Vokālā jauda. Saruna ar Mirdzu Zīveri
Foto: AFI
Skaidrs, ka žurnāls nav nekāds atmiņu albums, tomēr ik palaikam kāds gadskaitlis rosina ieskatīties tālākā vai tuvākā mūzikas vēsturē, un tad rodas nepārvarama vēlēšanās dalīties ar lasītāju, citiem vārdiem, aprakstīt mūziku, un te var piekrist Ievai Rozentālei, kas dažas lappuses tālāk, aplūkojot Jāņa Torgāna grāmatu "Latviešu mūzikas virsotnes", saka – "muzikologi nespēj izvairīties no mūzikas aprakstīšanas, kas lasītājam ir tikpat kā nāvējoša; glābties no garlaicības iespējams tikai, ja klausāmies pašu mūziku."

Jūnijā klausījos mūziku un ļoti vēlējos aprakstīt to. Gatavojoties sarunai ar Zigmaru Liepiņu, kurš 14. oktobrī svinēs 60. dzimšanas dienu, iznāca daudz klausīties ne tikai viņa dziesmas (no kurām daudzas tik neatņemami saistās ar bērnību un tik daudzas labi piemirstas), bet arī Mirdzas Zīveres balsi. Visupirms Zigmara dziesmas un ne jau tikai pašas populārākās, bet arī tādi šedevri kā "Divi vientulībā", "Es piederu jums", "Sentiments", "Dziesmas atmiņa"; pēc tam Raimonda Paula šedevri, toskait "Māsa Kerija", Ulda Stabulnieka "Miers", Gunāra Rozenberga "Mazpilsētas rindas" ar Ivara Birkāna flautas solo un vēl, un vēl, un vēl.

Pagājuši 30 gadi, un pēkšņi kā no jauna – debestiņ, kas par neiedomājamu spēku, kas par meistarību, kas par intensitāti! Labi, ka saruna nav gluži "sausa", jo vismaz Zigmara Liepiņa dziesmas atrodamas tīmekļa vietnē www.zigmarsliepins.lv. Palasiet un pēc tam paklausieties.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!