Kas tavā maģītī? Savus mīļākos ierakstus atklāj Rūdolfs Mings  (24)

Dziesmu secībai nav nozīmes.

Es varētu teikt, ka šis ir viens no maniem mīļākajiem “Prāta vētras" gabaliem. Man patīk, ka “Prāta vētrai” gan melodija, gan vārdi spēj izteikt ļoti dažādus dvēseles stāvokļus. Šī dziesma noteikti ir viena no tādām, kaut gan apzināti nekādas asociācijas nespēju piemeklēt.

Šis darbs man šķiet uzmundrinošs, bet tajā pat laikā lirisks, tālab, ik pa laikam mēdzu to atskaņot sev par prieku. Tas man saistās ar darbu naktīs - droši vien tādēļ, ka tā arī to kādā naktī atklāju.

Šī dziesma man saistās ar smaržīgu, siltu vasaras nakti (kas jau velkas uz rīta pusi jūlijā) un saldu nostaļģiju, kā arī tādu kā mazu piepildījumu. Tas tādēļ, ka šī dziesma skanēja man mīļā seriāla "Prison Break" fināla sērijā. Es ļoti dzīvoju līdzi varoņiem, seriālu pabeidzu skatīties kādā naktī, un tad vairs negribējās iet gulēt, nolēmu izbraukt ar velosipēdu, un tad nu arī šī dziesma ar to arī saistās.

Šī dziesma man saistās ar dažādiem kādreiz populāriem krievu auto: “VAZ”, “Volga”, bet īpaši ar “moskviču” un to īpatnējo krievu mašīnas smaržu, kad tajās iekāpj (laikam tā nāk no sēdekļiem). Un ar ezera smaržu pavasarī (pēc niedrēm), tādēļ, ka ar to, nezinu kādēļ, man saistās Sloka, un šīs divas ir pirmās galvenās lietas, jo tās ir divas lietas, kuras tiek pieminētas sakarā ar galvenā grupas solista bojāeju.

Vēl, dzirdot dziesmu, atceros sevi kā mazu bērnu, kad sēdēju pie magnetofona, un klausījos tieši šo kaseti, jo biju ļoti aizgrābts ar vārdu “kino”, un tādēļ, ka šajā jomā vēl bija tik daudz ko jāuzzina, pētīju pilnīgi visu, kur pavīdēja šis uzraksts.

Tā nu klausījos šo kaseti, un to darīju tādēļ, ka man likās, ka tam noteikti ir jābūt saistītam ar kino. Bet par dziesmu kā tādu runājot, klausos to, jo tā dod tādu kā mierinājumu ikdienā, kad nevar ļauties tikai iekšējām domām. Tad tieši šī dziesma kalpo kā sava veida dvēseles balzams.

Dziesmu iespējams noklausīties šeit.

Jūtos jocīgi rakstot, ar ko man saistās šī dziesma, bet fakts - ar banānu kastēm, bet, protams, ar stāstu. Atceros sevi aptuveni piecu gadu vecumā, kad ar ģimeni no mājām Daugavpilī pārcēlāmies uz Talsiem.

Atceros, ka daudzas mantas toreiz tika krautas kartona banānu kastēs, kur bija uzzīmēts tāds kā smaidošs nēģeris. Mēs braucām furgonā, un es spēlēju tetri un tur ik pa laikam skanēja vienkārša, polifoniska melodija ar Lambadas tēmu. Tā nu man tā saistās ar ļoti, ļoti saldām atmiņām par pirmajām mājām un to laiku, kad man vēl visa bērnība bija priekšā un, protams, ar kastēm.

Kad dzirdu šo dziesmu, vai pat tikai tās tēmu, mani pārņem tāds nedaudz apgarots sentiments. Bērnībā, atceros, ka pēc stāstiem, melnādainos cilvēkus saistīju ar daudz garšīgiem augļiem, ko tie nes uz galvas, dzīvniekiem, kurus mēs apskatām zoodārzā un siltu laiku. Arī šodien iedomājos līdzīgu prototipu (video, ir to diezgan labi atainojis), bet visā visumā to ir diezgan grūti paskaidrot – manuprāt, izjūtas ir diezgan dziļi individuāla lieta, un nemaz nevar tā izstāstīt...

Šī mūzika mani vienkārši uzmundrina un tiešām vairo pozitīvas emocijas. Man šķiet, ka šai dziesmai piemīt tāds viegls, vitāls skanējums, man tā saistās ar jauku, saulainu sestdienas rītu, kad es pamostos ap 8, putniņi dzied un es brīnumainā kārtā jūtos izgulējies un atpūties.

Dziesmu iespējams noklausīties šeit.

Šī dziesma man saistās ar sākumskolu un meiju smaržu. Ja nemaldos 3. klasē mūsu klasei bija "Lielā ieskaite" mūzikā, kad bija jāiemācās no galvas vairākas tautasdziesmas, pēc tam izlozes kārtībā viena jāatdzied.

Šī dziesma bija mana mīļākā, ļoti gribēju dziedāt tieši to, bet diemžēl toreiz izvilku "Stāvēju, dziedāju". Vēl pavisam nesen, oktobrī, tā atkal tika pavisam svaigi uzrušināta no atmiņu arhīva, kad kora iesvētībās visi to ļoti skaisti, skanīgi un piepildīti sāka dziedāt.

Tad atkal par to tā kārtīgi atcerējos un nu mēdzu to paklausīties, tad kad gribas piepildīties ar latviski sentimentālo garu. Klausoties šo dziesmu, nezinu kādēļ, prātā nāk Žaņa Sūniņa gleznas.

Dziesmu iespējams noklausīties šeit.

Šī dziesma man, pirmkārt, saistās ar Daugavpili un cietoksni, uz kuru šad tad mans tētis ar mani gāja pastaigāties. Atceros arī pastaigas gar Šuņu ezeru, bet visvairāk tā man iesēdusies atmiņā kā iemīļotākā šūpuļdziesma. Kad man bija aptuveni trīs gadi, es joprojām gribēju knupīti (bez caurumiņa) un obligāti pieprasīju, lai katru vakaru tiktu dziedāta šī dziesma, kā arī dziesma ar nosaukumu "Dziļā pusnakts tumsā". Izskaidrojumu tam gan nezinu – iespējams, tās bija vienkārši labas asociācijas ar kaut ko.

Šī dziesma man saistās ar pilsētu, "brīvības garšu", un ceļojumiem. Šo dziesmu mēdzu klausīties bezrūpīgās situācijās vai arī, kad gribu sevī radīt tādu noskaņojumu.

Dziesmu iepazinu, kad vēl biju samērā jauns. Fonā, TV rādīja seriālu “O.C. (vai tamlīdzīgi) un šī dziesma man kaut kā iespiedās atmiņā. Būtībā, tieši ar to man tā arī saistās.

Dziesmu iespējams noklausīties šeit.

Šī dziesma manī par visiem 100% iededzina impresionistiski-romantisku dabu, un vasarā liek iet ārā apgulties, tai skanot fonā skatīties zvaigznēs. Pirmās atmiņas saistībā ar šo klavierdarbu atceros no savas omes mājas. Kamēr viņa ar vēl citiem bija aizbraukusi uz lauku vasarnīcu rudens darbiņos, es biju palicis ar savu brāli un opapu.

Rādīja filmu "Septiņi gadi Tibetā" un tā kā ome nebija mājās, mēs uzdrošinājāmies atvērt aizlīmēto logu, lai beidzot paņemtu vīnogu ķekarus, kas tik kārdinoši tur karājās. Kad tas bija izdarīts, mēs atkal pievērsāmies filmai un pienāca brīdis, kad sāka skanēt šīs dziesmas tēma. Toreiz gan nezināju tās nosaukumu, bet jau tad tā man iepatikās. Ar šiem notikumiem dziesma saistās arī šobrīd.