Kad 1992. gadā "Dzeltenie pastnieki" piedalījās "Mikrofona" aptaujas koncertā, likās, ka tā ir pēdējā reize, kad redzam viņus kopā. Tomēr pēc desmit gadus ilgas atšķirtības 2002. gadā mūziķi atdzima albumā "Kaķis", kas arī ir viņu diskogrāfijā pēdējais. Un vēl pēc desmit – "Pastnieki" 28. septembrī saviļņos manu un daudzu citu prātus ar jaunības atmiņu silto vilni koncertā "Palladium".
"Tik garu programmu "Dzeltenie pastnieki" nekad mūžā nav spēlējuši," par gaidāmo divstundīgo "milžu cīņu" saka Ingus Baušķenieks. Līdzīgi citiem roka monstriem Latvijā, "Pastnieki" jaunas dziesmas vairs nesacer, toties ar baudu ķērušies pie saviem vecajiem skaņdarbiem, jo tagad līdz ar plašām tehniskajām iespējām tos var atskaņot pienācīgā kvalitātē. Galu galā šo par "jaunā viļņa un regeja pamatlicējiem" un "elektroniskās mūzikas pionieriem" dēvēto mūziķu galvenais mērķis nekad nav bijis perfekcionisms, bet gan ideja – "Pastnieki" nesacer pliekanus gabalus par mīlestību, toties liek lauzīt galvu par savu ierakstu smalkajām koncepcijām un zemtekstiem.
"Dzelteno pastnieku" "Lenons un Makartnijs" ir Ingus Baušķenieks un Viesturs Slava – abi Rīgas 1. ģimnāziju absolvējuši matemātiķi, solabiedri, satikušies jau 1. klasē – 1963. gadā. Kopīgi pārdzīvota "Bītlu" invāzija Latvijā, un, kad Ingum brālis uzdāvināja ģitāru un Viesturs sanatorijā iemācījās spēlēt mandolīnu, jaunekļi sāka pirmos mēģinājumus atdarināt "firmas" gabalus. Esot notikusi pat kāda uzstāšanās skolas pionieru ballē, maģī iemūžināti pirmie pašrocīgie skaņu ierakstu eksperimenti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!