Komponisti: pētnieki un žagatas. Saruna ar komponistu Džonu Rateru

Orests Silabriedis: Vēlos sākt mūsu sarunu vispārējā mūzikas vēstures kontekstā: jums gan ir izteikts autora rokraksts, taču vienlaikus jūsu mūzikā var saklausīt gan ko iz Rahmaņinova vai Forē, gan iz Bokerīni vai Gretrī galantā laikmeta atbalsu ziņā – tāda ausij tīkama mūzika, kas, liekas, dzimst bez lielas piepūles.

Džons Raters: Es teiktu, ka ir komponisti pētnieki un komponisti žagatas. Pētniekiem lemts pavērt mūzikā jaunus ceļus, izgudrot jaunas tehnikas un skaņupasaules... Žagatas ņem skaņas, kas jau, tā sakot, atrodas gaisā, un veido personisku sintēzi no tām. Bahs bija pētnieks, Hendelis – žagata. Es pats arī esmu žagata. Jūtos laimīgs, ka uz manu daiļradi atstājuši iespaidu simti visu laikmetu komponistu. Paņemsim par piemēru manu Rekviēmu – jūs varat norādīt uz jebkurām astoņām taktīm un paziņot, ka, lūk, to un to varētu būt rakstījis tas un tas. Taču kopumā šādu mūziku nebūtu varējis uzrakstīt neviens cits, ne velti ļaudis teic, ka mans stils ir viegli atpazīstams.

OS: Līdztekus kormūzikai jūsu darbu sarakstā ir arī tādas simpātiskas partitūras kā "Antīkā svīta", alūzijas par "The Beatles" tēmām u. c. Lūdzu, komentējiet, vai atšķiras jūsu pieeja kormūzikai un instrumentālajai?

DžR: Paskatījos savu darbu sarakstā – vairāk nekā trīs ceturtdaļas ir mūzika korim. Būdams profesionāls komponists, es, protams, esmu atsaucies dažādiem aicinājumiem un ieteikumiem, kas nākuši priekšā. Nereti tie ir gluži personiskas dabas, piemēram, "Beatles Concerto" komponēts tāpēc, ka viens no abiem pianistiem, kas pasūtināja šo opusu festivālam, ir mans skolas gadu draugs. Jebkurš komponists jums pateiks, ka ja jums paveicies radīt veiksmīgu darbu kādā žanrā vai jomā, noteikti tūlīt sekos pasūtinājums šajā pašā žanrā vai jomā. Tā gadījās, ka vairāki mani agrīni izdotie skaņdarbi bija kora miniatūras, tāpēc sekoja lūgums pēc citiem kordarbiem. Es pats ne brīdi neesmu tiecies postulēt sevi par kormūzikas speciālistu, tas vienkārši tā iznāca. Man patīk rakstīt dažādiem mūziķu sastāviem; turpmākajos gados ceru komponēt vairāk orķestrim, varbūt pat uzrakstīsies kāda opera vai kamerdarbs. Taču kormūzika vienmēr būs zelta pavediens, kas vijas caur manu dzīvi. Es uzaugu, dziedot koros, un, kad rakstu korim, man liekas, ka atgriežos pie savām saknēm.

OS: Palaikam lasām izteikumus, ka tādus komponistus kā Raters, Taveners, Vitakrs nevar ņemt nopietni... Kas, pēc jūsu domām, jāsaprot ar šo 'nopietni'?

DžR: Visi komponisti, ko pazīstu (un Džons Taveners, piemēram, ir mans skolas gadu draugs), uztver savu darbu ļoti nopietni. Komponēšana ir nopietna nodarbošanās, tā paģēr sirds un dvēseles klātbūtni, tai jānododas pilnībā. Jā, patiešām – varbūt ne visi kritiķi uztver mūsu mūziku nopietni, taču tas mani neuztrauc. Nākotne sniegs savu verdiktu – kas ir kā vērts. Un ne jau visi pagātnes komponisti rakstījuši "lielo" mūziku, piemēram, Grīgs – nekas no tā, ko viņš sacerējis, nemainīja mūzikas vēstures gaitu, taču tā ir tik burvīga mūzika!

OS: Kādā intervijā jūs runājāt par 20. gs. vidus modernisma geto, kas bija uzkundzējies Rietumu mūzikas pasaulei. Kāds ir jūsu viedoklis par modernistiem, spektrālistiem, new complexity pārstāvjiem u. tml.? Vai kaut kas no viņu rakstītā jūsu ausij var šķist skaists?

DžR: Nesen kādā BBC Prom koncertā klausījos Pjēra Bulēza skaņdarbu klarnetei, un man tas likās bezgala skaists, starp citu, liekas, ka visi klausītāji juta ko līdzīgu. Skaistums nav vis mūzikas virziena lieta, bet gan komponista radošās dvēseles jautājums. Esmu pilnīgi atvērts mūzikas modernismam. Taču pats savā mūzikā dodu priekšroku vienkāršam, tradicionālam mūzikas materiālam, jo domāju, ka tas "strādā" vislabāk. Man labāk patīk mierināt un dziedināt sapluinīto pasauli, nekā konfrontēt un izaicināt.

OS: Jūs rakstāt daudz sakrālās mūzikas, taču intervijās mēdzat teikt, ka neesat reliģiozs.

DžR: Es uzaugu anglikāņu baznīcas gaisotnē, un kristīgās pasaules tradīcijas, liturģija un mūzika man ir ļoti svarīga. Mūzika ir noslēpumaina māksla, un, manuprāt, daudziem mūziķiem piemīt, es sacītu, teicama izjūta attiecībā pret ticību un to noslēpumu, kas ir pašā ticības kodolā. Pats sevi uzskatu par gana garīgi vērstu būtni, taču tas nav tas pats, kas pilnasinīgs kādas noteiktas ticības piekritējs. Varbūt tas saistīts ar to, kas neesmu milzum sabiedriska būtne (parakstot līgumus, vienmēr uzmanīgi izpētu, kas rakstīts mazajā drukā), tāpēc pareizāk būs teikt, ka esmu reliģisku jūtu draugs, atbalstītājs, ceļabiedrs, taču ne ticīgais.

OS: Vai drīkstam iemest aci jūsu darbistabā?

DžR: Mans ir mazs namiņš komponēšanai, tas atrodas dažus kilometrus no manām mājām un ir iekārtots pagalam vienkārši. Galds, klavieres, maza virtuvīte un dārzs. Liels logs paver skatu uz lauku saimniecību, netālu ir viduslaiku baznīca. Mani darbarīki ir visupirms zīmulis un papīrs. Kad partitūra uzskicēta, eju pie datora, lai pamatīgi izstrādātu savu jauntapušo nošurakstu. Dators ir brīnišķīga lieta (es biju viens no pirmajiem, kas izmēģināja Sibelius nošu rakstīšanas programmu, kad tā tika izgudrota 90. gadu sākumā), tomēr pirmās skices vienmēr top ar zīmuli.

OS: Vai jums nepieciešami īpaši rituāli iedvesmas noķeršanai vai vismaz darbapriekam?

DžR: Nē. Mani allaž uzjautrina tādi stāsti kā, piemēram, par Haidnu, kurš pirms komponēšanas mēdzis uzvilkt pirkstā savu zīmoggredzenu, jo ticējis, ka tas palīdz pieburt idejas. Katram komponistam jauna darba sākšana ir biedējoša, jo mēs nevaram kontrolēt ideju plūsmu (vai arī ideju plūsmas trūkumu), un vienīgais risinājums ir strādāt vai nu ar gribasspēku vai izmisumu, jo tuvojas darba nodošanas laiks.

OS: Vai mēdz būt tā, ka jūs rakstāt jaunu opusu, nezinot, kas to atskaņos? Komponējat atvilktnei?

DžR: Drīzāk var būt tā, ka, strādājot pie viena skaņdarba, man rodas ideja, kas varētu derēt kādam citam opusam. Ja tā notiek, aši pierakstu šo ideju cerībā, ka tā noderēs citreiz. Tomēr, tāpat kā vairums komponistu, esmu ļoti praktisks – domāju, ka nevarētu sākt lielāku darbu, pirms nezinātu, ka tas tiks atskaņots vai ieskaņots. Laimīgā kārtā ar kori "Cambridge Singers" un manu skaņu ierakstu namu nav liela problēma ierakstīt vismaz kordarbus.

OS: Jūs esat lielisks diriģents, un jūsu interpretācijas – aizraujošas. Klausos jūsu diriģēto Brāmsu, Pulenku (visupirms motetes), Hendeli (tik humorīgs un viegls tas ir), Britenu ("Himnas Svētajai Cecīlijai" ieraksts ir šedevrs)... Bez lieka sentimenta, viss dzidrs un spožs, un vienlaikus sildošs. To pašu var teikt par "Cambridge Singers" dziedājumu, turklāt vēl arī dinamiskās gradācijas, neierobežota tehnika, ansamblis... Kā jūs pats raksturotu savu interpreta stilu?

DžR: Mana prioritāte ir pilnībā ticēt mūzikai un komponista iecerei, kādu es to saprotu. Tas pāri visam. Strādājot lielu uzmanību pievēršu ansamblim, protams, arī skaņu augstumiem un ritma precizitātei. Cenšos panākt, lai patskaņi skanētu nevainojamā vienprātībā, mēģinu pārliecināt dziedātājus neforsēt skaņu. Jo maigāk jūs dziedat, jo labāk varat saklausīt citus koristus.

OS: Liekas, ka Anglijā it kādi īpaši balss skološanas principi. Par to liek domāt jau visupirms zēnu koru skanējums.

DžR: Anglijas katedrāļu koros zēnu balsis ne tik daudz tiek speciāli skolotas, cik drīzāk pats dziedāšanas princips pārmantots no paaudzes paaudzē. Vairumā mūsu katedrāļu ir milzīga akustikas reverberācija, iespējams, tādēļ kori dzied ar iespējami "taisnu" toni: kādu piecu sekunžu reverberācijā lielas svārstības neskan nemaz tik labi. Turklāt laba tiesa senlaiku katedrāļu mūzikas ir polifona (Talliss, Bērds, Gibonss un citi), un atsevišķas balsu līnijas daudz labāk sadzirdamas, kad skaņa ir stingri fokusēta, ne vibrēta.

OS: Lasīju, ka jūsu korī savulaik dziedāja Marks Padmors un Džeralds Finlijs. Kādi viņi bija koristu ampluā? Mēs viņus zinām un mīlam kā izcilus solistus, ne koristus...

DžR: Ar lielu sirsnību atceros viņus abus kā koristus pēdējā rindā. Man bija diezgan spēcīga pārliecība, ka viņi kļūs par slaveniem solistiem. Bet toreiz, 80. gadu sākumā, abi bija jauni un, man tā liekas, visai priecīgi par iespēju saņemt atalgojumu.

OS: Klausoties "Cambridge Singers", ir sajūta, ka ikviens jūsu korists var būt solists.

DžR: Lai būtu labs solists, nepietiek ar to, ka jums ir vokāls talants un muzikalitāte, – jums jāgrib būt solistam, un tā nepavisam nav apskaužama dzīve, tāpēc daudzi izcili dziedātāji dod priekšroku darbam ansamblī. Jā, tas tiesa, ka vairums manu dziedātāju var būt solisti, taču domāju arī, ka vairumam no viņiem, tāpat kā, piemēram, stīginstrumentu spēlētājiem, nav skaistāka aicinājuma kā būt kamermūziķiem.

OS: Wikipedia stāsta, ka jūs izveidojāt "Cambridge Singers" galvenokārt skaņu ierakstiem.

DžR: Taisnība. Tā kā esmu "pilna darblaika komponists", likās saprātīgi ierobežot Cambridge Singers vērienu, jo koncerti un turnejas tad paņemtu visu manu laiku. Koncerts – tas ir skaists brīdis, taču nākošajā rītā sajūtas ir pagaisušas. Skaņu ieraksti sniedz patikšanu gadiem ilgi, tādēļ devu priekšroku šai darba jomai.

OS: Jūs pats kā korists savulaik piedalījāties Britena "Kara rekviēma" leģendārajā ieskaņojumā paša autora vadībā.

DžR: Man bija 17 gadu, un jau bija sācies balss lūzums, taču Haigeitas skolas direktors atļāva man dziedāt altu tik nozīmīgā notikumā, kas, viņaprāt, varēja sniegt lielisku pieredzi. Mēs pulcējāmies Kingsvejas zālē (savulaik slavena un akustiski izcila klasiskās un kinomūzikas ierakstu zāle Londonas Kingsvejā – red. piez.), un es atceros, ka ieraksts sākās dramatiski – soprānsolistei Gaļinai Višņevskai uznāca temperamenta lēkme, viņu līdz ar visu spalgo spiegšanu nācās izvest no zāles. Taču pēc tam viss ritēja gludi, man pat liekas, ka ieraksts beidzās agrāk, nekā plānots. Mūzika atstāja dziļu iespaidu. Toreiz, 1963. gadā, atmiņas par Otro pasaules karu bija vēl pavisam svaigas, un mēs bijām mūzikas radīto sajūtu pārņemti.

OS: Vai jums bija iespēja satikties ar princi Viljamu un viņa līgavu, pirms komponējāt antēmu viņu kāzām?

DžR: Nē, bet, tikko antēms bija gatavs, viņi lūdza iespēju privāti noklausīties šo darbu Vestminsteras katedrāles kora atskaņojumā. Tovakar man bija iespēja abus satikt, tas bija apmēram mēnesi pirms kāzām. Abi bija ļoti simpātiski: nemāksloti, pateicīgi un, kā man likās, mazliet arī satraukti par lielo notikumu, uz kura sliekšņa atradās.

OS: Vai mēdzat domāt par sevi kā par slavenu komponistu?

DžR: Nē, nē, nē! Esmu vienkārši darbos gana aizņemts mūziķis, ceļojošs menestrelis.

Visu interviju ar komponistu Džonu Rateru lasiet žurnāla "Mūzikas saule" jaunākajā numurā.

Dzimis 1945. gada 24. septembrī Londonā, mācījies Haigeitas skolā un Kembridžas Klēras koledžā, kur radījis pirmās kompozīcijas un iediriģējis pirmos ierakstus

Komponējis liela un maza izmēra kordarbus, mūziku instrumentāliem ansambļiem un orķestrim, klavierkoncertu, divas bērnu operas, mūziku TV; radījis speciālus opusus ansambļiem King's Singers un Philip Jones Brass Ensemble

Nozīmīgākie darbi – Gloria, Rekviēms, Magnificat, Psalmfest, "Mesa bērniem" – daudzkārt skanējuši Apvienotajā Karalistē, Ziemeļamerikā un vēl virknē pasaules valstu

Līdzrediģējis četrus kerolu (Ziemassvētku dziesmu) krājumus kopā ar Deividu Vilkoksu; nesen rediģējis Oxford Choral Classics jaunizdevuma pirmos divus krājumus, Opera Choruses un European Sacred Music
No 1975. līdz 1979. gadam bijis Klēras koledžas mūzikas direktors

Lai būtu vairāk vaļas komponēšanai, atstājis šo posteni un nodibinājis profesionālo kamerkori Cambridge Singers, kura galvenais darbalauks ir skaņu ieraksti

Bijis viesdiriģents un vieslektors neskaitāmās Eiropas, Āfrikas, abu Ameriku un Austrālāzijas koncertzālēs, universitātēs, baznīcās, mūzikas festivālos un konferencēs

1980. gadā kļuvis par Vestminsteras kora koledžas goda biedru, 1988. gadā – par Baznīcas mūziķu ģildes biedru

1996. gadā saņēmis Kenterberijas arhibīskapa īpašo doktora grādu (Lambeth degree) kā atzinību par ieguldījumu baznīcas mūzikā

2007. gadā kļuvis par Britu impērijas ordeņa komandieri (CBE)

Rekviēms komponēts 1985. gadā tēva piemiņai. Pēc pirmatskaņojuma 1985. gada oktobrī Dalasā (Teksasas pavalsts, ASV) šis opuss no personiskas piemiņas zīmes pārtapa par vienu no visā pasaulē visbiežāk skanošākajiem Ratera darbiem. Rekviēma apjoms izteiksmē ir drīzāk kamerisks (à la Forē vai Diriflē); līdzās kanoniskajiem latīņu tekstiem komponists izmantojis 130. psalma (De profundis) un 23. psalma ("Kungs ir mans gans") fragmentus, kā arī tekstus no anglikāņu bēru ceremonijas. Darbam ir arkveida kompozīcija: pirmā un septītā daļa ir lūgšana Kungam, otrā un sestā daļa ir psalmi, trešā un piektā daļa ir lūgšanas Kristum, un centrālais Sanctus ir dievišķās godības apliecinājums.

Gloria ir darbs, kas radies koncertatskaņojumam. To pasūtināja Omahas Voices of Mel Olson, un Raters diriģēja pirmatskaņojumu savā pirmajā ASV apmeklējumā 1974. gada maijā. Kā tematisko kodolu Raters izvēlējies vienu no trim gregoriskajiem korāļiem, kas saistās ar Gloria kanonisko tekstu.

Te Deum Raters sacerēja 1988. gadā par godu simtajai gadadienai kopš Baznīcas mūziķu ģilde sniedz pateicības kalpojumus Kenterberijas katedrālē. Mazāk nekā desmit minūšu ilgais opuss attiecināms uz anglikāņu baznīcai raksturīgo funkcionālo Te Deum tradīciju, kas atšķiras no, piemēram, Šarpantjē vai Hendeļa izvērstajām versijām.