'Veto Magazine': Cinisms ir izklaidējošs

Andrejs Zālītis ir multiinstrumentālists, kas vislabāk pazīstams ar savu dalību improvizētas trokšņu mūzikas kolektīvā "PuseH/PuseW"¹, kā arī frīdžeza un Jazzkammer² tipa noiza ietekmētajā duetā "Streets Of Sex"³. 2012. gada nogalē viņš uzsāka darbību kā mūzikas izdevējs, izveidodams neatkarīgu audiokasešu un .ogg mūzikas failu izdevniecību "Shecock Barracuda Recordings". Pirmie pieci izdevniecības produkti, no kuriem trīs intervijas brīdī jau ir izdoti, sastādīs "PuseH/PuseW" dalībnieku soloalbumu sēriju, taču nesen kļuvis zināms, ka leiblā tiks izdotas arī tādas citzemju radošas vienības kā viens no ievērotākajiem Igaunijas trokšņu un chillwave mūzikas projektiem EDASI⁴, irākiešu black metal/dark ambient mākslinieks Erragal⁵, kā arī kanādiešu avangarda komponists M C Maguire⁶, kuru ir izdevis arī leģendārais komponista un improvizētāja Džona Zorna⁷ leibls "Tzadik".

No zināmas perspektīvas pagrīdes leibli un kasešu izdevniecības mūsu laikā vairs nav pārsteidzoša parādība, taču Zālīša savdabīgā humora izjūta, racionālais, taču ne vienaldzīgais skatījums uz lietām, kā arī drosmīgie novērojumi par pašas skaņas šķietami pakārtoto lomu mūsdienu ap mūziku veidotajā kultūrā liek aplūkot viņa leiblu kā vēl jo interesantāku veidojumu.

Zālītim, kurš ir pazīstams Latvijas pagrīdes mūzikas scēnas personāžs, ir savi uzskati par mūsdienu mūzikas piegādes un patērēšanas mehānismiem, kā arī iekšējiem procesiem sabiedrībās un kolektīvos, kurus veido mūziķi, izdevēji un koncertu organizētāji. Savu izdevējdarbību viņš pozicionē kā radošu pašizpausmi, un, ja palūkojas vērīgāk, tā arī izskatās - no vienas puses, "Shecock Barracuda Recordings" ir funkcionējošs leibls, kas piedāvā saistošu un specifisku muzikālu materiālu ar interesantu dizainu, taču tas tikpat labi atgādina viena cilvēka konceptuālas mākslas hepeningu ar iekšējo un ārējo referenču sistēmu, autonomu estētiku un stratēģiju, kā veidot dialogu ar auditoriju.

Andrejs Zālītis tikās ar "Veto Magazine", lai apspriestu izdevējdarbību, dalību "PuseH/PuseW", pa ceļam paspējot komentēt "šitkoru", atvērtās tehnoloģijas un transseksuālismu.

***

Kāpēc, tavuprāt, laikā ar tādām mūzikas pieejamības iespējām daudziem vēl joprojām aktuāla ir ideja par fizisku tās nesēju?

Tas varētu būt sava veida protests pret to, ka mūsdienās mūzika ir pārāk pieejama. Līdz ar pieejamību kaut kāda estētika un vērtība zūd tajā visā. Mūzika, manuprāt, nav tikai skaņa un ieraksts, tas ir gan noformējums, gan nesējs, gan ieraksta kvalitāte... Pilnīgi visas nianses, sākot ar tirāžas lielumu un beidzot ar valsti, kurā tas viss izdots, veido īpašību kopainu konkrētam ierakstam. Agrāk, kad nebija tik attīstītas digitālās lietas un katrā mājā nebija datora, šī lieta tika vairāk cienīta un godāta. Šobrīd cilvēks var jebkurā brīdī iegūt jebkuru mp3 failu, bet tikpat viegli, cik viņš to iegūst... Tikpat viegli viņš arī to noklausās un izdzēš. Tas, ko daru, ir tāds kā protests pret šādu kārtību, lai gan tajā pašā laikā katram ierakstam ir brīvi pieejama kopija digitālā veidā. Bet tās kopijas tomēr ir no kasetes, proti, sākuma ieraksts ir analogs, bet pēc tam tas kļūst digitāls, līdz ar to ciparu kopijās ir dzirdamas visas nianses, šņākoņas, lentes tīšanās un visas tās mazās ieraksta īpašības.

Īsāk sakot, tavā gadījumā tas nāk no pārliecības, ka mūzikas pieejamība ietekmē veidu, kā tā tiek pieredzēta?

Jā, pirmkārt. Otrkārt, man liekas, ka brīdī, kad ieraksts iegūst fizisku formātu, tas iegūst vēl kādu zināmu vērtību. Protams, ka vienkāršāks veids būtu tos visus sagrūst kaut kādā soundcloud.com vai bandcamp.com, kur tos nokačās un aizmirsīs. Bet tiklīdz mūzika tiek izdota fiziskā nesējā, ieraksts iegūst citu nozīmi. Kļūst vairāk vērā ņemams, tā varētu teikt. Treškārt - kādi vispār parasti ir mazo izdevniecību mērķi? Viens no tiem ir veidot ap sevi tādu kā mākslinieku tusiņu, tīklojumu, kas ir arī platforma komunikācijai un dažādām aktivitātēm. Bez tā, protams, var iztikt, bet tas ir zināms pluss, jo tad gadās, ka iesaistītie mākslinieki nopietnāk uztver to, ko paši dara, un speciāli leiblam kaut ko izveido. Parādās vesels notikumu klāsts.

Ceturtkārt, es mēģinu ierakstīt un izdot vietējos māksliniekus - pagaidām tie ir ar "PuseH/PuseW" saistīti projekti - un arī piesaistīt no ārzemēm kādus atzīstamus mūziķus. Ir arī mēģinājums to izvērst starptautiski. Tā teikt, lai arī eksperimentālās mūzikas pasaulē tiek ievīts Latvijas vārds. Cilvēki, kas seko mūzikai, piemēram, skatās: "O, čalim ir izdots albums kaut kādā izdevniecībā, paskatīšos, kas tā ir. Ā, Latvija!" Tā viņiem rodas vismaz kāds priekšstats, jo, cik esmu novērojis, satiekot ārzemniekus, lasot tekstus internetā un diskutējot ar dažādiem cilvēkiem, par Latviju vispār nav nekāda viedokļa. Atšķirībā no Igaunijas, par kuru vienmēr pozitīvi izsakās gan amerikāņi, gan eiropieši, vai arī Lietuvas, par kuru viedoklis biežāk ir negatīvs, bet tas vienmēr ir. Latvija savukārt ir tāds pelēks pleķis Eiropas kartē. Šo situāciju varētu labot, attīstot kultūru, un viens no soļiem ir tieši šādu izdevniecību izveide. Tā saskan ar manu ideju izdot split⁸ ierakstus - vienā kasetes pusē ir ārzemnieki, bet otrā - latvieši. Kā piemēru var minēt gaidāmu mūzikas izdevumu, kurā būs dzirdama Igauņu grupa EDASI un latviešu "Streets Of Sex".

Un kā tu redzi savu darbību naudas jautājumā?

Es jau leibla definīcijā ieliku apgalvojumu, ka tas ir bezbudžeta pasākums. Kas pamatā būtu tas pats, kas DIY⁹, bet es parasti izvairos no šīs abreviatūras, jo tai nāk līdzi kaut kāda "punk" kultūras noskaņa, kreisās idejas, marksisms utt.

Par peļņu un nepeļņu... Protams, ka līdz šim ir kaut kāda nauda ieguldīta; tā nav liela. Visi materiāli, ko esmu izmantojis, ir tikuši iesniegti izdevniecībai kā dāvinājumi. Piemēram, kasetes. Tas gan nenozīmē, ka pēc laika leibls nevarētu izdot kaut ko, kas izmaksās vairāk - prasīs profesionālu drukāšanu utt. Man, protams, nav ilūziju, ka es kaut ko ar šo visu varēšu atpelnīt vai nopelnīt. Bet, kā jau teicu, šis man ir vienkārši viens no veidiem, kā radoši izpausties. Tāpat kā mūziķi iegulda instrumentos tūkstošus - tas nenozīmē, ka viņi tos atpelna, viņiem vienkārši tas patīk. Tāpat es arī izdošu ierakstus vienkārši tāpēc, ka man tas patīk. Es nenosodu naudas pelnīšanu ar mūziku, man tikai nepatīk, ja tas pārvēršas tādā farsā, kur mākslas piegādātājs dzenas pakaļ patērētājam, lai varētu pārdot to visu, kas izmaina paša radošuma kvalitāti. Taču, ja radošā izpausme spēj palikt tāda, kādai tai jābūt, un, ja radošais cilvēks iegūto naudu iegulda attīstībā, tas ir tikai apsveicami.

Vai ieraksti, ko tu izdod, jau arī pieskaras jautājumam par to, ka skaņu varbūt nevajadzētu uztvert pārāk nopietni?

Savā ziņā, jā. Viens no darbības momentiem būs tāds, ka es mēģināšu izdot nevērtīgu mūziku. Tādas lietas, kuras varbūt pat nav vērts izdot. Tie būs kā tādi hepeningi. Un tur nav jāmeklē, vai tā ir skaniska, muzikāla vai radoša vērtība. Tā vienkārši ir parādība, tā ir kasetē, un tu viņu vari noklausīties. Piemēram, kaut kādu grupu mēģinājumi un nejauši ierakstītas sarunas, krākšanas. It kā klasiskā izpratnē tur nebūtu nekādas mākslinieciskas vērtības, bet, tiklīdz tas tiek ierakstīts kasetē ar visu noformējumu un ar izdošanu saistītajiem procesiem, tas kļūst par mākslas objektu. Iespējams, es gribu pateikt, ka - atkarībā no skatījuma - jebkas var būt māksla.

Vai nu šie vieglas pieejamības mehānismi tiek izmantoti nepareizi, vai arī tie jau sākotnēji tikuši nepareizi pozicionēti. Tādā gadījumā tas, ko, piemēram, tu dari ar savu izdevniecību, būtu loģiska pretreakcija.

Jā. Arī kasetes... Tā nepieejamība arī ir daļa no koncepta. Atgriezeniskā saite nav jāvajā un jāmēģina panākt par katru cenu. Tas arī nav pareizais risinājums. It īpaši, ja viss tas pasākums nav līdz galam teorētiski pamatots. Tās ir tās mūsdienu lietiņas. It kā jau būtu muļķīgi sūdzēties, ka viss ir pārāk pieejams, bet tajā pašā laikā šī te pieejamība tiek nepareizi vai ļaunprātīgi izmantota.

Sarunas pilno versiju lasiet "Veto Magazine" jaunākajā - 26. numurā!

Piezīmes/skaidrojumi:

¹ PuseH/PuseW ir ievērības cienīga improvizējošu mūziķu apvienība no Rīgas, kas savā darbībā apvieno kā elektroniskās, tā elektriskās improvizētās mūzikas elementus, noizroku, frīdžezu, kolāžu tehnikas un konceptuālas pieejas priekšnesumiem un ierakstiem. Grupa ir dibināta ap 2007. gadu, un tajā darbojas Māris Butlers, Toms Auniņš, brāļi Viesturs un Ronalds Vīganti, kā arī Andrejs Zālītis. Tās radošā darbība ieguva īpašu popularitāti ar savu liberālo un mūsdienīgo pieeju laikā, kad lielākā daļa vietējās avantgarda mūzikas bija saistāma vai nu ar akadēmisko vidi, vai ar industriālās mūzikas un "smago" žanru subkultūrām.

² Jazzkammer ir Eiropā cienīts norvēģu eksperimentālās elektronikas/trokšņu mūzikas duets, kas savā ziņā uzskatāms par spilgtu piemēru mūsdienīgai, intelektuālai un asprātīgai trokšņu mūzikai, tajā pašā laikā saglabājot saikni (kaut vai atsauču formā) ar šī žanra primitīvāko formu vēsturi un estētikām.

³"Streets Of Sex" ir improvizētas trokšņu mūzikas projekts. Andrejs Zālītis - trompete un elektronika; Rihards Bražinskis - bungas.

⁴EDASI - viens no aktuālākajiem Igauņu eksperimentālās mūzikas projektiem, kas ar saviem ierakstiem ir aptvēris tādus žanrus kā chillwave, drone, dark ambient, hipnagogisko popu un trokšņu mūziku.

⁵Erragal ir viena cilvēka "tumšās mūzikas" projekts, kas ierakstu saturā variējas no melanholiskas mūzikas, radītas ar sintezatoru un klavieru palīdzību, līdz pilnas programmas melnajam metālam un dark ambient. Mūzikai bieži ir klātesoša arī pagānisma atribūtika un tēmas, kas aizgūtas no šumeru mitoloģijas un leģendām par Bābeli. Projekts radies Bagdādē.

⁶M C Maguire - Kanādiešu avangarda komponists, kas savos skaņdarbos rada postmodernas skaņu telpas, kurās, viena otru nomainot vai veidojot kopīgu disonējošu skanējumu, vienlaicīgi pastāv visdažādākās mūzikas formas un kultūras. Lielisks daiļrades piemērs ir kompozīcija "Got That Crazy, Latin/Metal Feeling", kurā latīņu un sapņainas reklāmu mūzikas skanējums mainās un saplūst ar industriālām skaņu ainavām un smagajam metālam raksturīgu raupjumu.

⁷Džons Zorns (John Zorn) ir Ņujorkā dzīvojošs mūziķis, kurators un izdevējs, kas sākotnēji ieguvis publikas ievērību kā improvizētājs-saksofonists, taču vēlāk kļuva visai populārs ar dažādiem starpžanru projektiem, piemēram, Naked City, kurā frīdžezs un mūsdienu kompozīcija tika jaukta ar hc un trash metāla elementiem. Trešajā savas daiļrades posmā vairāk sevi pozicionē kā komponistu. Šobrīd Zorns ir arī mūzikas producents - viņam pieder viena no pasaulē ievērojamākajām eksperimentālās mūzikas izdevniecībām - "Tzadik".

⁸Split ir mūzikas izdevuma forma, kurā katrā vinila plates vai audiokasetes pusē ir cita mākslinieka materiāls.

⁹Do It Yourself jeb dari pats kultūra ir cieši saistāma ar punk ideoloģiju un pretošanos patērētāju sabiedrības apoteozei.