"Sevi uztveru kā atsevišķu cilvēku. Bet brālis man daudz ir palīdzējis, viņš ir mana bagātība, mans zelts. Viņš tikko man pasniedza meistarklases. Mūsu uzdevums ir meklēt, taču Vestards – mācoties no savām kļūdām – neļauj man maldīties, ierāda pareizo ceļu," neilgi pirms koncerta Rīgas Stradiņa universitātes aulā laikrakstam "Diena" atklāj Vestarda Šimkus māsa Aurēlija Šimkus, kura mācās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas 7. klasē un savu skanējumu vēl tikai veido Ligitas Muižarājas klavieru klasē.
Aurēlija, kura koncertē kopš septiņu gadu vecuma un ir jau vairāku starptautisko konkursu laureāte, laikrakstam arī pastāstījusi, ka dažkārt esot pat bailīgi vingrināties, ja blakus istabā to dzird augstākās klases pianists. "Viņš iebrāžas istabā un prasa: nu cik reizes vari spēlēt to noti nepareizi?"
Jautāta, vai viņa gatavojas koncertpianistes dzīvei, Šimkus "Dienai" norāda: "Par to neesmu šaubījusies ne mirkli. Es būtu laimīga par iespēju sadarboties ar orķestriem. 2009. gadā jauno mūziķu festivālā Kauņas filharmonijā spēlēju ar Kauņas simfonisko orķestri. Ērika Ešenvalda projektā par godu Latvijas dzimšanas dienai spēlēju un dziedāju tautas dziesmu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Valsts akadēmisko kori Latvija."
Viņa tāpat laikrakstam pastāstījusi, ka pirmais skolotājs abu – viņas un Vestarda – dzīvē bijis tēvs. "No mazotnes dzīvojot laukos, zinu, ka jāiet ārā, jāēd veselīgi un jāspēlē klavieres. Ja nebūtu tēta stingrās rokas, mans brālis nebūtu tik labs pianists un es nespēlētu klavieres. Raudājām, bet bija jādara. Viņš lika man arī rakstīt diktātus, ietrenēja absolūto dzirdi. Dažreiz arī iepēra, bet nekad neesmu jutusi naidu. Tā ir meistarība audzināt bērnus ar mīļumu, bet stingri," sacījusi Aurēlija.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!