- Kā tev šobrīd iet?
Ļoti labi! Šobrīd esmu Parīzē, tikko iebraucu no Amsterdamas, tāpēc nekur pastaigāt apkārt nav sanācis. Jau rīt atgriežamies mājās - nospēlēsim pāris koncertus Anglijā un tad nedaudz atpūtīšos.
- Kādi ir līdz šim spilgtākie tūres iespaidi?
Laikam jau tas pats Amsterdamas koncerts, pūlis bija ļoti skaļš un riktīgi dzīvoja līdzi visam tam, ko darījām. Tā bija uzstāšanās, ko patiešām varēju izbaudīt no visas sirds, jo ir fantastiski redzēt, ka cilvēki patiesi novērtē to, ko daru.
- Labi, par koncertiem viss skaidrs - tur tomēr ļaudis dodas redzēt tevi, tāpēc ar atsaucību nav nekādu problēmu. Bet kā ir ar festivāliem, vai nav grūti iekustināt publiku, kas parasti tomēr vairāk meklē ko aktīvu un dejojamu, ne puisi, kas spēlē akustisku mūziku.
Jā, protams, tas ir nedaudz sarežģītāk, taču - nebūt ne neiespējami. Ir svarīgi noķert pareizo vilni ar klausītājiem, un tad viss izdosies. Turklāt nebūt ne visas manas dziesmas ir pavisam klusas - dažas no tām ir aktīvākas, kurās pats varu būt enerģiskāks, kā arī panākt, ka pūlis kārtīgi izlēkājas.
- Vai uzstājoties festivālos maini arī savu setlisti, jeb visur piedāvā vienu un to pašu materiālu?
Protams, šo to pamainu, cenšos spēlēt to, kas ir atbilstošāks. Man ir svarīgi, lai publika uztver to, ko es spēlēju, ieklausās un saprot vārdus. Manuprāt, tieši teksti ir paši svarīgākie, un ir lieliski, ja ar tiem spēju kādam kaut ko nozīmīgu pateikt.
- Tavi teksti ir autobiogrāfiski?
Jā, pat ļoti.
- Vai nav grūti un biedējoši tos tā vienkārši atklāt, zinot, ka visa pasaule to dzirdēs un sapratīs?
Ne gluži, es to tā neuztveru un par to pat īsti neesmu aizdomājies. Katrai no dziesmām, katram no tekstiem līdzi nāk kāda īpaša sajūta, ar kuru tas ir radīts, katram ir savs īpašais stāsts, kas man vienkārši ir jāizstāsta. Tās ir dzīvas emocijas, ko ietērpju mūzikā.
- Vai nav tā, ka katru dienu uzstājoties un spēlējot šīs dziesmas, emocijas vienkārši atrofējas un lēnām izplēn?
Nē, nebūt ne. Kad es par kaut ko uzrakstu dziesmu, tās sajūtas gluži kā iekonservējas tajā. Sākot spēlēt katru no skaņdarbiem, mani pārņem neaprakstāmas un vienreizējas izjūtas, kas raksturīgas tikai un vienīgi tam. Nav pamata runāt par to, ka emocijas vienkārši varētu pazust, jo katra dziesma ir kā emocija. Protams, šāda veida muzicēšana mēdz būt emocionāli iztukšojoša un pēc koncertiem reizēm ir grūti atgūties, bet sajūtas, ko tajos gūstu, noteikti ir tā vērtas!
- Jau pēc mēneša izdosi debijas albumu "Long Way Down". Tajā būs kādi pārsteigumi tiem, kas, piemēram, ir dzirdējuši tavu "Songs From Another Love" EP?
Es nezinu, vai pārsteigums, taču visas dziesmas ir ierakstītas dzīvajā, kopā ar grupu. Man gribējās to visu padarīt tādu īstu, tādēļ gana daudzas reizes rakstījāmies un trenējāmies, lai galarezultāts pašiem liktos tiešām kvalitatīvs, un klausītāji nemaz neiedomātos, ka patiesībā to visu grupa iespēlējusi vienā piegājienā, visi kopā. Tāpat kādu varbūt arī varētu nedaudz pārsteigt tas, ka cenšos izklausīties dzīvīgs un enerģisks, taču te jau atkal ir jāsaka, ka tas tiešām nav tik ļoti svarīgi kā labi un atbilstoši vārdi. Tiešām ceru, ka man izdodas cilvēkiem nodot savu vēstījumu!
- Tā kā Latvijā pagaidām vēl neesi ļoti plaši pazīstams, noslēgumā noteikti ir jāpajautā - ko "Positivus" apmeklētājiem gaidīt no tava koncerta?
Hmmm, ko viņiem gaidīt... Es noteikti spēlēšu no visas sirds, atdodot sevi par visiem 100%, turklāt - man liekas, ka Toma Odela koncerts nemaz nav tik garlaicīgs, kā kāds varētu padomāt. Man ir arī pietiekami aktīvas un enerģiskas dziesmas. Tomēr galvenais, ko varu piedāvāt, ir sajūtas. Es tiešām cenšos izdarīt visu, lai klausītāju sasniegtu manas domas, emocijas, pārdzīvojumi. Tieši tāpēc es katru dziesmu uz skatuves katru reizi izdzīvoju no jauna, ieliekot tajā tieši tādas pašas emocijas kā tad, kad to sarakstīju. Man ir svarīgi būt atklātam un patiesam gan pret sevi, gan arī klausītājiem, un es tiešām ceru, ka man tas izdodas. Ceru, ka dosiet man iespēju sevi pierādīt!