Mēs radām ballīti! Saruna ar 'Positivus' mākslinieku Darvinu Dīzu  (1)

2. maija pēcpusdienā, izmantojot nelielu pauzi starp viņa koncertiem Lielbritānijā, sazvanīju Darvinu, lai aprunātos par grupas mūziku, tās tapšanu, kā arī noskaidrotu, ko gaidīt no koncerta Salacgrīvā.

- Kā pagaidām rit Lielbritānijas tūre, kuru sākāt pirms nedēļas?

Šodien ir labs laiks, tāpēc beidzot esmu priecīgs, mani iedvesmo saule. Līdz šim katru dienu lija, tāpēc kopumā varētu būt labāk.

- Savā pēdējā albumā paša spēkiem darīji pilnīgi visu - sākot no dziesmu rakstīšanas un beidzot ar producēšanu. Kādēļ izlēmi neuzticēt kaut dažus ieraksta procesus citiem?

Taisnība. Man patīk būt brīvam, veidojot savu albumu - negribu, lai kāds norāda, ko darīt vai ietekmē jebko no tā, ko daru. Man ir svarīgi būt noteicējam, nevienam iepriekš neatskaitoties.

- Kā ierakstu kompānija reaģēja uz to, ko biji radījis?

Viņiem tas patika, mani patiešām atbalstīja. Šie cilvēki novērtē manu mākslu, viņi to saprot.

- Kā vispār top tavas dziesmas, jo īpaši - teksti? Tie, manuprāt, ir vieni no asprātīgākajiem un trāpīgākajiem mūsdienu mūzikā.

Es nezinu. Viss vienmēr sākas ar baltu lapu, pie kuras piesēžos un vienkārši uzrakstu. Neesmu drošs, kā tas notiek - es vienkārši rakstu. [ilga pauze] Neradu daudz ko tādu, kas netiktu izmantots. Tas, ko es uzrakstu ir gana konservatīvs tādā ziņā, ka deviņdesmit līdz simts procenti no visa, gala beigās arī nonāk manos ierakstos. Tāpat esmu ļoti piekasīgs rediģētājs, es nebaidos iznīcināt dziesmu jau tās saknē, ja nedomāju, ka tas ir kaut kas labs. Tā ir viena lieta, kas raksturo veidu, kā es rakstu.

Kopumā radu vidēji vienu dziesmu mēnesī, ne vairāk, tāpēc man bija nepieciešami aptuveni desmit mēneši, lai radītu otro albumu. Patiesībā pirmās dziesmas radās jau pirms aptuveni divarpus gadiem, taču negribēju neko sasteigt. Savā brīvajā laikā ikdienišķi komponēju, bez jebkāda grafika vai mērķa kaut ko izdarīt. Vēlējos tikai to, lai man ir interesanti un jautri.

- Arī šobrīd raksti ko jaunu, vai arī ar to nodarbojies vien tad, kad nepieciešams jauns materiāls albumam?

Jā, es šobrīd komponēju. Esmu uzrakstījis pāris dziesmas, pagaidām gan nav sanācis nekas labs. Man vispār ir tā, ka es vienmēr sāku fāzē, kad viss, ko uzrakstu, sūkā. Parasti ir vajadzīgas kādas septiņas dziesmas, lai ar to tiktu galā. Man bija tāds periods arī tieši pirms pirmā albuma izdošanas. Laikam jau tā vienkārši ir lieta, ar ko man jārēķinās, ka pēc starp diviem ierakstiem būs sliktu dziesmu periods. Tagad atskatoties uz vairākām dziesmām, ko iekļāvu pirmajā diskā, noteikti vēlos, kaut tās būtu radījis savādāk. Turklāt man vispār liekas, ka gandrīz viss, ko esmu izdevis, sūkā. Nu varbūt ne ļoti, bet tomēr sūkā.

- Man liekas, ka šāds apgalvojums gluži patiesībai neatbilst - lai vai kā tur būtu, attiecīgi 2010. un 2013. gadā nav diži daudz lipīgāku albumu par tavējiem.

Zini, man ir ļoti daudz muzikālo interešu, kuras visas varētu sazīmēt tādā kā vienotā tīklā. Jebkas, ko radu, iekrīt šajā tīklā, tāpēc klausītājiem nekad nav garlaicīgi, kas arī ir iemesls, kāpēc dziesmas pielīp.

- Vai šī sistēma bija par iemeslu tam, ka izdevi "Wonky Beats" miksteipu, kurā izpildīji ko pilnīgi atšķirīgu no tā, kas dzirdams abos tavos albumos?

Tas notika galvenokārt tāpēc, jo mēs centāmies sev sagādāt jautrību. Mani iedvesmoja Das Racist, viņu iespaidā nolēmu pamēģināt parepot un skatīties, kas no tā visa var sanākt. Tam diez vai bija kāds sakars ar cenšanos izvairīties no muzikālā pagrimuma perioda, par to es pat nedomāju. Vienkārši centos būt kreatīvs un nosist laiku turneju laikā. Es tūrēju daudz, īpaši jau pašlaik, un man liekas, ka ir gandrīz neiespējami rakstīt mūziku, esot ceļā. Visu laiku jūtos noguris, nespēju radīt ko nopietnu, tāpēc Wonky Beats bija laba alternatīva. Varēju to izveidot uz sava laptopa, pamuļķoties, kad to gribējās, un nedomāt, vai kādreiz tas tiks publicēts.

Man ir nepieciešamība aizsargāt savas attiecības ar manu radošumu, laiku pa laikam veidojot tāda veida projektus. Piemēram, esmu izveidojis jaunu miksteipu, kas ir pilnībā pabeigts, tās ir idejas, ar kurām esmu spēlējies pēdējā gada garumā. Tiesa, vēl nezinu, ko ar to darīšu.

Ir svarīgi saskarties ar prieku, patiesumu, radot mūziku, netikt iesūktam tās komerciālajos aspektos. No tā ir grūti izvairīties, tā ir daļa no darba specifikas, tāpēc ir svarīgi laiku pa laikam izdarīt ko sev galīgi neraksturīgu, lai atcerētos, ka es neesmu komerciāls. Pēdējā laikā esmu iecienījis instrumentālas lietas, daudz kas miksteipā ir tieši tāds. Ir jāaizsargā savs radošums, ja to nedarīsi, kvalitāte kritīsies, un līdz ar to arī cilvēki daudz mazāk gaidīs no tevis kā no mūziķa. Es tagad nesaku, ka ļaudis nenovērtētu šādus eksperimentus vai arī instrumentālo mūziku, vienkārši - ir konkrētas lietas, kuras no katra tiek gaidītas. Es savu ikdienas radošumu aizsargāju radot ko tādu, tajā pašā laikā - tas ir paredzēts tikai un vienīgi man, lai attīrītos.

- Kā kopumā cilvēki reaģē uz tavām jaunajām dziesmām?

Mūziku pērk ievērojami mazāk, taču liekas, ka publikai tā joprojām patīk. Ir labi koncerti, labas emocijas, bet pirkšanas ziņā gan varētu veikties daudz labāk.

- Vai atceries pēdējo reizi, kad pirmo reizi uzstājies kādā valstī pirmo reizi?

Protams, pavisam nesen apmeklējām Brazīliju.

- Kā ir uzstāties pūlim, kas vēl nav iepazīts?

Brazīlijā, piemēram, viss bija lieliski. Atceros vienu čali publikā, kurš lēkāja patiešām augstu, un redzot tāda veida enerģiju arī es uzvelkos. Dažādās valstīs, saprotams, publikas ir dažādas. Briti, piemēram, dzied daudz un skaļi, kamēr amerikāņi ir klusāki, mazāk aktīvi. Vislabāk man patīk vācieši - tur publika ir nedaudz vecāka, nekā esam ikdienā pieraduši. Viņi ir nobriedušāki, nopietnāki, patiešām ir skaidrs, ka cilvēki saprot, ko un kāpēc viņi izvēlas.

- Visbeidzot - cilvēki, kas patstāvīgi seko līdzi Darvina Dīza mūzikai noteikti zina, kādi ir jūsu koncerti, un kāpēc ir vērts tos apmeklēt. Varbūt īsumā izstāsti tiem, kas, iespējams, ir dzirdējuši tikai "Radar Detector" un nebūt nezina, ko gaidīt, kas parasti notiek jūsu šovos?

Mūsu priekšnesumi vienmēr ir ļoti jautri, bet atmosfēra tajos - gaiša. Mēs radām ballīti, cenšamies panākt, lai ikviens dziedātu līdzi un viņam būtu jautri. Tas ir galvenais, tikai tad no koncerta ir kāda jēga.