Kas tavā maģītī? Savas iemīļotākās kompozīcijas iesaka Ieva Melgalve  (12)

""Necilvēki" ir zinātniskās fantastikas luga, kas rakstīta pirms diviem gadiem. 2013. gadā tā ir izdota elektroniskā formā un ir iegādājama "Lasītavā". Lugas darbība notiek pēc 3. pasaules kara, kad iznīcināta visa cilvēce un palikuši vienīgi cilvēku radītie roboti - apveltīti ar mākslīgo intelektu un gandrīz cilvēciskām emocijām," stāsta Ieva.

Katrai lugai – tāpat kā ikvienam romānam vai stāstam – varētu būt pilnīgi cits "skaņu celiņš", ir pārliecināta Ieva. "Domājot par lugu "Necilvēki", varētu izvēlēties šos te skaņdarbus, kas līdzīgās daļās atspoguļo manu mūzikas gaumi (kas acīmredzami ir veidojusies pusaudža gados un kopš tā laika nav daudz mainījusies) un skarbi futūristisko "Necilvēku" pasauli," teic literāte.

Dziesmu secībai nav nozīmes.

Sarkastisks stāsts par Sistēmu, kas labi sasaucas ar Tetra sniegto mācību: viss, kas ir paveikts labi, pazūd, bet neveiksmes un kļūdas akumulējas. Padomju savienības sabrukums bija pirmā reize, kad es redzēju, kā sistēma, kas bija mana vienīgā realitāte, neticamā ātrumā sabrūk, un tikpat neticamā ātrumā tās vietā stājās cita kārtība.

Skaņu celiņš postapokaliptiskai lugai nebūtu pilnvērtīgs bez postapokaliptiskas dziesmas. Un no diviem veidiem, kā paskatīties uz pasaules galu – globāli statistisko vai klusināti personisko – es izvēlos personisko.

Noslēdzot nostaļģisko ceļojumu krievu mūzikā, klasiskais KINO gabals par to, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, tās ir ierakstītas cilvēka būtībā. Pat tad, ja mēs gribētu apstāties, atteikties no progresa, tas nebūtu iespējams.

Šī dziesma faktiski nāk no "skaņu celiņa" manai lugai "Metāls", kurā galvenais varonis pamazām nonāca pie pārliecības, ka citi cilvēki ir roboti. "Necilvēki" ir šīs ainas otra puse – tā ir luga par robotiem, kas iegūst cilvēciskumu.

Viena no manām mīļākajām izpildītājām, viena no smalkākajām viņas dziesmām. Jo tuvāk ideālam mēs nonākam, jo tālāks, neaizsniedzamāks un svešāks tas kļūst.

Industrial mūzikas žanrs laikam visprecīzāk notver visaptverošo vientulības sajūtu, dzīvojot modernajā pasaulē. Lai arī vientulības sajūta ir mazinājusies – vai varbūt tikai mainījusies?, – šī dziesma vēl joprojām ir aktuāla.

Pasaules gals – gan subjektīvi, gan objektīvi – ir "emocionālās entropijas" rezultāts; ir vieglāk nesaprast vienam otru nekā saprast, vieglāk apkarot nekā uzklausīt. Bet, kā jau tas parasti mēdz būt, nekad nekas nebeidzas līdz galam, un ir jāmācās atkal sarunāties.

Lai neviens neiedomātos, ka "iemācīties atkal sarunāties" ir vienkārši – lieliskas dziesmas video, kas nesaudzīgi parāda, cik dziļi mūs sāpina citi cilvēki. Un, protams, jo tuvāks šis cilvēks, jo sāpīgāks pārinodarījums.

Viens vakars, viena nakts, un visa pasaule mainās. Rakstniekiem bieži vien patīk radīt milzīgas problēmas – vai tas būtu trešais pasaules karš vai cita globāla nelaime, – bet dziļums vienmēr ir personisks. Tiem, kas, tāpat kā es, diemžēl nezina lietuviešu valodu – tulkojums ir šeit.

Un kā vienmēr, kad beidzas jūtūbes ballīte un viesi jau devušies mājās, jāuzliek kaut ko tik vienkāršu, ka to varētu pat apsūdzēt banalitātē. Labi vismaz, ka video veido antitēzi dziesmas tekstam, jautājot – vai tad, ja tu tici visaptverošai mīlestībai, tu spēj pieņemt visus tās veidus?