? Apsardze taču rīkojās pareizi, man nemaz nevajadzēja te būt, vecais, viedais vīrs ar saulesbrillēm to uzreiz saprata. Bet kāpēc es atkal esmu šeit? Tikai aiz iecirtības, aiz glupjas spīts. Mūsu īstās durvis ir tās, pa kurām mūs izmet. Kad tas reiz beigsies.
Nudien, jāiedzer vēl sūdainais aliņš, lai tad nu viss ir pa īstam sūdaini.
Tad es gan atcerējos, kāpēc man noteikti bija jāatgriežas. Protams, meitenes dēļ. Šinedas O'Konoras dēļ. Atceros, labi atceros to skarbo, mītisko sapņu laiku, kad mēs dzīvojām tikai metālam. Tikai īstam metālam, nekāda "Metallica" (sevišķi jau ne tā pēc 1990.gada), nekāda "Pantera". Stay Brutal! Un, lūk, toreiz Šineda bija vienīgais maigums, kas mums bija atļauts. Tāpēc es gribēju noliekt galvu viņas priekšā. Nu, arī tāpēc, ka savulaik biju viņā slepeni iemīlējies un tādā garā. Ja jau Šineda ir ieradusies šeit, man viņa bija jāsatiek.
Savādi, man ne prātā nenāca, ka viņa varētu būt novecojusi. Es taču nebiju mainījies. Kļuvis mazliet ciniskāks, stulbāks, bet būtiskajā taču tāds pats. "Pearl Jam" ir kļuvuši vecāki, pat "Immortal", bet Šineda? Viņa taču nebūs atlaidusi matus. Joprojām kailu galvu, joprojām krietna katoliete, kas plēsa pāvesta bildi un gandrīz kļuva par priesteri, ja vien tik ļoti nebūtu gribējies mīlēties, ak, meitene.
Viņa uznāca uz skatuves, maza, kā jau visi zvaigznes, kad viņus ieraugām, kad viņas redzam. Skatuve bija pilna kulturālu muzikantu, čellisti un tādā garā. No apkārtnes nāca nekulturālu trokšņu fons, kāds pat ākstīgi uzstājās uz citām skatuvēm, un tapa skaidrs, ka īsti jau mēs no Šinedas un pavadošā sastāva uzstāšanās neko nedzirdēsim. Tomēr viņa pateica dažus vārdus un sāka dziedāt.
Viņai joprojām bija tā pati meitenes balss.
Pēcāk šo koncertu daudz kritizēja. Neesot bijis atdeves (Vai pašiem nav par atdevi jādomā? Festivāls taču tāpēc ir radīts, lai piedāvātu jums vienlīdzību, kāpēc jūs to neņemat?), un formāts nepiemērots, vai kas tur vēl. Nezinu, neko tādu nemanīju. Es dīdījos, minēdams, vai viņa nodziedās "The last day of our acquintance". Šajā dziesmā pašas galvenās ir divas sekundes. Uzreiz, kā pirmoreiz nodziedāts piedziedājums, viņa izšauj trīs zilbes:
- O - o - o!
Šie trīs 'o' ir vislabākais, kas vien var būt. Es to neizdomāju viens, mēs to sapratām kopā ar Mairitu, piekļāvušies viens otram tukša, tumša teātra aizkulisēs, kur tikai mēs un maģis.
Mairita tagad ir Luksemburgā, piekļāvusies vīram un bērnam, un man dziesma ir jāsagaida vienam.
Bet ja nu O'Konora dzied gan šo dziesmu, bet, koncertā improvizējot, izlaiž tos trīs 'o'? Un es jau baidījos no dziesmas parādīšanās programmā. Viņai taču ir daudz slavenu un drošāku dziesmu. Bet tūlīt jau sākās ne ar ko nesajaucamais motīvs, tā bija tā dziesma. Es trīcēju vien, tā uztraucos, neizbēgami tuvojās izšķirošās sekundes un, nē! Tas ir, jā, viņa izkliedza:
- O - o - !
Un es biju laimīgs, un visi cilvēki un nomīcītā pļavas zāle un kaijas gaisā, visi bija laimīgi.
Starp citu, kaijas. Man ir sevišķas jūtas pret šiem simboliskajiem putniem. Kaijas pārņem pasauli, ja kāds to nav pamanījis. Vardes izmirst, bet kaijas pārņem pasauli. To varēja novērot arī "Positivus". Pirmajā festivālā, kad uzstājās "James" (kā Tims dejoja!) jā, tai tālajā festivālā kaijas nebija manāmas. Otrajā festivālā, kad Spurs fanu saietā piedalījās arī "Manic Street Preachers", kaiju jau bija pilns. Virs skatuvēm, virs telšu pilsētiņas. Viņas bija sapratušas. Šajā festivālā kaiju biju vēl vairāk. Es gan to pārāk neatceros, laikam reti acis vērsu pret debesīm. Bet droši vien kaiju bija vēl vairāk. Nākošreiz tās ķers vājākos no mums un nesīs Ziemeļmeitai, pieminiet manus vārdus (es tikšu pie Ziemeļmeitas!).
Tātad, Šineda pareizi nodziedāja "The last day of our acquintance" un es varēju mierīgi baudīt koncertu. Atslābis skatījos māksliniecē mīlestības un citu lietu apmiglotu skatienu. Bet tad šī jaunā meitene paziņoja:
- Nākamo dziesmu es veltu savam dēlam.
Kāds dēls?! Nupat taču vēl nebija. Es uzmanīgāk paskatījos uz meiteni, un pamanīju, ka viņai tiešām ir mati. Ne jau garas pinkas, kas patīk visiem vīriešiem, tomēr tumša zēngalviņa gan, pat vairāk. Viņai piestāvēja. Paskat, tikusi pie dēla. Ko tad viņam veltīs?
Ko?
"Nothing compares to you". Savu lielāko hitu, Prinsa sacerēto dziesmu, kas radīta laikā, kad viņai pavisam noteikti vēl nebija šī jaunā vīrieša. Kāpēc šāda izvēle? Es izdomāju tā - Šineda saprata, ka lielais hits būs vien jānodzied. Lai aizmiglotu tā banalitāti un neizbēgamību, viņa izspēlēja šo satraucoši pieteikumu. Un viņa dziedāja labi. Padomā tik, arī slavenas un pelnošas dziesmas spēj būt labas.
- I could eat a dinner in a fancy restaurant.
Patiešām, kāpēc ne. Paēst restorānā ir patīkami, lai arī buržuāziski un vispār ļauni. Un tas tomēr nav pielīdzināms tam, tam īstajam. Būsim saprātīgi. Šis "Positivus" bija pirmais, kas rīkotājiem nesa peļņu. Pirmais, visizputinošākais, bija vislabākais. Otrais mazliet mazāk putinošs un mazāk labs. Un šis, pelnošais, protams, vissliktākais. Varbūt vaina ir mūsos? Varbūt pat tieši manī? Man nepatīk veiksmīgas, pelnošas lietas un vietas, man nepatīk lietas, kas darbojas un patīk visiem. Tādējādi izpaužas mans mazvērtības komplekss vai pat pati mazvērtība, bailes no konkurences un bēgšana tur, kur konkurentu mazāk. Tas ir gadījumā, ja vaina tiešām nav visā pasaulē, bet manī. Taču varbūt tomēr vaina ir nevis manī, bet visā pasaulē.
Tikām arī koncerts beidzās. Šineda paklanījās un aizgāja. Uz atkārtojumiem, šķiet, nenāca, publika pa īstam, šķiet, arī nesauca.
Kas notika tālāk? Atceros, skaidri atceros es gāju pār pļavu, mērķēdams kājas virzienā uz leju. Gāju uz telti, viss.
Vīkšoties uz prombraukšanu, atradām mašīnā vēl dažas pudelītes alus. Tās bija sakarsušas - nebijām cēlušies agri, saule jau sen bija augsta un karsta. Arī aliņš, ieliets no kakla kaklā, šķita līstam no karstā ūdens krāna. Tik karstu aliņu nudien neatceros dzēris. Garām gāja Pipars, teica:
- Uzcienā ar aliņu!
Es jau devu, devu, tikai pabrīdināju par temperatūru. Pipars tomēr dzēra. Padzēries Pipars teica:
- Tomēr uz brīdi, kad līst mutē un smadzenes vēl paspēj tikai paķert to zināmo garšu, uz brīdi tomēr ir tā sajūta.
Sajūta! Sajūta! Vai tikai tas nav tieši tas, pēc kā mēs te visi dzināmies? Iestrebt kaut ko kaut vai nepareizā temperatūrā servētu, pavisam attālinātu no sākotnējās būtības, tomēr tajā vēl bija noķerama sajūta, ēna no tā īstā rokenrola Platona valstībā. Kāds ir tas īstais rokenrols Platona valstībā? Es vēl nezinu, bet es meklēšu.
Šoreiz gan devāmies mājup. Iebraucām kādā veikalā pēc alus un saldējuma, tur gāja smieklīgi. Piestājām arī tai pašā krogā kur iepriekšējos gadus un ieturējām pusdienas. Domājām, vai nevajag kaut kur piestāt arī, lai peldētos vai tāpat vien pasēdētu.
Pēc pāris nedēļām biju Dun Dun koncertā Andrejsalā, Rīgā. Blakus pamanīju Aptiekas Kristapu un ar cieņu viņu sveicināju. Viņš atbildēja sveicienam un jautāja:
- Vai tu biji tas, kuru no "Positivus" uz cietumu aizveda?
Atbildēju cik varēju godīgi. Sakautrējos arī. Kristaps teica: Tā ir ar tiem oficiālajiem pasākumiem.
[1] Labākais futbola klubs Londonā.
[2] Totenhema uzvarēja Čelsiju 2:1.
[3] Vienas no Gētes spilgtākajām bērnības atmiņām bija par to, kā viņu mazu nolaupījuši. Vēlāk aukle izstāstīja, ka nekas tāds neesot noticis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
