Manā ģimenē ir iemīta mūzikas un – īpaši – klavierspēles taciņa, man tā nekad nav traucējusi. Atceros, kad biju pavisam maziņa, es ļoti gribēju spēlēt vijoli: taisīju papīra vijolītes, man bija leļļu orķestris un es biju soliste. Protams, tētis lika stundām ilgi spēlēt klavieres, rakstīt diktātus, trenēt absolūto dzirdi – vijolnieces karjera neizdevās.
Mūzika vienmēr bijusi pirmajā vietā. Esmu aizrāvusies ar zīmēšanu, dziedāšanu, jāšanas sportu, pat baletu, bet šīs nodarbes palikušas tikai blakus mūzikai. Katru nedēļas nogali dodos uz kaimiņu mājām jāt ar zirgiem. Man gan nav sava zirdziņa, es katru reizi izjādē vedu citu. Kaimiņi ir priecīgi, jo viņiem zirgu ļoti daudz. Reiz domāju, ka būšu dziedātāja. Mana dziedāšanas skolotāja bija pārliecināta, ka man ir ļoti laba balss, viņa gribēja mani par operas solisti izmācīt, sakot: tev taču brālis pianists, viņš varētu pavadījumus spēlēt un jūsu duets koncertējot ceļotu pa pasauli! Tāda izdevība! (Smejas.) Es gan vienmēr atbildēju, ka būšu pianiste, ne dziedātāja.
Man bija septiņi gadi, kad sapratu, ka būšu tieši pianiste. Mācības Emīla Dārziņa mūzikas skolā es uzsāku jau ar pilnu pārliecību. Tukuma mūzikas skolā mācījos sagatavošanas klasē gandrīz individuāli, tāpēc Dārziņskola bija milzīgs šoks – tik daudz bērnu, kas arī mīl mūziku, dzied un spēlē! Šī ir īpaša skola, kurā tiek tikai labākie.
Mūzika nav bijusi liels slogs vai piespiešanās, jo man bērnībā nebija ne draugu, ne futbola pagalmā. Man bija ģimene, varbūt reizi mēnesī tikos ar kaimiņu meitu... Es biju viena pati, viena pati ar klavierēm.
Manuprāt, talants ir visiem, svarīgi tikai, kādā vidē tu uzaudz. Ja talantu attīsta, tas iet plašumā, bet, ja talants paliek kaut kur dziļi iekšā, tad no malas šāds cilvēks var izskatīties netalantīgs. Galvenais ir saprast savu dzīves mērķi un uz to tiekties. Es zinu vairākus cilvēkus, kuri ir ļoti daudzpusīgi, visu māk, visu zina, visu prot, kaut gan savā jomā sasniegt labāko var tikai tad, ja tiecies uz vienu mērķi. Ja cilvēks sevi izdala pa mazumiņam, viņš zaudē savu "lielo ceļu".
Skolā sanāk gandrīz dzīvot – no rīta līdz vakaram, no pirmdienas līdz piektdienai. Vienmēr kaut kas jādara – režīms ar agru celšanos, mācībām un mūziku. Vienīgais trūkums, ka nav laika pašai sev, ir tikai mūžīgs skrējiens. Manuprāt, cilvēki vispār mūsdienās pārāk daudz skrien, viņiem nav laika apstāties, padomāt, būt harmonijā ar sevi. Mēs gan ģimenē cenšamies piebremzēt – mūsu galvenais sauklis ir "miers". Esam tādi laiski cilvēki, un es cenšos, tiešām cenšos visu darīt mierīgi un atslābināti – kā būs, tā būs! Arī koncentrēšanās pirms koncertiem ir miera pilna – ja darbs ir bijis smags, uz skatuves ir viegli. Galvenais ir atdoties mūzikai, zināt, ko gribi pateikt, nevis – es te uzkāpšu, kaut ko nospēlēšu, jūs pasmiesieties... Galvenais mērķis ir mūzikas stāsts!
Intervija lasāma žurnāla "Figaro" jaunajā numurā.
Figaro nopērkams visās preses tirdzniecības vietās, kafetērijā "Bonēra," galerijā "Istaba", dizaina un grāmatu veikalā "Lukabuka" un veikalā "Musica Baltica'".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!