Esmu kā dāvana! Saruna ar estrādes leģendu Ojāru Grīnbergu  (70)

Aprīlī ir plānoti jūsu jubilejas koncerti. Lūdzu, pastāstiet, cik tie būs, kur notiks, kas klausītājus tajos sagaida?

Tie kopā būs seši koncerti aprīlī - Rīgā koncerts notiks kinoteātrī "Splendid Palace" 13.aprīlī, tāpat viesosimies Rojā, Madonā, Preiļos, Liepājā un Ventspilī. Pagaidām programma vēl top. gribam sarīkot koncertu bez skaļas mūzikas, liekiem trokšņiem, vairāk kā sarunu ar publiku. Manas dziesmas dziedās arī pāris jaunie dziedātāji - viens no tiem būs Andris Ērglis.

Kad jūs sākāt interesēties par mūziku, kas jūs pamudināja dziedāt?

Mani neviens nemācīja. Dzīve tā izveidojās - satikos ar pareizajiem cilvēkiem, kas mani ievirzīja tajās sliedēs. Sākot ar pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad es strādāju fabrikā, satikos ar vienu pianistu. Dziedāt sāku pilnīgi no nulles. Klausījos magnetofonu - tā laika populārākās melodijas, vienkārši kopēju. Pirmsākumā izveidojām mazu ansamblīti, uzstājāmies skolas ballītēs, klubiņos. Laikam jau man tā lieta neslikti padevās un tad es sāku iet pa karjeras kāpnēm uz augšu.

Bērnībā mūzika mani absolūti neinteresēja. Vēlāk dzīve salika visu pa plauktiņiem.

Vai savas vokālās zināšanas esat nodevis arī kādam audzēknim?

Nē, es neesmu tik spēcīgs. Pats esmu mācījies pie vokālā padagoga, mācījos pašmācības ceļā, neesmu beidzis nekādas mūzikas skolas. Neesmu pat mēģinājis nevienam neko mācīt. Domāju, ka man nav pedagoga talanta. (Iesmejas.)

Lūdzu, pastāstiet par sajūtām, ko piedzīvojāt, pirmoreiz kāpjot uz skatuves!  

Tas bija uz dullo! Tajā laikā bija ļoti grūti ar repertuāru. Tie bija Elvisa Preslija pirmie ziedu laiki. Es no magnetofona kopēju roķīšus, nesaprazdams nevienu vārdu angliski. Dabīgi - ko es dzirdēju, to es dziedāju tālāk! (Smejas.) Man gan tolaik bija viena liela priekšrocība - zālē arī neviens tolaik nesaprata, ko es dziedu! (Sirsnīgi smejas.)

Pirmā ballīte, kurā dziedāju, bija ballīte Artilērijas ielā. Tolaik arī skolas rīkoja deju vakarus, aicināja muzikantus. Bieži tādos vakaros dziedāju.

Vai jelkad esat pats vēlējies sacerēt mūziku vai dziesmu vārdus?

Nē... Nē, vienīgais, ko es šajā dzīvē nožēloju - es nemācījos mūziku. Mana bērnība bija diezgan bēdīga, mamma bija viena pati. Mani nevarēja laist mūzikas skolā. Nožēloju, ka man nav muzikālās zināšanas - pedagoģiskās, kompozīcijas zināšanas. Tā man trūkst. Reizēm man galvā skan smukas melodijas, bet es tās nemāku pierakstīt... Citam nodziedāt - tas nav iespējams! Melodija, kas rodas galvā, ir vienreizēja, neatdarināma. Ja to nepaspēj pierakstīt, tās vairāk nav. To es nožēloju.

Kas no tā, kas bija aktuāls estrādē jūsu jaunībā, būtu pielietojams pašlaik? Kas ir aizmirstās, bet labās lietas?

Manos laikos sākumā estrādes dziedātāju bija ļoti maz. Mēs bijām uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, mums nebija konkurences, bet tas mums deva spēku strādāt profesionāli. Bija ļoti daudz jāstrādā - bija dažādas komisijas, kas vērtēja.

Arī skatuve bija citāda - uz tās nedrīkstēja iet apakšbiksēs. Tolaik bija savs reglaments - skatuve bija skatuve. Tagad tas ir drusciņ nonievāts. Ir daudz jaunu dziedātāju un televīzijai, protams, ir vajadzīga nauda, bet tā nonivelē skatuves mākslu. Mūsu bija mazāk, bet mēs bijām stabili. Šodien it kā ir viens otrs, vēl viena daļa parādās un pazūd. Nezinu, kas pie tā vainīgs, bet laikam jau tas ir tāds laiks un cits piegājiens.

Jums patīk kāds no jaunajiem vai ne tik jaunajiem māksliniekiem?

Ir jau daži, protams! Man ļoti patīk Intars Busulis! Viņš ir daudzpusīgs, viņš prot visu - viņam ir iekšā! Viņam ir degsme, skatuviskais tēls, improvizācija. No nopietnāka žanra mūziķiem man ļoti patīk Niks Matvejevs. Arī Zigfrīds Muktupāvels ir sava stila dziedātājs. Arī Normunds Rutulis.

Vai klausāties arī ārzemju mūziku?

Man patīk džezs! No klasiķiem dažus klausos - Frenku Sinatru, piemēram. Nesen televīzijā skatījos Toma Džonsa koncertu - super, tā ir bauda! Ja ir skaista mūzika, tad žanram nav nozīmes. Skaista mūzika aizrauj - nav svarīgi vai tā ir klasika, opera vai estrāde!

Šķiet, ka esat optimists. Vai vismaz radāt optimista iespaidu...

Esmu vienmēr centies pa dzīvi iet ar augstu paceltu galvu! Optimisms  - tā ir rakstura īpašība, kas man palīdz. Cenšos slikto "neņemt pierē". Ja man kāds izdara pāri, es cenšos to aizmirst, neturu ļaunu prātu. Neesmu atriebīgs. Pie sevis vien nodomāju, ka gan jau viņam pašam atspēlēsies.

Es cenšos izvairīties no konfliktiem, uzskatu, ka tie nav vajadzīgi. Esmu samierinātāja tips. Ja jūtu, ka konfliktē divi citi cilvēki, es cenšos viņus nomierināt, nevis izraisīt asumu.

Vai estrādes mūziķu dzīvē ir daudz konfliktu?

Jā, viegli nav. Tā ir cita dzīve, cita pasaule, tā ir vazāšanās mēnešiem ilgi pa pasauli. 40 gadu laikā - kur tikai neesmu pabijis! Viennozīmīgi ir grūti būt arī ģimenes cilvēkam. Tā ir grūta dzīve, bet, ja tajā esi iekšā, ir grūti no tās aiziet!

Man pašlaik ir 70 gadu, man bieži saka - tevi jau vairs nekur neaicina, vai tu tagad nesēdi mājās un neraudi? Es esmu bijis tam gatavs jau labu laiku atpakaļ. Es reāli skatos uz dzīvi - pienāks laiks, kad manā vietā nāks citi, mans ģīmis vairs televīzijā nederēs. Tas ir vairāk nekā skaidrs, ko par to gausties?

Lūdzu, pastāstiet par saviem tuvākajiem draugiem - vai viņi arī ir no mūziķu vidus?

Viens draugs man ir vēl no skolas dienām, viņš ir manos gados. Viņš bija Augstākās tiesas tiesnesis, jaunībā aizgāja pa juridisko līniju. Ar viņu satiekamies vēl līdz šai dienai. Tas ir tāds draugs, kas man ir jau no skolas laikiem. Ja satieku cilvēku, aizbraucu pie viņa ciemos, ja jūtu, ka arī viņš grib ar mani draudzību, es labprāt to turpinu. Piemēram, bieži vien braucu vasarā atpūsties pie ezeriem, pamakšķerēt Usmas ezerā, kur dzīvo tāds Jānis - ar prieku pie viņa braucu, lasām sēnes, makšķerējam, bieži sazvanāmies. Man tā ir ar vairākiem cilvēkiem - man patīk būt viņu sabiedrībā, bet viņiem - manā. Pārējie var teikt ir paziņas. Man pietiek ar rokas spiedienu un acu skatienu - uzreiz ir skaidrs, vai es to cilvēku vēl kādreiz gribu redzēt vai nē. Ja nē - pieklājīgi izvairos.

Kas īsti jums ir dziedāšana - darbs, bauda vai kaut vēl vairāk?

Ja tā nebūtu mana bauda, manis tajā nebūtu! Kas vēl? Skatuve, publika, aplausi... Tā ir narkotika!

Noteikti nevarējāt atkauties no pielūdzējām?

Jā... tādu bija daudz. Piemēram, kad ierakstījām ar Margaritu "Lapas dzeltenās", pulcējām pilnas zāles Krievijā. Dabīgi arī otrajām pusēm ir bijis grūti...

Esam ar Andri Jakubānu pat grāmatu sarakstījuši - tomēr tas vairāk "poda" pēc, sēdējām pie viņa Ogres mājās, ierāvām šļuku un rakstījām...

Bohēma?

Nē, neesmu bohēmista tips. Neesmu tendēts uz sapņošanu, man tādas nav. Neesmu bijis ar to saistīts, nekad īsti neesmu bijis starp tādiem cilvēkiem - piemēram, starp gleznotājiem.

Un kā ar populārajām "bohēmistu" pulcēšanās vietām, vai jūs tās neapmeklējāt?

Tas, protams, bija laiks... Bet... kas tur par bohēmu? (Smejas.) Tur jau vairāk viens otrs sadzērušies mākslinieki  vazājās... Un arī es ik pa brīdim! (Iesmejas.) Tā viņi satiekas, sadzeras, runā, atceras kaut ko... Kaifo! Varbūt, ka tas ir labi, bet es to nekad neesmu darījis.

Kā jums ir izdevies noturēties, nepārkāpjot šo robežu?

Man nekad tas nav aizgājis tik tālu, lai norautu kādu koncertu. Uz rokas pirkstiem varu saskaitīt reizes, kad esmu uz skatuves izgājis iereibis, jo man ir pretreakcija. Reizēm kāds ir teicis, ka pirms koncerta konjaks jāiedzer, asumiņam. Es to mēģināju, bet uz mani tas otrādi iedarbojas - kam tas vajadzīgs? Neesmu, protams, es nekāds tīrais... Esmu strādājis krogā, restorānā, jauns puika būdams. Tur bija nenormālas iespējas nodzerties par brīvu.

Man palaimējās gan ar muzikantiem, gan ar draugiem - nebiju dzērāju, kurus interesē tikai drope, kompānijā. Tāpat jau ākstījāmies, iedzērām, bet ne tik, lai nodzertos. Es jau tagad ar' iemetu - nekāda vaina, bet tikai tad, kad es varu un drīkstu. Ja man nākamajā dienā ir koncerts, uzstāšanās vai kāda svarīga tikšanās - es to nedaru.

Jūs esat viens no ne tik daudzajiem, kuri PSRS laikā ir pabijuši, piemēram, ASV. Lūdzu, pastāstiet, kā tas tolaik bija - braukt turp, kur gandrīz nevienam nebija iespēju tikt?

1975.gadā biju Amerikā ar brigādi no Latvijas, tolaik brauca arī daži kolhozu priekšsēdētāji, vēsturnieki un daži mākslinieki - mēs ar Margaritu Vilcāni un Uldis Stabulnieks. Kam mēs tur bijām vajadzīgi, es vēl līdz šim brīdim nesaprotu, bet tā bija kaut kāda augstākā politika.

Vēlāk iedomājos, ka tas tika darīts, lai parādītu mūsējiem, ka laiž arī māksliniekus uz tādu Ameriku, ka nav "dzelzs priekškara". Mēs tur dziedājām veciem žīdiem, kas aizlaidušies no Padomju savienības savulaik. Dziedājām "Podmoskovnije večera" krieviski. Viņi sēdēja un raudāja, dāvināja mums vecas pildspalvas.

Mūs, protams, apsargāja, līdzi bija attiecīgi cilvēki, kas mums sekoja, bet tolaik viņi zināja - man tad jau bija ģimene un meita un nekur es nespruktu.

Pirms kāda laika jūs paspējāt iesaistīties arī politikā - kā tas bija un kāpēc neturpinājāt?

Politika bija viens no manas dzīves lielākajiem šoviem. Kā es tur iekļuvu - pats nesaprotu. Tolaik biju salīdzinoši populārs, iedomājos - kāpēc gan nepamēģināt, kas pa galvu kāds sitīs? Tā es tur nodzīvojos trīs gadus, muļķi laizdams. Nekas jau nav mainījies.

Dīvainākais bija tas, ka sapratu - katrs tur cīnās par sevi, savu ietekmi, aizstāv tādus likumprojektus, no kuriem ir savs labums. Piemēram, cīnās lietām, kas skar azartspēles vai ko līdzvērtīgi nozīmīgu. Kad lemj par ierindas likumprojektiem, puse zāles ir tukša. Kad ir lielie likumprojekti, kur ir nauda apakšā, tad ir visi klāt, pilna zāle. Notiek iekšējā naudas dalīšana. Vismaz manā laikā tas tā bija. Tas princips jau nemainās, es domāju, ka tas princips visā pasaulē ir viens. Politika - tā ir spēle, tur nekas nevar būt godīgi. Tā ir cīņa, kur viens otru urbj...

Jums pietika ar trīs gadiem?

Jā, pietika. Es domāju ka zaudēšu latviešu cieņu, bet tā nenotika (Smaida.) Es tolaik aktīvi arī koncertēju, bet man neviens nepārmeta, nesaukāja par deputātu. Un tā mana politiskā karjera beidzās - kā sākās, tā beidzās, bet nekas, arī tas bija interesanti, es nenožēloju.  (Iesmejas.)

Kurš ir jūsu muzikālās karjeras augstākais punkts?

Tas noteikti bija dienests armijā ar puikām kopā, uzvara "Liepājas dzintarā". Tas bija mīļš un neaizmirstams laiks. Pēc tam faktiski visa mana karjera bijusi ļoti forša un patīkama - gan "Reo", gan "TipTop", esmu daudz redzējis - bijušās PSRS valstis, gan Kubu, Ameriku, Nepālu. Tie arī ir tie skaistākie gadi, kas man saistīti ar dziedāšanu, pasaules apskati. Nevaru pateikt, ka kādi, piemēram, divi gadi bijuši īpaši izdevušies. Tā līkne sākas, iet uz augšu, kādu laiciņu iet taisni, bet tad - uz leju. Tas ir loģiski! Dzīve iet uz priekšu.

Tagad arī padziedu šad un tad. Klubos gan es nedziedu, man nepatīk, bet bieži vien mani kā tādu dāvanu uzaicina uz kāda manas paaudzes cilvēka dzimšanas dienu. Piemēram, mazmeita grib savu vecomāti pārsteigt dzimšanas dienā, zvana man, tad tur mani gandrīz vai atejā līdz iznācienam... Tad es iznāku un vecāmamma saka: "O! Vai...!" Tie ir forši momenti, man patīk!