Manā ģimenē ir iemīta mūzikas un – īpaši – klavierspēles taciņa, man tā nekad nav traucējusi. Atceros, kad biju pavisam maziņa, es ļoti gribēju spēlēt vijoli: taisīju papīra vijolītes, man bija leļļu orķestris un es biju soliste. Protams, tētis lika stundām ilgi spēlēt klavieres, rakstīt diktātus, trenēt absolūto dzirdi – vijolnieces karjera neizdevās.
Mūzika vienmēr bijusi pirmajā vietā. Esmu aizrāvusies ar zīmēšanu, dziedāšanu, jāšanas sportu, pat baletu, bet šīs nodarbes palikušas tikai blakus mūzikai. Katru nedēļas nogali dodos uz kaimiņu mājām jāt ar zirgiem. Man gan nav sava zirdziņa, es katru reizi izjādē vedu citu. Kaimiņi ir priecīgi, jo viņiem zirgu ļoti daudz. Reiz domāju, ka būšu dziedātāja. Mana dziedāšanas skolotāja bija pārliecināta, ka man ir ļoti laba balss, viņa gribēja mani par operas solisti izmācīt, sakot: tev taču brālis pianists, viņš varētu pavadījumus spēlēt un jūsu duets koncertējot ceļotu pa pasauli! Tāda izdevība! (Smejas.) Es gan vienmēr atbildēju, ka būšu pianiste, ne dziedātāja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!