Zvērā. Īstais festivāls
Gājām ar Baibu un Mārtiņu kā mušas cilindrī, lieliskā festivālu brigāde, apskāvušies bez jebkādiem nolūkiem. Pēkšņi saulīte man uzdzina miegu un es teicu:
- Paguļam mazliet!
Un mēs turpat, soļa vidū, gūlāmies pieskatuves zālienā un gulējām, neizlaizdami cits citu no rokām, lai nepazustu, un mūsu miegu neviens netraucēja. Labi pagulējuši, satikām jaunus puišus, kuri mūs izsauca uz futbola maču. Viņi savu komandu sauca "Sprunguļi" vai varbūt "Dzērāji", neatceros. Mēs, protams, bijām "Tottenham Hotspur". Spēlējām līdz desmit vārtiem, un pēc bezcerīgā sākuma īstā Spurs garā izrāvām 10:9. COYS! Skrējām uz upi, jau gaitā nometot drēbes, visas, un pašā atvarā iekšā.
Kaut gan es, kā jau kaķis, vairos no mitruma, toreiz es tajā upē sajutos tik eksistenciāli kaili laimīgs, tik laimīgs. Mēs visi pēc tam atzināmies šajās sajūtās. Nekā taču mums nebija, tikai laime. Mārtiņš tomēr trusikos aizskrēja izstāvēt alus rindu, un sēdējām ar to alu upes dubļos un domājām, vai kaut kas vēl vispār ir iespējams, nē, neko tādu mēs nedomājām, mēs domājām par cipresi dārzā.
Vēl atceros, festivālu noslēdza "Septiņi pieauguši vīrieši", kuru uzstāšanās bija izlikta trijos no rīta. Smīkņājām par šādu drosmīgu laiku, vai uz šo koncertu maz paši vīrieši ieradīsies? Bet koncerts notika. Tas sākās piecos no rīta, un publikas bija pietiekami. Vīrieši bija labā formā, Ābols uzstājās pēc klasiskā parauga, ar viskija pudeli rokā, ko pa brīdim pasniedza lejup no skatuves man. Pavisam drīz pēc tā vairs nebija vajadzības, jo publika kāpa uz skatuves, mēs tur bijām jau vesels bars, bet Ģirts mikrofonā deklarēja:
- Mēs gribam vairāk cilvēku uz skatuves!
Savācāmies kādi trīsdesmit, neskaitīju, bet palika arī skatītāji. Mārtiņš, piemēram, kurš pēcāk kā savu argumentu minēja Rudaka teikto:
- Rokenrola cilvēki ir vajadzīgi abās skatuves pusēs.
Es pēcāk par to aizdomājos. Patiešām. Kāpēc gan es... Bet torīt dancojām pa skatuvi, likumsakarīgi sākās kolektīva izģērbšanās, arī mani kādas rokas ģērba, bet viss gaumes robežās.
- Es uzvelku tavas stringas
- Un beidzot jūtos kā vīrs!
Torīt es tiešām jutos festivāla tvērienos.
- Simt gadu Ēģiptē lietus līst!
- Simt gadu Ēģiptē lietus līst!
Šajā svētku kvintesences brīdī es nezināju, ka netālā teltī līst Annas, brīnišķīgās rokenrola atraitnes asaras.
Es Annu toreiz pat nepazinu.
Es nespēju cīnīties pret atmiņām, atminos, ka koncerts tomēr beidzās un mēs apmetāmies pie kāda vēl dzīvo ugunskura. Iepazināmies, kāda meitene teica, ka es esot smuks, bet, ja būtu lasījis Londona "Mārtinu Īdenu", būtu daudz dziļāks. Grasījos jau iebilst pret tieši šādu izvēli, bet tad starp Mārtiņu un ugunskura otrā sēdošo puisi notika zīmīga saruna:
- No kurienes tu esi? (tā jautāja puisis no uguns otras puses)
- No Jelgavas?
- No Jelgavas? Pazīstu tādu Janu?
- Jana, Jana... pasaki vēl kaut ko par viņu?
- Nu, viņai ir piecpadsmit gadu...
Nē, mēs nepazinām Janu. Mums bija vidēji aptuveni divreiz vairāk. Ko mēs vispār te darījām? Mēs pat Janu nepazinām. Ko mēs vispār te darījām? Bet mēs tikai smējāmies un bijām visjaunākie.
Bet tas viss pirms gada. Tagad es biju jau daudz vecāks. Tomēr atkal devos uz festivālu "Zvērā". Stingri ņemot tā nebija nekāda joka lieta. 52 grupas no 14 valstīm. Piecas skatuves. Ienešanai atļautais alkohola daudzums divi litri alus un puslitrs šņabja. Tas nav nekāds Positivus.
Iekšā gan nesteidzāmies. Nometām mašīnu labā vietā, kur skats krāšņāks un no rīta ēna. Baltvīnu zem mašīnas, lai tas, dubultā ēnā noturēts, no rīta vēss. Jo baltvīnu taču servē vēsu, to nekad nevajag aizmirst.
Tagad dzērām alu, tikai alu. Tas ir smalki, ierasties festivālā, bet nesteigties uz koncertiem, sēdēt ap mašīnu un klausīties savu mūziku.
Tikai vēlāk attapos, ka šādā smalkā veidā esmu atkal palaidis garām "Das Sonntags Legion" uzstāšanos. Es daudz esmu dzirdējis par šo grupu. Bet viņus pašus dzirdēt netieku. Viņi vienmēr spēlē kaut kur blakus, bet bez manis.
Kad viss alus bija izdzerts, izdzērām pudeli maskovskās. Piezvanīja Mārtiņa draugi sportisti, esot ieradušies, un mēs gājām viņus meklēt, lai diedelētu alkoholu. Līdz acu apmānīšanai paņēmām pudeli vīna. Ieradāmies it kā ciemos, labvakar, lūk, tukšām rokām neesam nākuši, bet tad strauji sajaucām pa pakām viņu dzērienus, strauji dzērām un piepeši izsaucāmies:
- Ejam taču! Mēs te, galu galā, atbraucām pēc mūzikas! Skrienam!
Es pa ceļam vēl aizskrēju krūmos pa mazam un noliku mūsu vīnu atpakaļ zem mašīnas, lai tas no rīta dubultā ēnā vēss būtu.
Tīri laimētājos nepaliku, līdz ieejai tiekot jauni puiši izdiedelēja no manis sīcenīti, viss esot nodzerts, un naudas biļetēm nepietiekot. Es devu, bet domāju, mēs taču tā nedarījām, nekad, naudas nebija necik, bet mēs tā nedarījām. Jaunā paaudze ir salauzusi lepnumu vai kautrību.
Pie pašas ieejas viens tāds, nupat aproci dabūjis, sauca:
- Tagad divas dienas pilnīgs pizģec!
Es gāju tai pizģecā iekšā.
Kā ierasts, pazaudējos no draugiem, lai viens novērtētu piedāvājumu, pa reizei iesūcot no uzlabotās sulas pakas. Cilvēki līksmi nēsājās. Mūzika un spiedzieni. Bija festivāla atmosfēra. Satiku arī draugus, paziņas - Gaismu Lauri, Ediju Arbaitenu, pērkoņkrustieti R ... daudzus vispār. Aizgāju līdz mūzikai.
Spēlēja, ja nemaldos, "Next Life" no Norvēģijas. Apspiedis sevī pārliecību, ka no Norvēģijas drīkst nākt tikai blekmetāls, ieklausījos. Viņi bija divi un īsti avangardiski. Spēlēja tādus grindcore garuma gabsīšus. Bez balss, bet pēc ārdīšanās vien varētu noteikt, ka tie nav latvieši. Tikko šie beidza, satiku Rudaku, un mēs apspriedām nupat dzirdēto, zodus atpiežot plaukstās (katrs savās), citādi inteliģenti žestikulējot un izsakoties apmēram šādi:
- Man patika!
- Jā, vai ne? Kaut kas tiešām netradicionāls beidzot.
- Kāpēc Latvijā nav nekā tik avangardiska?! Ek.
- Ek. Tāda enerģija.
Un vēl līdzīgos teikumos. Bet mēs to visu tiešām domājām.
Ir stipri jāpiedomā, lai atcerētos, ko vēl es tovakar dzirdēju. Savādi, es vispār neatceros, kas tajā vakarā notika. Nevar taču būt, ka nekas nenotika. Iedzērām, tas skaidrs. Bet ne jau tik ļoti, lai es vispār neko neatcerētos. Tā nevar būt. Tas ir, tā var gan būt, bet tovakar tā nebija.
Ak, jā, satiku Gundegu, to gaiši atceros. Jā, Gundegas gaišie mati. Gaišie mati, kas nes sevī visu skaistuma un latviskuma ideju, pagāniskās šķīstības krāsa, pagaidiet - latvieši, pagāni, mati - pareizi, tonakt taču spēlēja "Sky Forger"!!
Bezmērķīgi klejojošās festivāla tautas kā gājputni saplūda vienā un blīvi sastājās pie skatuves. Publikā redzēja visādus. Bija gan metālisti, gan pseidohipiji, gan skini, pat krievi. Mazliet ārpus pūļa viens stāvēja Dambis, vēroja, gaidīja.
Dambis. Vai Inokentijs Mārpls gadījumā tomēr nespēlēja pirms "Sky Forger"? Kas notiek ar mūsu atmiņu? Lai nu kā, atstāsim Inokentiju nākošajai dienai, citādi mums vēl tur aptrūksies, ko atcerēties.
Kalēji nāca uz skatuves. Šeit, lejā, viņi būtu izskatījušies tieši tāpat kā daudzi, pazustu, bet tagad skatuve dimdēja zem viņu soļiem un ģitāras, dūdas un koki bungu sišanai lika klanīties pūķa deviņām galvām.
- Labvakar, draugi!
Tā viņi teica, un es biju lepns, ka esmu viņu draugs. "Sky Forger" vispār it kā reti koncertē, tā it kā skaitās. Tomēr ir dzirdēti šad un tad. Tas necik nemazināja satraukumu un rokas tūkstošiem cēlās gaisā pagāniski efektīgā sveicienā. Un tūlīt jau sakratījās arī galvas. Kalēji paņēma publiku vienā rāvienā.
Skaņa gan nebija tā pati labākā. Tā gaidīju 'Kauja pie Plakaniem, kauja pie Veisiem', sagaidīju, un sevišķi gaidīju to vietu, kur kompozicionāli itin negaidīti skan "Aijā, Ansīt, aijā" motīvs. To vietu sagaidīju, bet motīvu nedzirdēju. Tikai distortēts troksnis un sitieni. Maigo melodiju knapi varēju notinkšķināt līdzi savā galvā. Bet nekas! Arī tā bija labi! Un visiem apkārt arī. Gan metālists, gan krievs lēca un kliedza līdzi vārdus. Un ik pēc dziesmas Pēteris ļoti, ļoti sirsnīgi atkal teica:
- Paldies jums, draugi!
Un atkal zāģis, īsts latviešu zāģis. Skatuves priekšā mošoja. Taurenis pēc tam, skumdams par pasaules netaisnību, teica, ka redzējis tur vienu pa muti dabūjam. Bet Kalēji uz beigām uzlaida instrumentālos gabalus, ar koklēm un dūdām, kas skan sevišķi labi šādā festivāla skaņā, un visi, es tam ticu, jutās kā Baltijas ceļu rokrokā ar Laimdotu un Spīdolu nostāvējuši. Paldies jums, draugi.
Vēlāk, citā šīs pašas vasaras festivālā es iepazinos ar kādu meiteni, kas mani vēl vēlāk iepazīstināja ar citu meiteni, un, lūk, šī meitene man pastāstīja, ka viņas namā tualetes podu esot salabojis tieši Pēteris no "Sky Forger". Es, protams, zināju, ka viņš ir santehniķis Dailes teātrī. Venoms par to reiz rūgti teica:
- Ir tik daudz cilvēku, kam "Sky Forger" nozīmē daudz vairāk nekā Dailes Teātris.
Lūk, Pēteris arī privātpersonām palīdz. Meitene teica, ka pods kalpojot labi. Apspriedu šo jautājumu metālistu forumā, un Sonnenmensch komentēja:
- Bet vai, piemēram," Amon Armath", izņemot ģitāru un nodročīšanu, kaut ko māk ar savām rokām izdarīt?
Jā, augstākie nevairās zemā. Tas ir pat simboliski, tieši caur poda caurumu taču var ielūkoties htoniskajā pasaulē. Jāielūkojas tur, kur citi vairās, lai pateiktu to, kas visiem ir svarīgi.
Paga, paga. Atcerējos, ka pirms "Sky Forger" spēlēja "Neaera", vācu dezņiki. Iekustināja publiku pirms Kalējiem. Un darīja to lieliski. Atceros solista siluetu pie pašas skatuves malas, puskails, muskuļots ķermenis, viņš strauji pagriezās, un pa piecdesmit metriem bija redzams, kā nošķīst sviedri. Kā? Skaisti. Viņi ņēmās pa īstam. Pēc koncerta godbijīgi pieteica "Sky Forger". Lai jums, vācieši, visur laime.
Un tad nāca viss tas, ko es jau nupat izstāstīju.
Un pēc tam - lai nu paliek.
No rīta dubultēnā turētais vīns bija tiešām vēss. Kaut gan rīts bija drīzāk līdzīgs dienai. Kāds vīns mums bija? Viens Elzasas rislings, šķiet. Un otrs laikam jau kaut kāds argentīnietis, arī balts. Varbūt ne labākā kombinācija, bet man jau ļoti patīk festivāla rītā iedzert vēsu baltvīnu. Gribi, guli zālē, gribi, mētā frisbiju (man tā vidēji izdevās, varbūt tāpēc, ka pudele otrā rokā). Dzīve šķiet tāda, kādai tai jābūt. Protams, festivāla būtība ir troksnis un dubļi, bet varbūt īstā bauda nāk tajā miera mirklī pirms un pēc būtības. Zini, viss bija un vakarā būs atkal, bet tagad mierīgi iedzer vēsu baltvīnu.
Ievērojot senu Zvēra tradīciju, aizbraucām uz Saldu pusdienās. Manījām dažus stopētājus. Vai viņi jau devās prom? Vai varbūt arī viņiem gribējās uz Saldu? Kuram negribas uz Saldu? Taču mūsu mašīna bija pilna, un devāmies uz priekšu ar viegli bojātu sirdsapziņu. Bet, atpakaļ skatoties, redzējām, ka stopējošo pārīti tūliņ aiz mums paņēma liels džips. Taurenis izsaucās:
- Padomā, kāds šiem win, opels paiet garām, bet šitāds paņem!
Pie tam, džips tūliņ aizmetās mums garām. Bet jau pagriezienā uz Saldu redzējām, ka šos sēdina ārā. Taurenis atriebīgi iekliedzās:
- Hā! Kurš tagad ir mauka?
Izsauciens bija drusku mīklains, bet mēs tik braucām uz Saldu. Tur pačurājām, pakakājām, paēdām, papildinājām krājumus. Kalpaka laukumā rijām salčāgu. Skatos, nāk sen neredzēts biedrs, tik svaigs un solīds, ar draudzeni. Bet izrādās, viņš vienkārši dzīvojot Saldū un par festivālu nemaz nezinājis. Tā jau katrs būs svaigs un solīds. Bet mēs tur sēdējām saburzīti, pilošiem aliem un salčāgiem rokās. Aiga, pie tam, nupat bija pret dekoratīvo bruģi izšķaidījusi saldētas zemenes, mēs tur sēdējām kā gaļas skārnī, aizdzerdami salčāgu ar alu, bet viņš tik solīds un svaigs. Un ar draudzeni, vēl solīdāku un svaigāku.
Kāpēc es par to visu stāstu. Par mūziku taču ir runa. Tāpēc mēs devāmies atpakaļ, īsinot laiku sarunās par Platonu un ceļu apgaismes sistēmām.
Pirmais uzmanības piesaistītājs bija "Tramplīni", lielā mērā gan tāpēc, ka tur spēlēja mans bijušais kolēģis un arīdzan skeitborda leģenda vienā personā. Tāpēc es atvilku visu savu bandu un izklāju pieskatuves zālītē. "Tramplīni" spēlēja savu tik pozitīvi relaksējošo mūziku, ka mums izslēdzās apziņa.
Tā mēs būtu varējuši gulēt līdz Mesijas atnākšanai, bet ik pa laikam kādam bija jāiet pēc alus. Es to labprāt uzņēmos, jo cerēju pa ceļam sastapt pazīstamas un nepazīstamas sievietes. Par spīti liberālajiem alkohola ienešanas noteikumiem, rindas pēc alus bija gan, un man nācās vērsties pie pazīstamiem vīriešiem un nesolīdi aizlīst priekšā nepazīstamajiem.
Un, ko domā, satieku Gerdu! Jā, jā, Gerdu. Lai gan viņa bija kopā ar brāli, tomēr drusku parunājām. Jautāju, ko tad viņa šai festivālā visvairāk gaida. Gerda atteica, ka vienu laikam industrijas grupu, ko nav vērts nosaukt, tāpat es nezināšot. Tomēr piespiedu viņu pateikt, tiešām, nezināju arī. Pat neatceros. Un paklausīties neaizgāju.
Toties dzirdēju "Jakko&Jay". Divi zēni no Somijas. Ārdījās tāpat kā Next Life. Kas ir ar tiem bremzētajiem skandināviem? Ārdās. Jay saplēsa stīgas, nāca lēkt pats sava koncerta pirmajās rindās un vispār taisīja labu omu. Stils gan viņiem bija tāds vienkāršs, tāds līdz galējībai novests parasts roks, bet ne black metal virzienā, bet tieši uz tādu festivāla formātu, kad ir vienalga par pilniem stadioniem un lielām idejām, un rokenrols ir tikai kliegšana un straujas gurnu kustības, kādam tam arī ir jābūt. Pēc koncerta viņi nokāpa turpat lejā klausīties nākošos un kļuva par tādu pašu publiku kā pārējie. Robeža gan jau pirms tam bija nojaukta.
Tad, skatos, pretim man smaidošs nāk pērkoņkrustietis R., abas kājas viņam basas, abas acis zilas. Spiež roku un ieritinās mums blakus. Jautāju, kas tad acīm?
- Pie "Sky Forger" vakar mošoju, un viens man ielika pa degunu.
Viņš tīksmi kavējās atmiņās:
- Mēnešreizes arī nāca pa degunu. Un, iedomājies, es turpat stāvu ar asiņainu degunu, nāk man klāt draugi un prasa - kurš, bļe, kurš, bļe - es skatos, bet neatceros!!
Perkoņkrustietis R. gardi smējās un vārtījās zālītē.
Uz skatuves nāca "Begarsound" no Francijas. Šķiet tā savādi, ko franči tādos festivālos dara? Francija vispār liekas tāda sešdesmitajos mirusi. Kas bija pēc Brela, Geinsbūra? Alizē? Ak, nu vēl Têtes Raides, bet arī viņi šķiet piederam tikai Kreisā Krasta kafejnīcām. Begarsound centās mainīt manus aizspriedumus, bet nemainīja. Stāv pilna skatuve vīriem, dzied kaut ko. Man pat stipri jāpiedomā, ko viņi īsti dziedāja. Atceros, vienā brīdī no skatuves, protams, atskanēja jautājums:
- Vai šeit ir kāds, kurš saprot franciski?
Franči. Pasaules lielākie šovinisti.
Daudz staigājām apkārt. Skatījāmies bmxeru mačus. Vislabāko lēcienu parādīja čalis, kurš mačos vispār nepiedalījās. Tas viss ir labi, bet, lūk, atceros, Trinstokā reiz bija čalis, kurš uz skatuves apēda vairākas dzīvas sliekas. Lūk, tas bija pēc būtības.
Daudz dzērām vietējo šausmīgo Aldara alu. Sēdējām arī pie krišnaītiem, ēdām zirņu kotleti. Man patīk krišnaīti rokmūzikas kontekstā. Atceros, kā Šrīla Praphupāda sēdēja naktī blakus Lenona klavierēm, Džons spēlēja "Hare Krišna" džeza stilā, tad blūza, tad roka, o, viņš tiešām bija liels mūziķis, un tad pa kāpnēm no guļamistabas nonāca Joko, un teica:
- Zēni, tas ir ļoti jauki, bet man tiešām sāp galva.
Šrīla nodomāja:
- Pagaidi tu man, galva, es vēl tā iešu pa festiem!
Un te nu viņi ir ar visiem rīsu podiem. Kam citam lai nes svētīgo barību, ja ne tiem, kuri piedzērušies krūmos pišas.
Lielais notikums otrajā vakarā bija "Inokentijs Mārpls" (ja viņi tiešām nespēlēja jau pirmajā). Pietiek Dambim stāvēt malā un klausīties, lūdzu, pats uz skatuves. Mārpls ir tādi īpatņi, Piestāv Aptiekai, piestāv Studentu Klubam un, lūk, arī lielām āra skatuvēm. Un nospēlēja sevišķi sirsnīgi. Tiešām, lai gan šai festā varēja redzēt visādus brīnumus, tomēr nācās atzīt, ka lielo darbu abās dienās paveica vecie vīri. Iepriekšējā vakarā visa publika dziedāja līdzi par nacionālo jautājumu, šovakar par sociālo. Protams, visi lēca augstu, kad skanēja 'Revolucionārs' un 'Priekšniek, es tevi saglabāšu'. Es domāju, lūk, kad Mārplam publika prasa lielos hītus, tad tas nešķiet tik stulbi, kā, kad Baložiem prasa 'Vēstules' vai Hosielai 'Raimi'. Mārpls tik mierīgi spēlē hītus. Dažreiz šķiet, ka viņiem citu dziesmu nemaz nav. Tāpēc mani ļoti aizkustināja noslēguma dziesmas izvēle. 'Silta meitene'. Es pat neatceros, ka būtu to kādreiz koncertā dzirdējis. Šī tik lēnā, garā, niansētā dziesma - pēdājā satrakotam pūlim, kulminācija! Cik skaisti. Ar visām klabināšanām un čivināšanām. Kad dziesma beidzās un mākslinieki vācās nost, es tā vien lūdzos pie sevis, lai viņi nepakļautos publikas auriem un nespēlētu vēl. Jo šīs bija ideālas beigas. Publika, kā par spīti, auroja stupri. Tomēr Mārpla vīri domāja tāpat kā es.
(Vēlāk Šubrovskis man teica, ka Mārpls bieži beidzot koncertus ar šo dziesmu. Nu, labi. )
Un ko, tā laikam festivāls beidzās. Tikai šīs drumslas es varu jums no tā dāvāt. Nu, protams, padzērām vēl. Tualetēs padzīvojāmies. Bija labi piepildītas. Es vienmēr cenšos neieskatīties tajos caurumos, bet nu nevar jau. Paklaiņāju viens vēl. Šur tur gaismas, ugusnskuri, mašīnas. Daži vēl negrib iet gulēt, bet festivāls ir beidzies. Kur diezin tagad tas džeks, kurš aizvakar sauca par pilnīgo pizģec divu dienu garumā. Nu beigušās tās dienas. Vai viņš dabūja, ko gribēja? Vai atceras? Vai dzīvs vispār?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!