Lū Rīda piemiņai: rokenrols, narkotikas un neprātīgā privātā dzīve  (37)

69 gadus vecais Kīts Ričardss ar pārējiem "stouniem" vēl šogad mirdzēja Glastonberijas festivālā, bet Lū Rīdam šādas iespējas vairs nebūs – leģendārais mūziķis svētdien 71 gada vecumā nomira.

Rīda ietekme uz pasaules rokmūziku ir neizmērāma, un mūzikas pasauli viņam izdevās šokēt pat ar savu pēdējo albumu – "Lulu", kas 2011. gadā ierakstīts kopā ar "Metallica" vīriem. Daži to dēvēja par gada izcilāko albumu, citi – par gada lielāko ārprātu.

Godinot izcilo mūziķi, portāls "Delfi" atsauc atmiņā laiku, kad Rīda fani gaidīja viņu ierodamies Latvijā un kad tapa rakstu sērija par Lū Rīda muzikālo daiļradi, viņa biogrāfijas faktiem un neprātīgo privāto dzīvi.

Lai gan Lū Rīds ir sacerējis vairākus simtus dziesmu, no kurām īsti fani par izcilām dēvē dažus desmitus, mūsdienās viņš tomēr visvairāk asociējas ar vienu, salīdzinoši vienkāršu un lipīgu dziesmiņu.

Tā reizēm notiek ar māksliniekiem, kuri par pašmērķi neizvirza ik gadu radīt pa pasaulslavenam megahitam. Un ne tikai ar viņiem. Nerunājot par mūziķiem, kuriem katram ir (vismaz) divas zināmas dziesmas, pat leģendārie bītli, kuru melodijas savulaik zināja gandrīz katrs planētas iedzīvotājs, nu jau asociējas gandrīz vienīgi ar "Yesterday", bet "Rolling Stones" - ar "Satisfaction".

Lū Rīda gadījumā šī atmiņā paliekošā "vienīgā" dziesma ir "Perfect Day" (Ideāla diena), kurai tāpat kā tās autoram ir bijis garš, interesants un leģendām apvīts mūžs.

Tālajā 1972. gadā, kad aiz Rīda muguras bija trakulīgais, bet finansiāli nīkulīgais rokgrupas "The Velvet Underground" laiks un gadu ilgs "muzikālais celibāts", viņš kā jau daudzi no mums nespēja apvaldīt sevī nepārvaramu vēlēšanos kļūt par rokzvaigzni.

Rīds Londonā no jauna ierakstīja dažas "Velvet Underground" repertuāram paredzētās, bet neizdotās un pagultē noliktās dziesmas un izdeva albumu, ko nosauca savā vārdā - "Lou Reed". Lai gan kritiķi albumu slavēja, mūzikas mīļotāju ievērību tas neizpelnījās un ASV pirktāko plašu topā ierindojās tikai 189. vietā.

Rīds nekad nav tiecies sekot populārās mūzikas tendencēm, bet neliels impulss viņa karjerai bija nepieciešams. Un tad kā Dievs no mašīnas Rīda dzīvē ienāca tobrīd slavas apogejā esošais "mūzikas hameleons" Deivids Bovijs. Izrādījās, ka Bovijs Anglijā visur centās slavināt divus mazpazīstamus amerikāņu mūziķus, kas ietekmējuši viņa muzikālo domāšanu un kursu. Tie bija Igijs Pops un Lū Rīds.

Bija pienācis laiks palīdzēt savam elkam, tādēļ Bovijs Rīdu rekomendēja ierakstu kompānijai un pats uzņēmās producēt viņa jauno albumu. Tajā pašā 1972. gadā dienasgaismu ieraudzīja viens no labākajiem Rīda solokarjeras albumiem "Transformer", kas padarīja Rīdu par starptautiski atzītu glemroka zvaigzni.

Lielākos panākumus tobrīd guva dziesma "Walk on the Wild Side", kas Anglijas topos sasniedza 10. pozīciju. "Perfect Day" sava slavas stunda bija jāgaida gandrīz ceturtdaļgadsimtu, līdz 1996. gadā tā tika reanimēta Denija Boila kulta filmā "Vilcienvakts" ("Transpotting"). Skumjā dziesma lieliski iederējās narkotiskajā filmas atmosfērā.

Lai gan tas nav oficiāli apstiprināts (jo Lū Rīdam nepatīk komentēt savu dziesmu tekstus), pastāv versija, ka "Perfect Day" ir par Rīda attiecībām ar Betiju Kronstatu, kura drīz kļuva par viņa pirmo sievu. Katrā gadījumā dziesmas teksts ir paša autora ego, kurš pēc pozitīvā sākuma (atmiņām par "ideālo dienu") atzīst, ka vēlas būt kāds cits, par sevi labāks ("I thought I was someone else, someone good"). Citi eksperti turpretī uzskata, ka "ideālā diena" ir metafora Rīda heroīna lietošanas brīžiem.

Dziesmā bez Rīda raksturīgās melodeklamācijas skan tikai klavieres, viegla džeza ritma sekcija un orķestra pavadījums bez "Velvet Underground" raksturīgajām asajām ģitāru skaņām.

Uzreiz pēc filmas skotu futbola komandas "Heart of Midlothian" fani šo dziesmu izvēlējusies par savu himnu, nomainot tekstus ar krietni patriotiskākiem saviem elkiem.

Dziesmas popularitāti uztvēra arī citi mūziķi, kas steidza spēlēt savas "Perfect Day" versijas. Viņu vidū minami "Duran Duran", "Coldplay", Kērstija MakKola, Petija Smita un pat Zemfira.

1997. gadā dziesma tika ierakstīta atkārtoti - kā labdarības singls, kas veltīts akcijai "Bērni trūkumā". Ierakstā piedalījās īsts "zvaigžņu" ansamblis - U2 līderis Bono, Deivids Bovijs, Eltons Džons, Šeins MakGovans, Toms Džonss un daudzi citi, kas iedziedāja pa rindiņai. Ar vairāk nekā miljons pārdotajām kopijām singls labdarības mērķiem nopelnīja 2,1 miljonu dolāru.

Panākumi bija lieli, un Lielbritānijas singlu čārtos "Perfect Day" jaunā versija no pirmās vietas izstūma grupas "Aqua" dziesmu "Barbie Girl". Pēc divām nedēļām līderpozīciju nācās atdot ne mazāk leģendārai kompozīcijai - grupas "Teletubbies" dziesmai "Teletubbies Say Eh-Oh!"

Mazais ebreju puisēns Lūiss Allens Rīds pirmo reizi šajā pasaulē iekliedzās Bruklinas slimnīcā 1942. gadā. Viņa vecāki dzīvoja Frīportas pilsētiņā Ņujorkas štatā. Lūisa tētis bija finansists, un, kā jau lielākā daļa finansistu, drīz vien viņš kļuva stāvus bagāts un pārcēlās uz bagāto Longailendas rajonu.

Attīstībā tikai nedaudz atpalikdams no Volfganga Amadeja Mocarta, mazais Lūiss jau astoņu gadu vecumā prata spēlēt klavieres un 14 gados nodibināja savu pirmo skolas grupu "The Shades". Vismaz nosaukumā ietverot dzīves ēnas puses, jaunieši tomēr spēlēja tolaik populārajā doo-wop stilā, kurā tāpat kā hiphopā būtība jau ir izteikta pašā žanra nosaukumā.

Tomēr grozot radiostaciju podziņu, Rīds saklausīja jaunas un nebijušas skaņas - tobrīd lēni, bet neatgriezeniski Amerikā dzima rokenrols. Vēlāk Rīds to atcerēsies vienā no savam populārākajām dziesmām ar lakonisko nosaukumu "Rock and Roll" un kodolīgu frāzi "rokenrols izglāba dzīvi" ("life was saved by rock and roll").

Varbūt, ka vecāki ar jauno censoni būtu lepojušies, bet viņu prātus sāka nomākt dēla dīvainā uzvedība, kad 17 gadu vecumā viņš sāka izrādīt manāmi homoseksuālas tendences. Puritāniskā bagāto ļaužu rajonā tā nebija ierasts, tāpēc ātri vien viņš tika nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu, kur vairākas nedēļas tika ārstēts ar elektrokonvulsīvo terapiju jeb elektrošoku un pamatīgām medikamentu devām.

Ārstēšanās laikus Rīds atceras šādi: "Ārsti ap kaklu tev apliek kaut kādu verķi, lai tu nevarētu norīt mēli, un pie galvas pieliek elektrodus. Slimnīca to iesaka, lai mazinātu homoseksuālās izjūtas. Efekts ir tāds, ka tu zaudē atmiņu un kļūsti par dārzeni." Savu naidu Rīds vēlāk izpauda arī dziesmā "Kill Your Sons" no 1974. gada albuma "Sally Can't Dance". Jāpiebilst, ka gandrīz visas Rīda dziesmas ir "par dzīvi" - saviem pārdzīvojumiem, pieredzi, izjūtām un draugiem.

Kopš tā brīža Rīds ilgu laiku ar vecākiem neuzturēja nekādus sakarus, turklāt neatgriezeniski sāka ienīst liekulīgo un snobisko amerikāņu sabiedrību. Lai nebūtu tāds kā "viņi", Rīds sāka pievērsties narkotikām. Jau pirmo reizi iešļircējot heroīnu, viņš komplektā saņēma arī vīrusa hepatītu - izrādījās, ka kāda nēģera aizdotā adata nebija sterila. Tiesa, pateicoties šiem faktoriem, Rīdam izdevās izvairīties no dienesta Vjetnamā.

Rīds iestājās Sirakūzas universitātē (vēlāk ieguva maģistra grādu literatūrā) un turpināja darīt to, ko prata vislabāk - sacerēt lipīgas saldsērīgas dziesmiņas, tikai tagad jau oficiāli noformējies darbā "Pikwick Records". 1965. gadā sacerētā dziesma "The Ostrich" šķita tik interesanta, ka kompānija gribēja to ierakstīt, bet nebija pavadošās grupas, tādēļ sākās drudžaina muzikantu meklēšana.

"Ostrich" skanēja ļoti savdabīgi, jo visas ģitāras stīgas bija noskaņojis uz vienas nots. Šo tā saukto dūkoņas efektu savā avangarda mūzikā izmantoja arī kāds velsietis vārdā Džons Keils. Kad Keils izdzirdēja šo dziesmu, viņu partnerība varēja sākties. Arī Rīdam patika Keils, kurš spēlēja elektrisko čellu un savos muzikālajos priekšnesumos izmantoja cirvi.

Kopā ar Keilu un domubiedriem 1965. gadā Rīds dibināja grupu "The Primitives", ko drīz vien pārdēvēja par "The Warlocks", tad par "The Falling Spikes", tad par "The Velvet Underground".

Pēdējās nosaukums radies no pornogrāfiskas grāmatiņas, ko grupas dalībnieki atrada uz ielas. Maikla Lī 1963. gadā izdotā grāmata vēsta par dažādām seksuālajām parafīlijām, kas jaunajiem puišiem ļoti gāja pie sirds. Savu pirmo demo ierakstu Keils Anglijā iedeva Mariannai Feitfulai, cerot, ka viņa to tālāk nodos pašam Mikam Džegeram, bet jaunā skaistule acīmredzot bija aizņemta ar ko citu.

Pirmā oficiālā "Velvet Underground" uzstāšanās notika Lāčplēša dienā - 1965. gada 11. novembrī. Tas bija laiks, kad puķu bērni tikai lēnām sāka audzēt matus un piemērīt kļošenes. Bītli pamazām sāka kļūt nopietni, bet muzikālās agresijas virsotnes bija "Rolling Stones" dziesma "Satisfaction" un Barija Makgvaira pret Vjetnamas karu vērstā "Eve of Destruction".

Bet ko gan tajā vakarā ieraudzīja kluba apmeklētāji? Ierasto glīti ķemmēto mīlas balāžu izpildītāju vietā uzstājās melnās ādās tērpti drūmi mūziķi, kas spēlēja apdullinošu, disharmonisku dārdoņu. Basģitāras vietā čells, bet bundziniece spēlē, kājās stāvot. Morīna Takere, iespējams, bija pirmā meitene bundziniece rokmūzikas vēsturē, un, it kā ar to vēl būtu par maz, viņa spēlēja nevis ar vālītēm, bet āmuriņiem, turklāt basa bungas bija nogāztas zemē.

Tomēr velvetu menedžeris spēja pierunāt dažu klubu īpašniekus ļaut nepazīstamajai grupai uzstāties savos klubos. Reiz Grīnvičvilidžas "Cafe Bizarre" īpašnieks, izdzirdējis pirmās notis, draudēja, ka izmetīs muzikantus no kluba, ja viņi nespēlēs dzīvespriecīgāku mūziku, bet mūsu varoņiem tas tik vien bija vajadzīgs. Viņi ar īpašu centību nospēlēja vienu no savām griezīgākajām kompozīcijām "Black Angel's Death Song", par ko, protams, tika izsviesti no kluba gandrīz kā Džims Morisons no Eda Sallivana šova.

Reiz jaunos censoņus šādā uzstāšanās brīdī pamanīja daudzfunkcionālais mākslinieks Endijs Vorhols. Jā, jā, tas pats Vorhols, kura "Campbell" zupas kārbas pirms dažiem gadiem bija atceļojušas uz Rīgu, un tas pats Vorhols, kura popularizētā Če Gevaras bilde ir uzdrukāta uz krekliņa, kas jums šobrīd mugurā. Un patiesībā tieši ar to arī īstā "Velvet Underground" vēsture var sākties.

Sešdesmito gadu otrajā pusē Endijs Vorhols jau bija slavens mākslinieks, un nepieradinātos mežoņus no "Velvet Underground" viņš ņēma savā aizbildniecībā. Lai dīvainā grupa izklausītos vēl dīvaināka, Vorhols grupā iesaistīja platīnblondu vācu skaistuli Niko (īstajā vārdā Krista Pafgena), kuras zemais balss tembrs bija tik maģisks un personība tik pievilcīga, ka salīdzināt viņu spēju vienīgi ar Marlēnu Dītrihu.

Lai gan mūzikā Niko tobrīd bija gandrīz iesācēja (viņas vienīgo dziesmu "I'm Not Saying" 1965. gadā sacerēja "Led Zeppelin" ģitārists Džimijs Peidžs), tomēr viņas biogrāfija arī bez Vorhola bija gana raiba. Niko jau bija paspējusi Eiropā strādāt par modeli tādiem žurnāliem kā "Vogue" un "Elle", filmēties Fellini leģendārajā filmā "Saldā dzīve" un kļūt par kulta personību Vorhola studijā, ko sauca par Fabriku (šim nosaukumam latviešu TV skatītājiem vajadzētu būt pazīstamam).

Arī viņas mīļāko saraksts ir visai garš, kurā minami tādi mūziķi kā Bobs Dilans, Džims Morisons, Braiens Džonss un Igijs Pops. Neapšaubāmi, ka viņai bija attiecības arī ar abiem "Velvet Underground" līderiem Lū Rīdu un Džonu Keilu, bet no smukulīša Alēna Delona Niko pat piedzima dēls, kuru gan ilgu laiku egoistiskais aktieris negribēja atzīt par savu atvasi.

Tā nu 1966. gadā jaunais kvintets ķērās pie albuma ierakstīšanas. Oficiāli par tā producentu tiek uzskatīts pats Vorhols, taču patiesībā viņš mūziķiem ļāva pilnīgu radošo brīvību un producēšana izpaudās kā čeku parakstīšana. Tiesa, konkrētajos apstākļos Vorhola ieguldījums ir nepārvērtējams, jo ļoti iespējams, ka bez viņa rekomendācijām grupa vispār netiktu ielaista ierakstu studijā. Turklāt Vorhols pirmajai platei uzgleznoja dzeltenu banānu, kurš šobrīd tiek uzskatīts par vienu no slavenākajiem mūzikas albumu noformējumiem.

Kā vēlāk par albumu izteicās visu dziesmu autors vai līdzautors Rīds, viņa pamatmērķis tobrīd bija romāna jutīgumu ieviest rokmūzikā vai sarakstīt dižu amerikāņu romānu mūzikas albuma formātā. Rezultāts patiešām bija pārsteidzošs, un 1967. gada 12. martā dienasgaismu ieraudzīja grupas pirmais albums ar zīmīgo nosaukumu "The Velvet Undergound and Nico".

Tā bija patiešām alternatīva rokmūzika, kas līdzīgi "The Doors" apvienoja garāžroku, psihodeliju un izsmalcinātu avangardu. Kritiķi vēl joprojām lauza rokas, nezinot, kā nodēvēt šo stilu - par alternatīvo roku, proto-punk, noise-rock vai vēl kā savādāk. Skaidrs ir viens: "Velvet Underground" skanējums ir ietekmējis gan glemroku, gan pankus, gan gotus, gan new wave, un droši vien gandrīz jebkuru grupu, kas nevēlas spēlēt kā Maikls Džeksons vai Madonna.

Katra no vienpadsmit dziesmām ir atsevišķa stāsta vērta, un albums savā daudzveidībā ir absolūti monolīts. No skaistajām balādēm "Sunday Morning" un "I'll be Your Mirror" līdz Rīda skolotājam Delmoram Švarcam veltītajai "European Son" un īsti fizioloģisku narkomānu ciešanu atspoguļojumam dziesmā "Heroin".

Turklāt šoka momentu miermīlīgajiem amerikāņu klausītājiem radīja arī dziesmu teksti. Šur tur tā laika mūzikā pa vidu puķu bērnu lirikām jau bija iespraukušies teksti par kāsīšiem (Dilana "Rainy Day Women") vai psihedeliskajiem tripiem ("The Byrds" dziesma "Eight Miles High"), bet "Velvet Underground" visus pārspēja ar heroīna atkarības, sadomazohisma, transvestītisma, prostitūcijas, vardarbības un suicīda pārsātinātajām dziesmām.

Arī kā ģitārists Peidža, Kleptona, Hendriksa un Džefa Beka ērā Rīds bija pietiekami novatorisks ar skaņas deformācijām, instrumentu nestandarta noskaņošanu (piemēram, visas stīgas noskaņojot uz vienas nots) un ārkārtīgi skaļajiem fīdbekiem. Ģitāras spēlē viņš bija iespaidojās no piecdesmito gadu džeza saksofonistiem un reiz kādā intervijā atzina: "Vissvarīgākā manas reliģijas daļa ir ģitārspēle".

Visi ietekmīgākie mūzikas žurnāli vēl līdz šim velvetu debijas albumu ierindo visu laiko nozīmīgāko mūzikas ierakstu augšgalā līdzās bītliem, stouniem, Dilanam un Elvisam Preslijam.

Protams, pēc visa teiktā jūs loģiski secināsiet, ka "Velvet Underground" un Lū Rīds momentāni kļuvi par pasaules mēroga superzvaigznēm un kopš tā brīža peldējās naudā un heroīnā. Patiesība ir rūgtāka: nesagatavotā publika tādam radikālismam vēl nebija gatava, un albums Amerikas mūzikas topos ar pūlēm iekļuva labāko divsimtniekā.

"Plate tika pārdota tikai tūkstoš eksemplāros, taču katrs, kas to nopirka, pēc tam nodibināja savu grupu," vēlāk teica viens no "Roxy Music" dibinātājiem Braians Īno.

Lai gan ar pirmā albuma "The Velvet Underground and Nico" pārdošanu grupai neveicās labāk kā van Gogam ar savām gleznām, ar nākamo ierakstu viņi kļuva vēl radikālāki.

Par 1968. gada albumu "White Light/White Heat" kritiķu domas dalās - tas tiek vērtēts no absolūti ģeniāla līdz neizturamam haosam. Vēl līdz šim tas tiek uzskatīts par sava veida lakmusa papīru "Velvet Underground" faniem: ja jums tas patīk, esat izturējis testu, ja ļoti patīk - esat viens no nedaudzajiem faniem (līdzīgi runā arī par Frenka Zapas albumu "The Grand Wazoo").

Jebkurā gadījumā "White Light/White Heat" pasaules rokmūzikas kulta statusā ir nu jau 45 gadus. Albums patiešām ir tāds, kādu varētu gaidīt no īstas underground grupas - uzbrūkošs, nenopulēts, negāciju pilns. Skaņa brīžiem ir tāda, it kā Lū Rīda dziedāšana studijā būtu ierakstīta caur aizvērtu logu.

Dziesma "The Gift" ir Rīda universitātes diplomdarbs angļu valodā, ko ar velsiešu akcentu deklamē Keils. Balss un mūzika ierakstīta citos skaņu celiņos, tāpēc muzikanti ieteica pēc izvēles izvēlēties vienu vai otru.

Bet neapšaubāmi lielākā pērle ir 17 minūtes garā "Sister Ray" (uz to brīdi garākā dziesma rokmūzikas vēsturē). Dziesma ierakstīta vienā piegājienā, kas mūsdienās vispār nav iedomājams, turklāt runā, ka pēc īpaša Endija Vorhola lūguma. Tekstos dominē jau ierastā vardarbība, orālais sekss, homoseksuālisms, nekrofīlija, prostitūcija...

Kā jau sagaidāms, albums Amerikas mūzikas Top 200 iekļuva tikai 199. vietā. Vorhols par grupu jau bija sācis zaudēt interesi, bet kādā koncertā klubā "Boston Tea Party" Rīds Niko nemaz neuzlaida uz skatuves, jo nekad nebija uzskatījis viņu par pilnvērtīgu grupas dalībnieci. Lai gan viņu sadarbība šad tad īslaicīgi tika reanimēta, oficiāli Niko ir dziedājusi tikai trīs "Velvet Undergound" dziesmas.

Asāk sāka iezīmēties arī muzikālās nesaskaņas starp abiem grupas līderiem - Keils joprojām bija "vijoliska" skanējuma avangarda piekritējs, bet Rīds sāka pievērsties melodiskākām popdziesmiņām. Rezultātā Keils tika padzīts, un viņa vietā stājās Dags Jūls. Lai gan Rīds viņu dēvēja par savu jaunāko brāli, Jūlam ar atpakaļejošu datumu bija lemts spēlēt ļoti negatīvu lomu "Velvet Undergound" vēsturē. (Līdzīgi, kā tas notika ar Partiku Morazu, kurš četrus gadus spēlēja "The Moody Blues" un kuram tiek pārmesta grupas skanējuma neadekvāta "nopulēšana".)

Trešais eponīmais albums iznāca nākamajā gadā, un, ja pirmie divi pārsteidza dažus nejaušos klausītājus, šis albums pārsteidza dažus nejaušos fanus - tas bija neierasti mierīgs un šajā kontekstā pat melodisks. Lai atrastu kādu vainīgo, par grupas jauno skanējumu tiek nolādēts Jūls, bet, tā kā viņš nekad nav bijis izteikts līderis, te drīzāk vainojama Keila aiziešana un Rīda muzikālās gaumes maiņa.

"What Goes On" ne tikai nosaukuma dēļ atgādina bītlus, un vairākas dziesmas jau izklausās kā reliģiskas atklāsmes ("Jesus", "Beginning to See the Light" un "I'm Set Free"). Vecajās tradīcijās ir ieturēta dziesma "The Murder Mystery", kas gandrīz vienīgā veido albuma reputāciju. Te vēl joprojām ir daudz slepkavību, nāve un asins šaltis, bet skanējums ir specifisks, jo paralēli tiek dziedāti dažādi teksti un piedziedājumi.

Leģenda vēsta, ka fanu uzticību iespējams mērīt ar laiku, ko viņi pavada, austiņās mainīdami skaņu no vienas auss uz otru un cenšoties sekot paralēlajiem stāstiem. Tikai nesen Rīds kādā intervijā atzinās, ka tas bijis tikai eksperiments, "spēlēšanās ar vārdiem".

Jaunā pieeja un skanējums bija nesusi savus augļus, un trešais albums ASV mūzikas Top 200 vairs neizgāzās tik ļoti kā iepriekšējais - tas jau bija pakāpies par divām vietām uz 197.

1969. gada nogalē ierakstu kompānijas "MGM Records" prezidents nolēma atbrīvoties no narkomānu un hipiju grupām savā studijā. Pirmie melnajā sarakstā, protams, bija "Velvet Underground" un Frenks Zapa ar "Mothers of Invention". Par laimi, kompānija tomēr saglabāja neizdotos ierakstus, kas vēlāk izdoti vairākās lieliskās kompilācijas.

Arī Velvetu jaunās ierakstu kompānijas "Atlantic Records" boss bija visai konservatīvs, tādēļ Lū Rīdam ieteica dziesmās izvairīties no tekstiem par seksu un narkotikām un tā vietā ierakstīt albumu, kas "pielādēts ar hitiem" ("loaded with hits"). Tā klajā nāca ceturtais grupas albums "Loaded".

"Loaded" ieraksts bija ilgāks nekā visu trīs iepriekšējo albumu ieraksts kopā. Tikai tajā velti meklēt grupai raksturīgo skanējumu. Lai gan dažas dziesmas ("Sweet Jane", "Rock & Roll") sāka pat atskaņot radio (!) un tās ir starp Lū Rīda populārākajām vēl līdz šim brīdim, patiesībā albumā lielākoties ir panaivas un neizteiksmīgas popdziesmas ("Who Loves the Sun", "Lonesome Cowboy Bill").

Ar to arī Rīda pacietības mērs bija pilns. Viņš pameta grupu, pat nepabeidzis albuma ierakstu, un atgriezās pie nīstajiem vecākiem, kur ilgu laiku strādāja tēva firmā par mašīnrakstītāju, pelnīdams veselus 40 dolārus nedēļā.

Ņemot vērā, ka septiņdesmito gadu intervijās Lū Rīds nekautrējās popularizēt ideju, ka "Velvet Undergound" - tas esmu es, ar to grupas vēsturi varētu uzskatīt par beigušos, bet mēs esam piemirsuši par fanu nīsto Dagu Jūlu.

1973. gadā viņš faktiski viens pats (tikai ar "Deep Purple" bundzinieka Aiena Peisa un dažu sesijas muzikantu palīdzību) ierakstīja albumu, ko izdeva kā "Velvet Underground" piekto studijas albumu. Lai gan šobrīd tas tiek uzskatīts par kolekcionāru raritāti (jo nemaz tik daudz kopijas netika izlaistas), bieži vien tas vispār netiek minēts oficiālajā diskogrāfijā un Jūla centieni pagarināt grupas karjeru virtuāli tiek aizmirsti.

Viens no izcilākajiem Lū Rīda solo albumiem "Berlin" iznāca 1973. gadā. Rīds, kurš pirms tam jau bija kļuvis slavens ar dzīves tumšo un drūmo aspektu atspoguļojumu dziesmu tekstos, šoreiz gribēja pārspēt visu iepriekš dzirdēto, proti, viņa pamatmērķis bija ierakstīt visu laiku depresīvāko albumu.

Kad albums iznāca, tas ne pirmo un ne pēdējo reizi gandrīz nogalināja paša Rīda muzikālo karjeru. Šo albumu producējis ne mazāk leģendārais Bobs Ezrins, kurš strādājis ar Elisu Kūperu, Pīteru Geibrielu, "Kiss", bet slavas virsotnes sasniedzis ar "Pink Floyd" albumu "The Wall".

Ar veiksmīgo iepriekšējo soloalbumu "Transformer", kuru producēja Deivids Bovijs, Rīds jau bija ieguvis plašu atzinību, tādēļ šī albuma ierakstam varēja piesaistīt arī izcilus muzikantus - Džeku Brūsu no "Cream", Toniju Levinu no "King Crimson", Stīvu Vinvudu ("Traffic", "Blind Faith") un Stīvu Hanteru.

Sākotnēji Rīds ar Ezrinu pēc albuma iznākšanas bija iecerējuši tā skatuves adaptāciju, bet šos plānus nācās atlikt, jo albums no pircēju puses burtiski tika ignorēts. Arī ASV mūzikas topos tas ieņēma Rīda reputācijai atbilstošo 98. vietu. Tolaik kritiķiem nepatika nekas - ne drūmā atmosfēra, ne Rīda monotonā un neiedvesmotā balss, bet galvenie pārmetumi mūziķim bija par to, ka viņš vienkārši nav spējīgs īstenot šķietami tik ambiciozu projektu. Uz to Rīdam bija gatava atbilde: "Nu, visi runā, ka es nemākot dziedāt. Ka vienmēr to daru monotoni. Bet šķiet, ka ne mazums cilvēku cenšas mani atdarināt. Laikam jau tāpēc, ka es daudz esmu izdarījis ar trim notīm".

Albuma koncepcijas pamatā ir siena, kas sadala Berlīni. Šis tēls tā aizrāva Rīdu, ka viņš ainu pārnesa uz cilvēku duālo dzīvi. Tā ir traģiska rokopera par nolādētu mīlnieku pārīti narkotiku un depresijas pilnā pasaulē. Kā vēlāk savu iedvesmas avotu komentēja pats autors: "Es nekad nebiju redzējis ko tādu, kas uz mani atstātu tik spēcīgu iespaidu kā siena. Viņi to sienu uzbūvējuši nevis tādēļ, lai norobežotos no cilvēkiem ārpusē, bet gan lai noturētu viņus iekšpusē."

Tieši šī albuma izdošanas 35. gadadienā Lū Rīds pirmo un vienīgo reizi viesojās Latvijā - albums ar pareizu dziesmu secību koncertā tika nospēlēts pilnībā.

Septiņdesmitajos trīs izcili mūziķi - Lū Rīds, Deivids Bovijs un Igijs Pops - grāva visas ierastās barjeras: starp popmūziku un performances mākslu, vīrišķo un sievišķo, dzejiski skanīgo un kakofoniju. Gan atsevišķi, gan apvienojoties viņi bija tik velnišķīgi ietekmīgi, ka žurnālisti trijotni pasludināja par "nešķīsto triumvirātu".

Ir tāda zinātnes nozare, kas pēta, kā no vienas uz grupas uz otru migrējuši rokmūziķi, kurš no kura ietekmējies un kurš ar kuru gulējis. To sauc par roka ģenealoģiju. Pat ar neapbruņotu aci jebkurš no šiem zinātniekiem pateiks, cik cieši bijuši un vēl joprojām ir saistīti Bovijs, Igijs un Rīds. Bet viss sākās apmēram pirms četrdesmit gadiem.

Uzmanīgākie lasītāji jau zina par to, cik ļoti progresīva, bet komerciāli neveiksmīga bija Lū Rīda vadītā grupa "Velvet Underground". Ceturtā albuma ierakstīšanas laikā viņš pat pilnībā novērsās no mūzikas un par dažiem nieka dolāriem strādāja par mašīnrakstītāju.

Līdzīgi bija arī ar Igija Popa grupu "The Stooges". Lai gan turpmākajos gados grupas eponīmais debijas albums izpelnījies īstu kulta statusu un ietekmēja visu panku paaudzi, sešdesmito beigās Igijs ievērību guva gandrīz tikai ar savu mežonīgo uzvedību uz skatuves. Viņš vienmēr pamanījās noziesties ar hamburgeriem un riekstu sviestu, graizīja sevi ar stikla lauskām, vicināja ģenitālijas un izgudroja tādu šobrīd aizliegtu atrakciju kā "niršana" publikā.

Protams, ka sešdesmitajos netrūka mežoņu, kas kā "The Who" uz skatuves lauza instrumentus vai kā Džimijs Hendrikss dedzināja ģitāras, bet tik pašdestruktīvu uzvedību Igijs varēja aizgūt vienīgi no Džima Morisona.

Lai atklātu asociāciju ķēdi, jāmin, ka "The Stooges" debijas albumu producēja "Velvet Underground" avangardiskākais dzinējspēks Džons Keils (leģenda vēsta, ka puse albuma ierakstīta dienu pirms došanās studijā) un viena no populārākajām grupas dziesmām "I Wanna Be Your Dog", pēc Igija vārdiem, savā sadomazohistiskajā noskaņā ir tieši ietekmējusies no "Velvet Underground" analoga "Venus in Furs". Lū Rīds kādā intervijā reiz izteicās: "Igijs Pops nav nekāds mūziķis! Kas viņš ir? Nu, vienkārši Igijs Pops."

Un, protams, Niko! Kā "Velvet Underground" dalībniecei viņai neapšaubāmi bija seksuālas attiecības ar abiem tās līderiem - Rīdu un Keilu, bet, kad Endija Vorhola studijā parādījās jauniņas Igijs, Niko viņā neprātīgi iemīlējās. Arī pārējie "The Stooges" muzikanti bija priecīgi, jo kuru puišu kompānijai gan nepatiktu skaista ārzemniece, kura turklāt regulāri pērk dārgu vīnu, bet par jauno pārīti viņi gan teica, ka "Džims viņai blakus izskatās kā melns rūķis" (Igija popa īstais vārds ir Džeimss Ņūels Osterbergs).

Kas gan varētu būt kopīgs šiem mazpazīstamajiem amerikāņu underground muzikantiem? Izrādījās, ka otrā Atlantijas okeāna krastā dzīvo tāds Deivids Bovijs, kurš dekāžu mijā bija savas muzikālās slavas zenītā. Šis Bovijs Anglijas žurnālistus pārsteidza ar paziņojumiem, ka viņš savā mūzikā, lūk, esot ietekmējies no šiem mazpazīstamajiem Rīda un Igija, kurus viņš nekad nebija pat redzējis.

Kad 1971. gadā notika Igija un Bovija pirmā tikšanās, Denijs Fīlds (roka ģenealoģijas mīļotājiem būs interesanti uzzināt, ka viņam bijusi sadarbība ar grupām "The Stooges" un "MC5", bet galvenais - viņš tiek uzskatīts par "The Ramones" atklājēju) teica, ka "Bovijs ir vienīgais cilvēks ārpus Savienotajām Valstīm, kurš ir dzirdējis par Igiju".

Gadu vēlāk pašpasludinātais fans Londonā iepazinās arī ar Rīdu. Bovijs abu mūziķu dzīvē spēlēja izšķirošu lomu - gan vienam, gan otram viņš burtiski reanimēja muzikālo karjeru. Pēc Rīda ne visai veiksmīgā debijas soloalbuma Bovijs 1973. gadā producēja izcilo "Transformer". Viņš bija arī producents diviem pirmajiem Igija soloalbumiem "The Idiot" un "Lust for Life" (abi ierakstīti 1977. gadā trīs gadus pēc "The Stooges" izjukšanas).

Septiņdesmitajos gados šie trīs mākslinieki, kurus dēvē gan glam rock, gan protopunk celmlaužiem, bija pasaules mūzikas tā sauktās freak scene noteicēji. Reizēm viņu kompānijai pieskaita arī Elisu Kūperu un Marku Bolanu.

Arī turpmākajos gados abu amerikāņu sadarbība ar Boviju bija visai ražīga. Starp nozīmīgākajiem darbiem minami Bovija izpildītās "Velvet Underground" dziesmu "Waiting for the Man" un "White Light/White Heat" kaverversijas, bet par sadarbību ar Igiju pat ir izdotas atsevišķas grāmatas. 1983. gada Bovija albumā "Let's Dance" dziesma "China Girl" sacerēta kopā ar Igiju (vēlāk iekļauta arī Igija albumā "The Idiot"), bet 1984. gada albums "Tonight" (tiesa, viens no vājākajiem Bovija daiļradē) viss sacerēts ar Igiju un "The Stooges" dalībniekiem. 1986. gadā Bovijs producēja Igija albumu "Blah Blah Blah" un tā tālāk.

Bovija un Igija sadarbību reizēm pat salīdzina ar Vinsenta van Goga un Pola Gogēna attiecībām, taču pēdējiem tās bija izmisuma un destrukcijas pilnas, turpretī mūsu varoņi izrādījās krietni radošāki. Protams, tādas attiecības nevarēja neizraisīt baumas par homoseksuālajiem sakariem starp abiem mūziķiem. Sak', nevar taču kopā tikai ar mūziku vien nodarboties. Turklāt 1972. gadā, spodrinot savu tēlu, Bovijs žurnālam "Melody Maker" atzinās, ka ir gejs. Un atradās arī vesels pulciņš domubiedru, kuri vienbalsīgi apgalvoja, ka tieši viņš kādā klubā Igijam sniedzis orālo baudu. Vismaz Igijs Pops šīs baumas vēlāk ir noliedzis, bet leģendas taču rodas nevis no mūziķu izteikumiem, bet gan no fanu fantāzijām.

"Nešķīstais triumvirāts" ar savu šarmu ietekmējis arī kinomākslu. 1998. gada kulta filmas "Velvet Goldmine" režisors Tods Heiness nekad nav noliedzis, ka filmas scenārijs daļēji ir balstīts uz Igija un Bovija attiecībām. Džonata Rīsa Meijersa varonis Braiens Sleids ļoti atgādina Boviju, bet Jūena MakGregora tēlotais Kurts Vailds ir Igija un Lū Rīda sakausējums. Filma ir pārpilna ar artefaktiem un mūziku no glam rock un glitter rock vēstures.

Tas pats amerikāņu mākslinieks Džulians Šnabels, kurš ir ekranizējis Rīda albumu "Berlin", 1996. gadā uzņēma biogrāfisku filmu "Basquiat" par melnādaino gleznotāju Žanu Mišelu Baskiju. Kurš filmā tēloja Endija Vorhola lomu? Protams, ka visuresošais Deivids Bovijs!

Lūiss Allens Rīds piedzima Bruklinā 1942. gada 2. martā. Viņa vecāki tobrīd dzīvoja Frīportas pilsētiņā Ņujorkas štatā. Lai gan Amerika ir visdemokrātiskākā valsts, kur vēsturisko apstākļu dēļ vienādas tiesības ir jebkuras tautības amerikāņiem, Lūisa tēvs izrādījās ļoti piesardzīgs cilvēks. Kad dēlam bija tikai viens gads, viņš visai ģimenei nomainīja uzvārdus uz mums zināmajiem Rīdiem. Pirms tam viņi bija Rabinoviči.

Tomēr nopietnāki pārdzīvojumi Lū Rīdu sagaidīja vēlāk. Kādā no viņa biogrāfijas fragmentiem jau minēts, ka 17 gadu vecumā Lū vecāki dēla uzvedībā sāka pamanīt homoseksuālas noslieces, un ātri vien jauneklis tika nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu, kur vairākas nedēļas tika ārstēts ar elektrošoku un medikamentiem.

Kā jau kārtīgam bohēmistam un ģitāristam pienākas, Rīdam karjeras sākumā bija visai haotiska seksuālā dzīve, turklāt viņam patiešām neesot bijuši iebildumi ne pret viena dzimuma pārstāvjiem.

Uzsākot savu solokarjeru, septiņdesmito gadu sākumā Rīds sāka kultivēt šokējošu glemroka personību - ādas drēbes, augstpapēžu kurpes, balināti mati, fašistu simbolika. Deivida Bovija sieva Eindžela par tā perioda Rīdu izteikusies šādi: "Viņam bija bieza skropstu tuša, melna lūpu krāsas kārta, pieskaņota nagu lakas krāsa, turklāt viņš bija iespīlējies krekliņā, kas atgādināja Erola Flinna tēloto Robinu Hudu". Ne velti ap to laiku Rīds ieguva iesauku, ko inteliģentajam sešdesmitgadniekam brillītēs reizēm piedēvē vēl šodien - rokenrola dzīvnieks.

1973. gada 9. janvārī Rīds apprecējās ar meiteni vārdā Betija. Tas bija traks laiks, un acīmredzot šim faktam nav pārāk būtiska nozīme, jo tā īsti nav zināms ne Rīda pirmās sievas uzvārds, ne arī viņu laulības ilgums. Palikušas vienīgi baumas, ka dziesma "Perfect Day" varētu būt sacerēta par šo Betiju.

Tomēr lielāko šoku Rīds izraisīja 1976. gadā, publiskos pasākumos parādīdamies kopā ar savu jauno mīļāko - nenosakāma dzimuma transvestītu vārdā Reičela. Viņam / viņai bija gara bārda un milzīgas krūtis. (Šis periods atspoguļots albumā "Coney Island Baby".)

1980. gadā Rīds bija kļuvis šķietami mierīgāks. Valentīna dienā viņš apprecējās otrreiz. Šoreiz izredzētā bija meksikāņu skaistule Silvija Moralesa. Viņš publiski paziņoja, ka kopš šī brīža būs tikai heteroseksuāls, turklāt sievas iespaidā nolēma atbrīvoties arī no narkotikām. Rīds nosprieda, ka heroīna injekciju vietā labāk lietos viskiju. Kā jau ierasts, Rīds atbilstoši savas dzīves aktualitātēm sacerēja vairākas dziesmas, kurās apdziedāja alkohola burvību, bet rezultāts bija pilnībā paredzams - Lū Rīds kļuva par alkoholiķi.

Tomēr, pateicoties Silvijai, šajā laikā radušās arī visvairāk Rīda dziesmu par iepriekš reti skartu tēmu - mīlestību. Viņu pašu mīlestību juristi anulēja 1994. gadā.

Kopš 1995. gada Rīds dzīvo kopā ar avangarda muzikanti Loriju Andersoni. Oficiāli viņi precējušies ir 2008. gada 12. aprīlī, kad slepenā ceremonijā salaulājās Bulderā, Kolorado štatā.

Andersone bildināšanu atcerējās šādi. "Pirms kādām pāris nedēļām es Sakramento pastaigājos pa ielu un domāju par lietām, ko nekad dzīvē neesmu darījusi. Un es runāju ar Lū par apprecēšanos; mēs vienmēr par to runājam. Un viņš teica: "Ko saki par rītdienu?" Es atbildēju: "Okei!"

Bet nedomājiet, ka Rīda dzīve sastāvējusi tikai no mūzikas, narkotikām un sievietēm. Viņš piedalījies dažādās sociālās akcijās, lasījis lekcijas augstskolās, filmējies vairākās filmās. Protams, ne tik daudz kā Elviss, Sinatra vai pat Toms Veitss, bet viens otrs režisors viņam atradis kādu atbilstošu epizodi. Piemēram, filmā "Skumjas sejā" (Blue in the Face, 1995) Rīds spēlē "vīru dīvainajās brillēs", bet filmā "Lulu uz tilta" (Lulu on the Bridge, 1995) - personāžu, kas titros nosaukts "not Lou Reed".

Visu mūžu Rīds ir rakstījis arī dzeju. Ne tikai dziesmām paredzētu dzeju, bet arī kā no mūzikas neatkarīgs dzejnieks. Līdz šim oficiāli augstāko atzinību Rīds kā dzejnieks guva 1978. gadā, kad Amerikas literātu padome Rīdu atzina par vienu no pieciem gada labākajiem dzejniekiem. Rīds uz to noreaģēja tipiski savā manierē - uzreiz aizliedza izdot savu dzejoļu krājumu "All the Pretty People".

Dīvains (lai gan Rīda leģendai atbilstoši tipisks) notikums gadījās 2001. gadā. Proti, Lū Rīds nomira no narkotiku pārdozēšanas. Vēlāk gan atklājās, ka šo kuriozu izraisījis kļūdains e-pasts ziņu aģentūrai "Reuters", bet daudzi masu mediji ASV un Eiropā jau bija paspējuši sacerēt nekrologus.

Oficiālajā "Reuters" relīzē bija teikts: "Pilsētai [Ņujorkai], kas vēl sēro par pankroka novatora Džoeja Ramones nāvi, nāksies pārciest vēl vienu traģēdiju, jo vakar vakarā savā dzīvoklī miris atrasts "Velvet Underground" līderis Lū Rīds. Viņa nāves iemesls acīmredzot bijusi sāpju noņēmēja demerola pārdozēšana".