Koncerta apskats: ‘The Mission’ 25.dzimšanas dienas svinības

Rindā pie koncertzāles durvīm bez angļu valodas nereti varēja dzirdēt valodojot gan vācu, gan poļu ļaudis, jo vakara komplekts šīs specifiskās subkultūras cienītājiem no visas Eiropas pagājušajā nedēļā lika traukties uz Londonu. Arī latviešiem.

Pirms diviem gadiem apskats „Delfi Kultūras" slejās par „Sisters of Mercy" uzstāšanos Tallinā tika nobeigts ar retorisku jautājumu: „Tagad nu Rīgas koncertu organizētājiem vajadzētu prasties un atbildēt Tallinai ar „The Mission" vai „Fields of The Nephilim", vai ne?". Kalns pie Muhameda neatbrauca, bet Muhameds devās pie dižākajiem kalniem, pasniegtiem „2 in 1".

1.daļa - 'Fields Of The Nephilim'

Sāka (piedodiet par patētiku!) drūmmūzikas dižākais dievs uz šīs planētas Karls Makkojs un stunda baudas, ko viņš atvēlēja skatītājiem, šķita tik ļoti par maz. Vismaz kādu stundu droši būtu vēl gribējies turpināt nenirt laukā no „nefilimu" ģitāru nepārtraukti atkārtoto motīvu hipnozes, majestātiskās skaņas sienas un Makkoja kunga ne ar ko nesalīdzināmā vokāla atvariem, ko pastiprināja tumšā viļņa firmas zīme - salīdzinājumā ar citiem mūzikas žanriem nepieklājīgi iedarbīgi saregulētais „halles" efekts, kas rada savdabīgo daudzbalsību, turpinot atbalsot iepriekš izdziedāto vārdu vēl virsū nākamajai vokāla frāzei.

Tiem (baidos, ne pārāk daudzajiem) „Delfi"  lasītājiem, kas redzējuši „nefilimus" darbībā, neko jaunu nav iespējams pastāstīt. Tā jau visa Makkoja mākslas estētika ir balstīta uz triecienu pa to smadzeņu puslodi, kas atbild par jušanu nevis analizēšanu.

Dūmi uz skatuves ir tieši tik daudz, lai visa koncerta laikā grupu puslīdz skaidri ieraudzītu vien dažas reizes, toties grupas infernāliskās emblēmas uz lieliem karogiem abās skatuves pusēs tiek apgaismotas nepārtraukti, lai scenogrāfija dotu savu artavu vajadzīgajai misticisma devai.

Britu jaunieši pirmajās rindās ne tikai apsēžas viens otram uz pleciem, kā pierasts dažos atvērtākajos mūszemes rokkoncertos, bet vārda tiešā nozīmē stāv izslējušies viens otram uz galvām. Šāds skats ir iespaidīgi spokains, jo daudz spilgtāk par dūmos ietīto Makkoju tieši viņam pretī zāles krēslā izdalās trīs četri kaislo fanu stāvi, kas, balansējot, lai nenošļauptu pēdas no kolēģu pleciem un atbalstošajām plaukstām, papildus vēl mēģina ar plašiem un pārspīlētiem roku žestiem pavadīt savu dziedāšanu līdzi, šķiet, vēršoties pie Makkoja kā pie sava vienīgā pravieša ar saucieniem „We don't feel no contamination, we don't feel no contamination, we don't feel no contamination", vai piemēram, „This could be my last regress, last exit for the lost, this could be my last regress, last exit for the lost".

Starp citu, rindā pie koncerthalles ieejas pirms mums stāv kāda britu kompānija, kuras sastāvā ir trīs pusmūža vīri, sapucējušies atbilstoši savās jaunības dienās dievinātajai mūzikai, bet līdzi viņiem - viena šī kunga dēls. Tas tik mīļi! Ģimenes, kurās vecāki bija „gotiskāk" saģērbti par bērniem apmeklētāju rindās bija ne mazums.

Nu lūk, un stāvot rindā, varēja noklausīties, kā viens no minētās kompānijas stāsta: koncertā esot jāmēģina saskatīt Minikojs - pilnīgi prātu zaudējis „nefilimu" fans no Vācijas, kurš izskatās kā Makkojs, izturas kā Makkojs, un apmeklē visus koncertus. Tikai esot stipri mazāka auguma.

Pēc „nefilimu" uzstāšanās mums tiešām izdodas pamanīt cilvēku, kas visticamāk ir minētā persona, un pēc svīšanas pirmajās rindās šis Minikojs ir ar atkailinātu torsu, tāpēc pagūstam ieraudzīt tetovējumiem noklāto miesu, uz kuras ir gan grupas nosaukums, gan emblēma, gan - jēziņ! - pat Makkoja attēls.

2.daļa - 'The Mission'

Protams, ka Veins Hasijs, kurš ar Makkoju pa vienu scēnu mīcās jau 25 gadus, nevarēja neapzināties, ko savāra, uzaicinādams pasaulē slavenākā popsīgās gotikas ansambļa jubilejas koncertu iesildīt pasaulē slavenākos drūmā gala gotiķus. Bet tas viņam par labu nenāca. Daļa „nefilimu" fani koncerta „pamatgrupas" uzstāšanās laikā atklāti garlaikojās vai pat pameta iestādījumu.

Objektivitātes labad jāsaka, ka lielākā daļa publikas tomēr ir visēdāji, un pat tie četri drosuļi, kuri aprakstīti šī apskata pirmajā daļā, tieši tikpat kaismīgi demonstrēja savu vēlmi ar rokām noplātīt „stay with me, lay with me, lay down by my side" un (tas jau nu pavisam kuriozi!) - kaut ko tik salkanu kā „love breaks the wings of the butterfly on a wheel".

Nu un, ka „Butterfly On A Wheel" ir salkanākā dziesma gotiskās mūzikas vēsturē! Toties ap to brīdi, kad, sākumā ar bungmašīnu, vēlāk pieslēdzoties dzīvajam sitējam, himniski kāpa un kāpa un uzkāpa šīs neapšaubāmi skaistās melodijas kulminācija, „Mission" uzstāšanās laikā bija piemirsts neveiklā sākuma lētuma sajūta, kas radās vērojot Hasija jautro sadziedāšanos ar publiku „Beyond The Pale" un „Naked And Savage" piedziedājumos.

Tādi diženi skaņdarbi no žanra klasikas kā „Wasteland", „Severina", „Garden Of Delight" skanēja lieliskās koncertversiju apdarēs, un tas, saprotams, vareni iet pie sirds, tai lielajai koncertu apmeklētāju daļai, kas nāk baudīt kaut ko neparedzamu nevis dzirdēt oriģinālo studijas ieraksta varianta skanējumu. Tāpat, protams, ka šīs koncertu versijas neiztika bez dažādiem hipnotiskiem ģitāru treļļiem un ritma zīmējumu atkārtojumiem, bez kuriem nevienam rokmūzikas žanram nav jēgas, bet šim jau nu īpaši.

Dziesmas „Deliverance" laikā koncerta nobeigumā, kad ilgstoši skatītāju pūlim tiek ļauts sirsnīgi atkārtot „sisters, brothers, give me, give me, give me", mute jau pati dzied līdzi un koncerta sākuma līdzīgās sadziedāšanās radītais nīgrums jau sen kā izgaisis.

P.S. Esot tāda leģenda, ka divtūkstošo gadu sākumā, kad pasaulē bija populāri HIM, „Evanescence" un tamlīdzīgi ansambļi, kāds zēns Latvijas neatkarīgās mūzikas listē esot no sirds atzinies: „Noklausījos vakar tādu Mission. Superīga mūzika! Līdz šim nebiju klausījies, jo Mission skaitās goti, bet goti taču ir tik stulbs mūzikas žanrs..."