Pārsteigums Gijam Kančeli. Koncerts 'Neparastā izstāde'  (1)

1. decembrī Rīgas Kongresu namā notiks pasaules mūzikas festivāla "Porta" koncerts "Neparastā izstāde", kurā pasaulslavenā gruzīnu komponista Gijas Kančeli (1935) teātra un kino mūzika piedzīvos līdz šim nedzirdētas versijas pasaules pirmatskaņojumu. Latvijas publikas iemīļotā gruzīnu ansambļa "The Shin" garīgais līderis, virtuozais ģitārists Zaza Miminošvili godinājis savu skolotāju un vecāko kolēģi, sagatavojot virkni Kančeli skaņdarbu absolūti jaunā aranžējumā cilvēku balsīm, gruzīnu mūzikas grupai un simfoniskam orķestrim.

Dziedās un spēlēs paši "šinieši", piebalsos pasaules tautu ritmos un melismos rūdītais Intars Busulis, kā arī kādreizējie kosmonauti Jānis Šipkēvics, Jānis Ozols, Jānis Strazdiņš un Kristaps Šoriņš. Simfonisko pamatu visam šim brīnumam nodrošinās Liepājas Simfoniskais orķestris, un pie diriģenta pults būs orķestra mākslinieciskais vadītājs Atvars Lakstīgala. Kā teica Zaza Miminošvili, tieši Atvars šajā gadījumā būs tamada jeb mūzikas dzīru vadītājs.

Kad festivāla "Porta" rīkotāji uzdeva Gijam Kančeli jautājumu - ko viņš sagaida no 1. decembra koncerta, Kančeli atbildēja - to, ko parasti sagaida no pārsteiguma. Kā redzams, komponists netiecas lieki brāļoties, viņa uzvedībā ir kaut kas no kalnieša skarbuma, no sendzimtas aristokrāta stājas. Lieku vārdu neteiks. Arī savā mūzikā samērā mazrunīgs. Kančeli partitūrām raksturīgi lakoniski teikumi un graujoši kontrasti starp skaņu un klusumu, dinamisko un statisko aspektu. Klasikās mūzikas jomā viņš radījis septiņas simfonijas, operu, kā arī virkni instrumentālu un vokālinstrumentālu darbu, no kuriem lielākā daļa ieskaņota Manfrēda Eihera simpātiski snobiskajā Minhenes skaņu ierakstu namā ECM. Neakadēmiskajā jomā Gija Kančeli daudz komponējis Gruzijas kinofilmām un teātriem - viņa draugu un kolēģu vidū ir tādas savas jomas zvaigznes kā Roberts Sturua un Georgijs Danelija.

Runājot par Kančeli klasiskajiem darbiem, parasti ir tā, ka šī mūzika vai nu stipri kaitina vai nemēr valdzina. Turpretim, klausoties Kančeli devumu kino un teātra jomā, grūti iedomāties, ka kāds varētu palikt vienaldzīgs pret skanisko vidi, ko uzbur meistars. No teātra izrādēm nosauksim, piemēram, Sturuas inscenēto Brehta "Kaukāza krīta apli" un "Karali Līru", vai Georgija Tovstonogova iestudēto mūziklu "Hanuma". Kino pasaulē pats populārākais piemērs būs filma "Mimino" ar Vahtangu Kikabidzi titullomā, taču ir vēl arī tādi šedevri kā Не горюй! un "Kin-dza-dza", neskaitot pārējās daudzdesmit filmas, kuru vidū ir Eldara Šengelajas opuss ar nosaukumu "Neparastā izstāde" (!).

Kaut arī Gija Kančeli kādās intervijās paudis, ka savas partitūras teātrim un kino neuzskata par autonomiem mākslas darbiem, pirms dažiem gadiem tomēr nāca klajā krājums "Vienkārša mūzika klavierēm", kur apkopoti meistara "pielietojamās" mūzikas paraugi. Vairāki no tiem savulaik kļuvuši par iedvesmas avotu Raimondam Paulam, "Xylem Trio" jeb brāļu Petrausku un Riharda Zaļupes muzikālajai apvienībai, Gidonam Krēmeram, Dino Saluci. Krājuma priekšvārdā Kančeli raksta apmēram tā - uztveriet šo materiālu brīvi, mainiet metroritmu, dinamiku, kompilējiet pēc labpatikas, ņemiet kā pamatu improvizācijai, bet, ja nepatīk mūzika, skatieties Rezo Gabriadzes bildītes.

Orests Silabriedis: Koncertā "Neparastā izstāde" visa pamats ir Gijas Kančeli mūzika. Kāpēc ar šo mūziku būtu jādara kaut kas neparasts un īpašs?

Zaza Miminošvili: Labs jautājums. Mana mīļākā atbilde šādos gadījumos ir - precīzi nepateikšu. (smejas) Tā ir vispareizākā atbilde. Tagad centīšos paskaidrot. Galvenais dzinulis ir mīlestība, kas tev vispār liek kaut ko darīt. Kančeli mūziku es mīlu stipri sen. Savulaik bija tāda studija "Gruzijafiļm", ceru, ka tā reiz atdzims kā Fēnikss. Maza, bet dziļi domājoša. Tāda pati kā Gruzija. Un Latvija. Mēs nezinām, bet Visums zina, ka šādām mazām daļiņām vienkārši jābūt. Tātad mēs izaugām ar "Gruzijafiļm" filmām, kurās bieži skanēja Gijas Kančeli mūzika. Arī teātru izrādēs. Kad pieaugu, maestro deva impulsu manai karjerai. Uzskatu sevi par, tiesa, sliktu, tomēr Kančeli audzēkni.

Pirms gadiem trīsdesmit kā jauns ģitārists sēdēju lielā simfoniskā orķestrī, kurā bija savākti lieli meistari, bet es tur nokļuvu, protams, nejauši. Diriģēja mūsu leģenda Džansugs Kahidze, dziedāja Vahtangs Kikabidze, Nani Bregvadze un citas zvaigznes. Spēlējām gruzīnu komponistu zvaigznāja darbus, es gan samērā slikti tolaik zināju šo mūziku, man tikai padod Rietumus un Ameriku... Tomēr Kančeli jau tolaik likās īpašs. Vienā dziesmā man bija jāspēlē neliels solo. Pēc koncerta grasos iet mājās, kārtoju mantas. Pienāk maestro. Saku - sveicināts, batonо Gija! Viņš uzreiz uz "tu". Kā tētis. Saka - tu tur vienā dziesmā spēlēji solo. Kas tā par skaņu, ko tu tur spēlēji? Cerībā, ka uzreiz nedos pa galvu, nospēlēju. Kančeli noklausījās, pateica - liels paldies. Un aizgāja. Ārēji viņš liekas stingrs, tāds, kas nelaiž klāt cilvēkus. Tas it kā spēcīgi disonē ar viņa mūzikas trauslo skaistumu. Dvēsele un čaula ap to.

OS: Tāds jau vispār ir mūsu priekšstats par gruzīniem - dominē liela pašcieņa.

ZM: Paldies, ka jūs tā sakāt - nudien pašcieņai ir milzīga nozīme. Līdzīgs bija mans tēvs - maigs, mīkstsirdīgs cilvēks, taču, ja vajadzēja, sienas ārdīja. Gija Kančeli ir kā tēva simbols. Projektu "Neparastā izstāde" es darba versijā nodēvēju par "Sarunām ar tēvu". Tas ir tēvs, kura patlaban vairs nav līdzās, bet jūsu saruna nav galā.

Nu, tātad pagāja pusotrs gads. Iedomājieties - pusotrs gads. Vienudien man zvana Gijas Kančeli dēls Sandro, mēs esam labi draugi. Piezvana man un saka - tēvs aicina tevi. Mūziķim nav lielākas laimes. Teiks, ka jāpārnes notis no vienas vietas uz otru, arī labi - ar prieku aiznesīšu. Aizeju. Viņš saka - es tagad braukšu prom. Droši vien uz ilgāku laiku. Tas bija Kančeli emigrācijas sākums. Gruzijai viņa prombūtne ir milzīgs zaudējums. Maestro jādzīvo savā zemē. Es neesmu elku pielūdzējs, taču izjūtu lielu cieņu pret cilvēkiem. Lieliem meistariem uzlikta smaga nasta. Viņiem viss ir daudz sāpīgāk nekā parastam cilvēkam. Nujā, tātad Kančeli saka - es braucu prom, vai taisīsi manā vietā "Trīsgrašu operu" ar Robertu Sturua Rustaveli teātrī? Saku - kāpēc jums liekas, ka es to varu? Atbild - man tā liekas, tātad tu varēsi; vai es kļūdos? Šis jautājums bija vienīgā liriskā atkāpe, ko atļāvās Kančeli. Tā es tiku pie vēl viena diža gruzīnu meistara - režisora Sturuas, kurš arī tagad ir emigrējis...

OS: Vai jūs joprojām kontaktējaties ar Kančeli?

ZM: Mūsu sadarbība nav pārtrūkusi līdz pat šai dienai. It kā, no vienas puses, pietrūkst fiziskā kontakta. Taču es viņu visu laiku jūtu. Tagad pat, strādājot pie šī jaunā projekta, sapratu, ka nemaz tik ļoti neraujos satikties ar Giju. Likās - braukšu pie viņa un uzdošu jautājumus. Taču ar cilvēkiem, kuriem tu bezgalīgi tici un kurus augstu vērtē, nemaz nav tik viegli sarunāties. Jūs jautājāt, kas ir tas, kas liek ķerties pie Kančeli mūzikas. Es teiktu, ka ir tapusi viņa mūzikas jauna interpretācija, drīzāk pat - viņa mūzikas dzīvotspējas jauna iespēja. Kančeli mūzika nu jau pasen dzīvo savu autonomu dzīvi ārpus šīs mūzikas radītāja.

Var teikt, ka es saņēmu Gijas svētību darīt ar viņa mūziku visu, kas ienāk prātā. Galvenais bija piekļūt tam, ko varētu saukt par Meistara ceļu, apjēgt, kā viņš būtu gribējis savu mūziku izdzirdēt visnegaidītākajā veidā.

Pats sevi par komponistu nekad neesmu saucis. Vēl padomju laikā savā pirmajā dzīvē, kā es to dēvēju, biju zinātnieks - matemātiķis. Kaut kādā ziņā joprojām jūtos kā matemātiķis, savukārt mūzikā saucu sevi par pētnieku. Komponists - tas skan augsti! Teiksim tā, esmu zinātniskais līdzstrādnieks. Man ir liela cieņa pret cilvēkiem, kas rada mūziku tāpat vien iztēlē, bez instrumenta. Es tā nevaru, man viss iet caur instrumentu. Spēlējos kā bērns. Tā es sāku spēlēties ar Kančeli miniatūrām. Vispār turos pie uzskata, ka mēs esam informācijas caurvadītāji. Rustaveli teica: "Ko tu atdod, tas paliek pie tevis. Ko tu slēp, to tāpat pazaudēsi."

Spēcīgs grūdiens darba turpināšanai notika pērnajos Ziemassvētkos. Parasti mēs ar ģimeni braucam uz Gruziju, bet tur ap to laiku vienmēr norit tādi bezgala svētki, ka es sapratu - pastrādāt nebūs iespējams. Paliku mājās Štutgartē un strādāju diennaktīm. Dzīvoju pilnīgi citā dimensijā. Vispirms ar mani "jānotiek" topošās kompozīcijas notikumam. Tā ir kā šīs kompozīcijas priekšvēsture - sakrālais, kas iziet caur tevi. Pēc tam atliek tīri tehniski pierakstīt.

OS: Latviešu diriģents būs tamada jeb dzīru vadītājs.

ZM: Gruzīnu dzīres ir kaut kas tāds, ko mēs cenšamies popularizēt visā pasaulē, tāpēc esam gatavi pierādīt, ka šiki tamadas sastopami visur pasaulē. Tikai viņi to vēl nezina. Kad dzīres godam nokoptas, šie cilvēki ir sajautuši sevī gruzīnu.

OS: Mūsu Liepājas tamadam priekšā pamatīgs cīniņš ar ritmiem un trim atšķirīgām pasaulēm, no kurām vismaz vienā ritma stihijai ir milzu nozīme.

ZM: Jūs piekritīsiet, ka Rietumu klasiskās mūzikas izglītībā pilnīgi trūkst mācības par ritma struktūrām, un nav jau arī šīs pašas ritma sistēmas. Mūzikas trīs vaļi ir melodija, harmonija, ritms. Rietumu tradīcijā nolēma atteikties no ritma komponentes, lai tā neapgrūtinātu melodiju un harmoniju. Iespējams, tas kaut kā saistīts ar reliģiju, jo ritms ir laika organizācija, bet Rietumos un Austrumos laika koncepcijas atšķiras. Harmonija kā mūzikas vertikāle, sastingusi melodija - te nāk prātā gotiskā vertikālā arhitektūra. Un bezlaiks. Savukārt Austrumu mūzika ir horizontāla. Skaņkārta, izvērsta laikā. Ritms ir laiks. Bet harmonija ir teorija, ideja. Vai es te nefilosofēju par daudz?

Pilns sarunas teksts lasāms "Mūzikas Saules" oktobra/novembra laidienā