Eduards Tiltiņš. "7 pieauguši vīrieši"
Sviestroks ir īpaša parādība latviešu mūzikā. Pavirši skatoties, tas nereti tiek jaukts ar tādiem žanriem kā kāzu roks, šlāgeris, dranķīga pašdarbība, nožēlojams poproks vai vienkārši ākstīšanās. Tomēr uzmanīgāks klausītājs uzreiz atšķirs īstu sviestroku, lai kādā vārdā tas būtu nosaukts.

Atšķirībā no daudziem citiem muzikāliem strāvojumiem pašmāju scēnā, kas, godīgi runājot, lielākoties ir mērkaķošanās pakaļ "tam, kā ir ārzemēs", sviestroks ir tīra manta. Tas ir oriģināls, trāpīgs, gudrs un asprātīgs žanrs, kurā vieta nemaz neatrodas kuram katram garāmgājējam. Katrai grupai ir gadījies sarakstīt pa kādai joku dziesmai, tomēr sviestroks ir daudz dziļāks nekā vienkārši gadījuma māžošanās. Viena no sviestroka pazīmēm ir profesionalitāte – vairumā gadījumu sviestroka pārstāvji nav gluži pirmo reizi ar pīpi uz jumta (vai ar ģitāri uz skatuves). Noteikti īstena sviestroka grupa arī regulāri koncertē, iespējams, ir pat izdots albums....bet reizēm nav nekā no tā, bet ir iespaidīga leģenda, turklāt sviestroks, ar ļoti retiem izņēmumiem, ir dzimtajā valodā. Katrā ziņā uzskatām, ka te būtu varens darbalauks kādam sociālantropologam – kad un uz kādiem procesiem tieši reakcija ir kārtējais sviestroka formējums. Bet kamēr vēl top gadsimta pētījums, piedāvājam savu īso "must know" sarakstu latvju sviestrokā.

Brīdinām, ka atsevišķas dziesmas satur arī necenzētus vārdus!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!