Viņš vēl ne pats komponēja, ne dziedāja (to Kleptons sāka darīt tikai 'Delaney & Bonnie' laikos), vēl nebija dibinājis pasaulē pirmo supergrupu, viņš bija tikai 20 gadus vecs čalītis laikā, kad pa īstam dzima rokmūzika un ģitāru spēlēja gandrīz katrs. Un viņš jau bija dievs!
Un tagad, pieminot savu pusgadsimta jubileju rokmūzikas lauciņā, šis dievs beidzot bija ieradies Rīgā, lai klātienē iepriecinātu tos gandrīz desmit tūkstošus skatītāju, kas bija pulcējušies 'Arēnā Rīga', precīzāk - pusē no arēnas.
Vai pusgadsimta laikā var zaudēt dievišķuma statusu? To var izdarīt arī pusstundas laikā, taču Kleptons ar savu fundamentālo misiju pasaulē izplatīt blūzu un nekad neļaut aizmirst par Madiju un Robertu Džonsonu joprojām ir tikpat nesatricināms kā jaunībā.
Jā, šajā laikā ģitāras dievu skaits ir strauji palielinājies. Kā cilvēkam, kurš nespēj novērtēt ģitāru skanējuma tehnisko pusi un ietekmi uz mūzikas attīstību, man Pīts Taunšends šķiet daudz mežonīgāks, Džimijs Peidžs daudz aizraujošāks, Kīts Ričardss daudz stilīgāks...
Un, protams, Džimijs Hendrikss, kas iemiesoja visu iepriekš minēto un parādīja pasaulei, kāpēc ģitāra ir izdomāta. Pats Kleptons ir atzinis, ka viņa draugs un pudeles brālis Džimijs kaut kādā ziņā traucēja viņa karjeru, jo vienkārši visus pārējos "apspēlēja".
Turklāt - varbūt mazliet apgrēcīgi - es Kleptonu vienmēr esmu uzskatījis par piekto 'bītlu'. Ne tikai sievu dalīšanas un 'While My Guitar Gently Wheeps' dēļ, bet arī tāpēc, ka viņš ir spēlējis atsevišķi ar visiem. Un vēl joprojām to dara - Kleptona jaunākajā albumā 'Old Sock' (drīzāk 'vecais āzis', nevis 'vecā zeķe') dzied un spēlē pats sers Makartnijs.
Tieši tāpēc šīs turnejas koncertu pirmā dziesma 'Hello Old Friend' šķiet kā draudzīga uzruna visiem, kas Kleptonu "pazīst" jau gadiem, kas iemīļojuši viņa mūziku un dzīvojuši līdzi Klāsa Vāveres tulkotās autobiogrāfijas nereti traģiskajiem notikumiem.
Kleptons pats atzinis, ka komponēšanas mūza viņu apciemojusi vienīgi traģiskos dzīves brīžos, tāpēc arī radušās tādas dziesmas kā 'Tears in Heaven' vai 'Layla'. Vienu pēc otras tās varēja dzirdēt arī Rīgas koncertā, tāpat kā labākos paraugus no vairākiem daiļrades posmiem, bet īpašs saldais ēdiens bija daži no 'Cream' laiku varenajiem rifiem.
Protams, katrs pēc savas gaumes iedomājas ideālu koncerta 'set-listi', bet 50 radošās darbības gadi ir ļoti ilgs laiks, lai izraudzītos dziesmas, kas patiktu visiem (no pusgadsimta repertuāra pat Kriss de Burgs izvilktu kādu labumu). Tāpēc daudz kas palika nenospēlēts, bet Kleptons joprojām ir gana pašpietiekams un pašpārliecināts, lai netiektos pēc radiohitiem.
Pat karjeras apogejā Kleptons nereti ir apzināti vēlējies būt otrā plāna mūziķis, un tieksme pēc nepamatotas virtuozitātes demonstrēšanas nav viņa pašmērķis. Tāpēc arī šajā koncertā Kleptons ļāva izpausties savam fantastiskajam astoņu (un beigās deviņu) cilvēku pavadošajam sastāvam, ne mirkli nezaudējot savu majestātiskumu, pat spēlējot tikai ritmu.
Kā izteicās koncerta apmeklētājs Viesturs, amerikāņi prot "pārdot" vecumu. Un patiešām sirmie vīri uz skatuves savu darbu darīja tā, it kā neviens cits labāk par viņiem to neprastu, vēl jo vairāk kāds jauneklis. (Un, atvainojiet, Kleptons vairāk ir amerikānis nekā anglis.)
Vairāk nekā divas stundas garo koncertu Kleptons un Co. noslēdza ar tik enerģētisku Džo Kokera dziesmas 'High Times We Went' kaverversiju, ka neatstāja nekādas šaubas par savām pārlaicīgajām spējām. 'Anyone Can Play Guitar' - dziedāja grupa 'Radiohead', bet neviens neprot ģitāru spēlēt tā, kā to dara Eriks Kleptons. Jo Kleptons ir dievs.
Koncertā izpildīto dziesmu saraksts:
Hello Old Friend
My Father's Eyes
Tell the Truth
Gotta Get Over
My Woman Got a Black Cat Bone
Got to Get Better in a Little While
Come Rain or Come Shine
I Shot the Sheriff
Driftin' Blues
Tears in Heaven
Layla
It Ain't Easy (To Love Somebody)
Nobody Knows You When You're Down and Out
Blues Power
Love in Vain
Crossroads
Little Queen of Spades
Cocaine
---
Sunshine of Your Love
High Time We Went
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!