Vokālā jauda. Saruna ar Mirdzu Zīveri  (86)

Jūnijā klausījos mūziku un ļoti vēlējos aprakstīt to. Gatavojoties sarunai ar Zigmaru Liepiņu, kurš 14. oktobrī svinēs 60. dzimšanas dienu, iznāca daudz klausīties ne tikai viņa dziesmas (no kurām daudzas tik neatņemami saistās ar bērnību un tik daudzas labi piemirstas), bet arī Mirdzas Zīveres balsi. Visupirms Zigmara dziesmas un ne jau tikai pašas populārākās, bet arī tādi šedevri kā "Divi vientulībā", "Es piederu jums", "Sentiments", "Dziesmas atmiņa"; pēc tam Raimonda Paula šedevri, toskait "Māsa Kerija", Ulda Stabulnieka "Miers", Gunāra Rozenberga "Mazpilsētas rindas" ar Ivara Birkāna flautas solo un vēl, un vēl, un vēl.

Pagājuši 30 gadi, un pēkšņi kā no jauna – debestiņ, kas par neiedomājamu spēku, kas par meistarību, kas par intensitāti! Labi, ka saruna nav gluži "sausa", jo vismaz Zigmara Liepiņa dziesmas atrodamas tīmekļa vietnē www.zigmarsliepins.lv. Palasiet un pēc tam paklausieties.

Mirdza Zīvere: "No ģimenes puses mani virzīja uz to, ka vajag nopietnu un kārtīgu profesiju. Mammīte vienmēr teica, ka kārtīgai sievietei vajag mācēt uzšūt, sameistarot kaut ko no nekā. Tā sanāca, ka pēc specialitātes esmu modelētāja konstruktore. Mūzika – jau no bērnudārza laikiem. Es esot skaļi dziedājusi galda dziesmas, kopā ar citiem bērniem ejot pastaigās pa pilsētu. To nevarēja apklusināt, tas nāca dabiski ārā. Mūsu ģimene diezgan agri nopirka televizoru, un, skatoties muzikālās pārraides, mani suģestēja akordeona spēle, es sapratu, ka gribu mācīties spēlēt. Neaptvēru, cik tas ir smagi. Mācījos Pāvula Jurjāna mūzikas skolā, un mans skolotājs bija Antons Bosoligo – ļoti feins, kaut kas viņā bija tāds īpašs. Un no akordeona foršas lietas varēja dabūt ārā, tādas ekspresīvas, man patika. Protams, palaikam apnika spēlēt, bet vēl vairāk – stiept. Kaut gan stiepa jau parasti mamma..."

Mirdza Zīvere bērnībā bieži muzicēja radu sanākšanās, kur instruments allaž bijis nodrošināts, – spēlēja un pati savā pavadījumā dziedāja. Vienvasar Mirdza bija pat muzikālā vadītāja kādā Ikšķiles pionieru nometnē. Pēc mūzikas skolas pabeigšanas nāca modelēšanas konstruēšanas posms Vieglās rūpniecibas tehnikumā. "Ceļš uz praktisku sievieti," saka Mirdza, "nopirkt gatavu taču neko nevarēja, tikai kaut kādus neinteresantus audumus. Bet es pa vienu nakti varēju sameistarot, ko vien vēlos, vai pāršūt kaut ko. Kad dziedāju Tramvaju un trolejbusu pārvaldes kultūras nama ansamblī "Prauli", tas noderēja – pati darināju savus skatuves tērpus." Mācības tehnikumā bija nopietnas un daudzveidīgas, toskait zīmēšana – akti, klusās dabas. "Es vienreiz mēģināju zīmēt Zigmara portretu, kaut kur tas ir saglabāts. Teiksim tā – tas bija mākslinieka redzējums." (smaida)

Kā sākās dziedāšana – tas ir jautājums, uz kuru Mirdza nevar precīzi atbildēt. Jā, mākslinieciskā pašdarbība tehnikumā ar solo priekšnesumiem, jā, tās pašas radu balles, jau nosauktā pionieru nometne. "Es vienmēr esmu dziedājusi. Tā pamazām, pamazām, līdz mani uzaicināja Ādažu ansamblī "Suvenīrs", kur bija Gunārs Freidenfelds un Ivars Kraucis. Vieglā rūpniecība un apģērbi palika kaut kur blakus. Man bija tehnikumā jāņem speciāla atļauja, lai pēc absolvēšanas es drīkstētu nestrādāt obligātos trīs gadus. "Suvenīrā" mums maksāja algu, es biju noformēta darbā, protams, kā kolhozniece."

Bet tā īpašā Zīveres skaņa! Vai šis fascinējošais fenomens ir kaut kā skaidrojams? "Es ļoti daudz klausījos Aretu Frenklinu. Ļoti patika poļu mūzika – poļu dziedātāji dziedāja pavisam citādi, tur bija spriedze. Mamma pirka visas iespējamās skaņuplates. Kad bija mājas tīrīšana, vienmēr fonā skanēja plate: tu rosies un dziedi līdzi platei." Un īpašais spiediens, tā balss jauda? "Man liekas, ka tas ielikts no dabas. Ir cilvēki, kas radīti dziedāšanai koros vai ansambļos, un ir tādi, kuru balss izcelsies jebkurā situācijā. Vienalga kādā pūlī. Man ar to visai bieži nācies saskarties. Vakar līdz vēlai naktij aizklausījos to dīvaino pasākumu – "Jaunā viļņa" atklāšanu, un tur dziedāja vecais Toms Džonss. Cik viņam tagad – pāri 70? Nu labi, viņš dzied kādu toni zemāk, bet harismu jau nevar ne nodzert, ne nosmēķēt. Pirms pieciem gadiem klausījos pilnu viņa koncertu Lasvegasā, un man bija tāds gandarījums, tāda bauda."

Liekas neticami, ka tikai ar citu dziedātāju klausīšanos var tikt pie tādas balss. "Man liekas, popmūzikā ir tā – tu, protams, vari ņemt no kāda pedagoga to vai šito, bet tev jāpatur tas, kas ir tavs. Tikko tu dziedāsi, kā pedagogs prasa, no tevis sanāks lielisks kordziedātājs. Un tomēr – man pašai savulaik ārkārtīgi daudz deva tāda neliela saskare, sadarbība ar Herbertu Ozolīti, dziedātājas Sandras Ozolītes tētis, viņš īsu laiku pat dziedāja mūsu operā. Pirmais iespaids bija stipri dīvains, no malas izklausījās kā ākstīšanās, mēdīšanās. Bet, nopietni pieejot tai lietai, varēja iegūt ļoti daudz – paraut balsi plašāk, pamācīties elpu, spēku, ne jau tembru mainīt. Es pat dziedāju pie viņa kaut kādas romances (Mirdza nodungo "Teici to stundu, to brīdi"), man tā patika! Kad ilgāku laiku neesmu dziedājusi, piemēram, tagad, gatavojoties Zigmara jubilejas koncertiem, Ozolīša vingrinājumi, attieksme pret mutes atvēršanu un skaņas veidošanu man vienreizēji palīdz."

Tātad esam tikuši skaidrībā ar šādiem karjeras posmiem – "Prauli", pēc tam "Suvenīrs". Kā Mirdza tika dziedāt slavenajā "Modo"? "Reiz Rīgas Sporta pilī tika rīkoti koncerti, kuros uzstājās "Modo", "Tip-top", mūsu "Suvenīrs" un laikam vēl kāda grupa. Koncerta laikā "Modo" mūziķi mani paaicināja koridorā uz sarunu. Tur bija [Vladimirs] Boldirevs, [Boriss] Bannihs, [Vjačeslavs] Mitrohins un Zigmars [Liepiņš], kurš tobrīd mani galīgi neinteresēja (smaids). Stāvam visi aizkulisēs, un viņi saka – gribam, lai tu dziedi filharmonijā, ansamblī "Modo". Es prasu – ko Raimonds [Pauls]? Viņi visu nokārtošot. Nu, redzi, es visu laiku esmu bijusi tāda... ne modele, bet citādu konstrukciju būtne visu savu dzīvi. Skaidri apzinājos, ka varu nebūt skatuviski pieprasīta, lai uz mani tā ļoti skatītos, bet var jau arī neskatīties, var vienkārši klausīties. Es viņiem minēju šo kā argumentu, bet viņi teica – gan jau kaut kā tur... Tā es sāku strādāt filharmonijas ansamblī "Modo".

Sākotnēji mēs ar Aiju [Kukuli] un Vladislavu Juhņēviču vairāk piedziedājām Norai [Bumbierei] un Viktoram [Lapčenokam], bet mums bija arī katram pa solo. Pirmā dziesma, ko man iedeva Raimonds, bija "Rudensogle". Kad izdomāja, ka vajag trīs meitenes, uzaicināja Pārslu Gebhardi. Pēc tam Raimonds mūs pameta. Tas bija pēc tam, kad Ungārijā bijām nodziedājuši Stīvija Vondera programmu. Nezinu, vai tur bija kādas nepatikšanas par tik lielu dziedāšanu angliski, vai viņam apnika ar mums krāmēties, kā ar viņu bieži tas notiek (smaids), un sanāca tā, ka vadību pārņēma Zigmars Liepiņš. Braukājām pa Krieviju, un mums prasa – kur Raimonds Pauls? Bet viņa nav. Sapratām, ka mums jāpārtop par kaut ko citu. Tā radās "Opuss", un mēs iekarojām paši savu vietu."

Ko mamma? "Mamma jau bija sapratusi, ka tā dziedāšana – tas ir neatgriezeniski." Un kad sākās dienesta romāns? "Tas bija kādā koncertizbraucienā. Pieņemu, ka sākās vienkārši ar kaisli, kā bieži notiek cilvēkiem. Mums bija katram sava ģimene un ne mazākās domas, ka mēs varētu saiet kopā. Bet tad tas pārauga citā. Vienu vakaru Zigmars atnāca un teica – viss, jāiet līdzi. Pieci gadi mums bija pagājuši katram savā dzīvē. Tagad mēs esam kopā 32 gadus. Ja tu satiec kādu cilvēku un nevēlies, lai viss paliktu kā dienesta romāns, acīmredzot tas kaut ko nozīmē."

Mirdza Zīvere, protams, bija Zigmara Liepiņa dziedātāja. Taču, neņemot vērā divu izcilu meistaru personiskās nesaskaņas, jāatzīst, ka arī Mirdza un Raimonds Pauls viens otram daudz laba darījuši. Kad Pauls pameta "Modo", komponista pienākumus arvien intensīvāk vajadzēja uzņemties Zigmaram. Un labi vien, ka tā, jo citādi Zigmars dažu labu savu skaistu dziesmu varbūt nemaz nebūtu uzrakstījis. "Jā, repertuārs bija jārada zināmā mērā pat piespiestības kārtā." Mirdzas dziedāto dziesmu stilistiskais diapazons ir visa plašs. Ja būtu jādala divās pamatgrupās, varētu teikt, ka tās ir – diskostila sparīgās un balāžstila apcerīgās, nereti dramatiskās dziesmas. "Tāpat kā mana mamma, es vienmēr esmu bijusi optimistisks, dzīvespriecīgs cilvēks. No dabas. Bez prāta kaut kādus ārprātus darīt? Nē, man vienmēr bijusi kaut kāda prāta daļiņa, esmu piedomājusi, ko es daru."

Zigmara Liepiņa "Lāčplēsis". Mirdza Staburadzes lomā. "Staburadze ir arī mana personīgā atmiņa. Vasara, kad es beidzu iet bērnudārzā, bija Staburaga pēdējā vasara. Bērnudārza audzinātāja aizveda mūs ar mammu uz turieni, jo bija jau zināms, ka tur visu appludinās. Mēs izstaigājām visu no augšas un apakšas, un no sāniem, tas brauciens līdz šai dienai palicis atmiņā. Man teica – tas tagad jāizjūt, jo tūlīt nebūs. Bet bērns jau šādas lietas laiž gar ausīm. Skati gan palikuši acu priekšā. Droši vien kaut kas arī tajā dziesmā pārgāja. Personīgā pieredze ir ļoti svarīga. Jo izpildītājs vairāk pārdzīvojis, jo viņš bagātāks."

Latviešu populārā mūzika un dueti – pie izcilajiem nosauksim Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku, Margaritu Vilcāni un Ojāru Grīnbergu, Aivu Braunu un Niku Matvejevu, Mirdzu Zīveri un Imantu Vanzoviču. "Mums ar Imantu nevajadzēja neko sarunāt – mēs sākām mēģināt, un uzreiz viss bija. Tā sajušana, kā stilistiski katru zilbi izdziedāt. Tas arī – vai nu ir, vai nav. Mums samērā veiksmīgi izdevās ironiskais plāns un tā humora dzirksts, kas mūsos bija. Mēs tā dauzījāmies. Bet tad atkal "Dzejnieka karnevāls" – pilnīgi cita mūzika, to varēja nodziedāt tikai tā."

80. gadi bija milzu popularitātes laiks. Kā tas ir – tu gatavo brokastis, ieslēdz radio un dzirdi sevi? "Nekā. Cilvēks jau pierod. Un vispār – cik jocīgi... Tu esi jauns un tiecies pēc popu..., nē, pat ne pēc popularitātes, drīzāk pēc atzīšanas, ka vēl bez tevis kādam patīk tas, ko tu dari. Man nebija svarīga popularitāte, man bija svarīga tā kopīgā sajūta ar klausītāju. Vai mēs esam kopā, vai neesam. Un tad neviļus tu kļūsti arvien populārāks un populārāks, un atpazīstamāks, un tad nāk posms, kad tu gribi tālāk no tā visa, vismaz ar mani tā bija, tu vēlies, kaut tevi neviens nepazītu. Man laimējās izbaudīt visas šīs stadijas. Sevišķi Krievijā tas bija ārprātīgi – viņi, ja mīl, tad mīl. Man bija tā laime, ka mīlēja. Tikpat kā nebija iespējams kaut kur pārvietoties, jo katram bija svarīgi tev kaut ko labu pateikt. Tas ir lieliski, bet tad jāuzliek tāda kā smaida maska. Krievijas stadionos esmu dzirdējusi tūkstošu auditorijas sev veltītus aplausus – brīnišķīgi! Labi, ka ir bijis tā, bet ir arī ļoti labi, kā ir tagad."

Pilna garuma stāstu lasiet jaunākajā žurnāla "Mūzikas saule" numurā.