Līdzsvarots un mierīgs. Saruna ar diriģentu Jāni Liepiņu  (2)

Inta Pīrāga: Cik ļoti fakts, ka esi kļuvis par kora "Kamēr..." māksliniecisko vadītāju mainījis tavu dzīvi?

Jānis Liepiņš: Ļoti mainījis. Pirmkārt, tagad ir lielāka atbildība par visu, kas notiek ar šo kori. Tas prasa daudz vairāk laika nekā tad, kad biju tikai otrais diriģents un gatavoju nelielu programmas daļu. Otrkārt, man jāplāno darbs uz priekšu un jādomā, kas notiks tālāk. Tas viss iespaidojis manu dzīvi pilnībā.

IP: Būt par galveno diriģentu nenozīmē nodarboties tikai ar mākslinieciskām lietām. Tām līdzi nāk arī stratēģiskie plāni, organizētāja darbs. Jūti sevī spēku tam visam?

JL: Jā, bet ne tikai tas, arī kontakti ar cilvēkiem jāveido citādi, nekā tas bija iepriekš. Ja kāds kavē mēģinājumu, šī ziņa vispirms nonāk pie manis. Arī par plāniem jādomā. Mums vīzijas izstrādātas pusotram gadam uz priekšu .

IP: Cik tev pašam svarīgs ceļš, ko iesāka Māris Sirmais, veidojot tematiskās programmas ar jaundarbu pasūtinājumiem?

JL: Manuprāt, Māra līnijas nevajag uzreiz nojaukt. Neuzskatu, ka jaunam diriģentam jātaisa revolūcija ar savu atnākšanu. Protams, kaut kas būs citādi, bet es negribu atteikties no pamatprincipiem. Īpaši attiecībā uz jaundarbiem. Tā taču ir "Kamēr..." vērtība, kas vienmēr bijusi un ar savu unikalitāti dara kori atšķirīgu no citiem. Protams arī kvalitāte - tā ir otra lieta, ko es negribētu mainīt.

IP: Liekas, ka arī attiecībā uz konkursiem esi vienisprātis ar Māri. Tavā vadībā vasarā plūcāt laurus 25. starptautiskajā Bēlas Bartoka koru konkursā Debrecenā. Ieguvāt divas pirmās vietas kamerkoru un jaukto koru kategorijā, kā arī Grand Prix. Līdz ar to šī būs jau otrā reize, kad koris cīnīsies par Eiropas labākā kora titulu, jo saņemts uzaicinājums 2013. gadā doties uz Areco.

JL: Tas bija ļoti svarīgs mirklis mums visiem, jo nebijām pārliecināti, vai bez Māra to varēsim paveikt. Tomēr pierādījām sev, ka varam, tā ka cīnīsimies tālāk.

IP: Vai, izejot kora priekšā un diriģējot skaņdarbu, tu vienmēr par simt procentiem zini, ko gribi dzirdēt? Varbūt esi no tiem mūziķiem, kas mēdz atstāt vietu arī impulsivitātei, mirkļa emocijai, nejaušībai?

JL: Domāju, ka koncerts var atšķirties no mēģinājuma, un tas nav slikti. Jāvadās pēc situācijas. Tu nevari vienmēr iet ar galvu sienā - esam iemācījušies tā, tātad par katru cenu tāpat jābūt arī koncertā. Mazums, kāda ķibele gadās... Tad ir jāreaģē. Tāpēc varu teikt, ka koncertos jābūt pamatam, uz kā balstīties, bet ir labi, ja var arī eksperimentēt un meklēt jaunas lietas. Tad būs interesanti arī pašiem, un jo īpaši tiem, kas dzied šo skaņdarbu jau piekto gadu.

IP: Atšķirībā no orķestra diriģentiem tev jārēķinās, ka cilvēka balss ir jūtīgs instruments. Tas var pēkšņi reaģēt uz temperatūras maiņām. Vai, piemēram, klausītāji zālē var tik ļoti izmainīt akustiku, ka tā krasi atšķirsies no mēģinājuma?

JL: Tā ir. To izjutām arī Ungārijā, kad mums ielika mēģinājumus septiņos no rīta. Tad ir vienalga, cik agri tu celies, balss tomēr neskan. Turklāt konkurss notika zālē, kur akustika bija tik slikta, ka tu dziedi, bet tālāk par skatuvi skaņa neiet. Ko darīt? Jātiek galā ar šo situāciju! Principā jau visiem konkursa dalībniekiem noteikumi ir vienādi. Atšķirība tikai, kā kurš māk šo problēmu risināt..

IP: Agri no rīta dziedāt ir grūti, bet diriģēt? Vai tev arī jāceļas divas stundas agrāk?

JL: (smejas) It kā jau nē, jo rokas nav ierūsējušas. Bet man jārēķinās ar dziedātājiem, jo nevaru likt viņiem spiegt, piemēram, trešās oktāvas do. Jāplāno mēģinājums tā, lai viņus saudzētu. Ja es nevaru uzreiz reaģēt, tad gan jāceļas agrāk, lai izplānotu situāciju, kā rīkoties.

IP: Galvenais jau, lai strādātu galva?!

JL: Jā, tas ir svarīgi. Man līdz šim ir strādājusi, un es ar to tieku galā. Ja nestrādās, tad gan būs jāceļas agrāk! (atkal smejas)

IP: Cik nu iznācis redzēt tevi diriģējam, esi atstājis ļoti mierīga cilvēka un korekta, līdzsvarota interpreta iespaidu. Vai pats arī esi tādās domās?

JL: Tā varētu teikt. Es vairāk uztraucos par tiem, kas atrodas manā priekšā, mazāk par sevi. Ja ir tāds brīdis, kad visi stresojam, piemēram, konkursos, tad taču es nedrīkstu radīt papildu uztraukumu. Tas atstāj iespaidu uz skaņu - cilvēki saraujas, un skaņa nav tik atbrīvota. Tad es cenšos darīt visu, lai iedvestu dziedātājos mieru. Ar ķermeņa valodu saku - mums viss ir kārtībā, mēs varam muzicēt un šajā brīdī nedomāt par ikdienišķām problēmām.

IP: Manuprāt, diriģentam ne mazāki svarīgi sevi turēt grožos arī pirms uzstāšanās. Uzbraucieni dziedātājiem īsi pirms koncerta vai konkursa ir ļoti nepatīkami. Kā ar tevi un stingrajiem vārdiem pirms uzstāšanās?

JL: Es nekad neesmu teicis stingrus vārdus pirms uzstāšanās, drīzāk iedvesmojošus. Visas problēmas jāaizmirst tajā brīdī, kad uznāc uz skatuves. Nevienu neinteresē, kā tu jūties, vai kādas ir jūsu attiecības. Svarīga šajā brīdī ir tikai mūzika! Tāpēc labāk pirms tam vienkārši iedvesmot, salikt visu pa vietām, nevis pēdējā brīdī norādīt uz kļūdām. Tā es nekad neesmu darījis un domāju, ka arī nekad nedarīšu. Protams, tikko mēs noejam no skatuves, tad gan varu pateikt, kas bijis labs, kas slikts. Bet pirms - nekad!

IP: Kā diriģents sāki strādāt ļoti jauns, vēl mācoties Rīgas Doma kora skolā.

JL: It kā jau runā, ka diriģenti sākas no četrdesmit vai piecdesmit gadu vecuma...

IP: Šķiet, ka mūsu steidzīgajā laikmetā reti kurš tā šodien domā.

JL: Manuprāt, Latvijā mūzikas skolu sistēma veidota labi. Pirmo reizi sāku apgūt diriģēšanu, mācoties 9. klasē. Tad tu sāc saprast, vai tev tas der, vai nē. Bet, ja tu gribi to darīt, tad - jo agrāk, jo labāk. Tas tāpat kā ar pianistiem, kuri sāk trenēties no četru gadu vecuma, jo, sasnieguši divdesmit vai trīsdesmit gadu slieksni, vēlas rādīt attiecīgu līmeni. Ja sāktu tikai ap astoņpadsmit, būtu par vēlu. Agrāk sākot, tev ir ilgāks laiks attīstībai. Visa dzīve jau ir tāda, ka tu mācies, mēģini kaut ko uzlabot, meklē kā labāk...

IP: Viens no taviem pirmajiem diriģēšanas pasniedzējiem bija Valdis Bernhofs, kurš pēc tevis diriģētā Zigmara Liepiņa autorkoncerta (18. maijā Lielajā ģildē) man sacīja, ka jau skolas laikā esot pamanījis tavas prāta spējas, loģiskumu mūzikā un to, ka nebaidies no tehniskām lietām. Tu esot skatuves cilvēks.

JL: Uz skatuves tiešām jūtos labi. Pateicoties vecākiem, vēl maziņš būdams, jau iepazinu skatuves smaržu un aizkulises. Es pat esmu sēdējis uz operas skatuves un izbaudījis gaisotni, kāda tur valda, kad ir tukša zāle. Doma kora skola arī man ielika skatuves pamatus. Paldies Valdim par labajiem vārdiem! Ja jau viņš tā saka, varbūt tā arī ir... Es kādreiz mēģināju eksperimentēt un taisīt pavisam trakas interpretācijas, bet mani tad vienmēr centās nolikt pie vietas.

IP: Valdis Bernhofs arī uzskata, ka drīzumā tu varētu atrast savu nišu mūzikā. Kā tev pašam liekas - vai esi jau atradis to, kur vislabāk jūties?

JL: Man jāpiekrīt viņam, ka vēl nē. Ir diriģenti, kas specializējas baroka mūzikā vai mūsdienu mūzikā. Man daudz kas patīk, bet es vēl meklēju savu ceļu. Mācos. Esmu procesā. Un nevaru apgalvot, ka esmu jau gatavs diriģents. Varbūt tas notiks pēc pāris gadiem, varbūt desmit? Arī to, uz kurieni tas ved, vēl nezinu. Es plūstu dzīvei līdzi un patlaban daru to, kas man patīk, tas ir, - diriģēju. Par savu nišu vēl pāragri runāt.

IP: Atrast būs vieglāk, ja pamēģināsi visu ko?

JL: Principā jā. Tad pati dzīve man to noliks priekšā, un es sapratīšu, kas sanāk labāk. Domāju, laiks visu saliks pa vietām.

IP: Vai tavs nākošais skolotājs pēc Valda bija Māris Sirmais?

JL: Jā, pie viņa Domskolā mācījos divus gadus. Arī tas bija labs periods. Mārim bija cits piegājiens mācībām. Viņš nekad nezināja, kurā klasē vai kursā mācos, tāpēc bieži deva konkrētajam līmenim neatbilstoši sarežģītu repertuāru. Un - ja tu pacel to latiņu augstāk, ir arī kurp tiekties! Valdis piegāja tai lietai vairāk teorētiski, Māris - praktiski, un savienojums bija vienkārši lielisks. Man vispār jāteic, ka man vienmēr paveicies ar skolotājiem.

IP: Šodien ir moderni runāt par prestižu. Vai, tavuprāt, diriģents ir prestiža profesija, un vai tas tev ir svarīgi?

JL: Man tas nav svarīgi. Diriģenta profesija ir prestiža un cienījama, tajā pašā laikā tā nes līdzi arī daudz pārbaudījumu un neveiksmju. Prestiža tā kļūst tad, kad esi sevi pierādījis un daudz ko sasniedzis. Ne visiem tas izdodas, jo izdarīt to ir ļoti grūti. Diriģentu ir daudz, bet tādu, kas tiek piramīdas augšgalā, salīdzinoši maz. Man šajā brīdī šķiet svarīgi darīt savu darbu labi. Nevis lai kādam ko pierādītu, bet sev, mūzikai un tiem cilvēkiem, ar ko strādāju kopā. Ja vēl kāds to novērtēs - būšu priecīgs, ja nē - vienalga turpināšu strādāt, kamēr vien varēšu.

Pilns sarunas teksts lasāms "Mūzikas Saules" oktobra/novembra laidienā.

Jānis Liepiņš