Aigars Krēsla: ikvienai grupai jāprot uzrunāt savu klausītāju ar mūziku  (47)

Varētu padomāt, ka grupa "Jumprava" jau zināmu laiku ir kā dimants, kas nolikts latviešu mūzikas vēstures plauktā, tomēr īstenībā tas ne tuvu tā nav. Pietiekami bieži uzspēlējat, gatavojat laist klajā albumu, nākamgad svinēsiet grupas 30 gadu jubileju... Kas tad ir "Jumprva" šodien, ko darāt, kā viss notiek?

"Jumprava" joprojām ir draugu un mūziķu kopa, grupa šī vārda tiešā nozīmē. Jau daudzus gadus esam tieši šādā sastāvā. Ja neskaita kaut kādus atsevišķus soloprojektus, neviens nekur nav aizgājis, visi tie paši esam. Nu, mainījusies ir situācija - ja agrāk mēs ar to pelnījām naudu, tad tagad muzicēšana un citas lietas, kas saistās ar grupu, notiek tādā kā hobija līmenī, bet joprojām tas noteikti ir ļoti patīkami. Ik pa laikam, lai gan īpaši jau neviens no mums to negaida, rodas arī nepieciešamība pēc kaut kā jauna, jaunas mūzikas. 

Tad tā arī rīkojamies, radām ko jaunu, taču nu jau vairāk tas notiek priekš sevis. Savā ziņā tā ir iespēja paskatīties uz sevi no malas. Dziesmas ir kā spogulis. Protams, tagad tās ir citādākas nekā bija toreiz. Ik pa laikam arī uzspēlējam kādu koncertu. Citreiz biežāk, citreiz retāk. Tas atkarīgs arī no grupas biedru dažādām lietām. 

Piemēram, Aigars Grauba, ja viņš aizņemts ar kādu kino projektu, mēs to respektējam un viņu netraucējam. Viss notiek tā nepiespiesti un brīvi. Regulāri mēģinājumi nav, taču pirms koncertiem, protams, vienmēr sanākam kopā, izmēģinām, lai viss būtu kārtībā, visi pēc tam būtu apmierināti. Citreiz arī kaut ko pamainām skanējumā, kaut ko aranžējam. Esam kopā arī tad, kad ierakstām kādu dziesmu studijā, visi nāk un dara, kas katram jādara. Neapgrūtinot nevienu un nepadarot nervozus paši sevi, izbaudām to, ka reizēm esam kopā, varam uzspēlēt un arī uztaisīt kaut ko jaunu.

Nākamgad aprit 30 gadi, kopš "Jumpravas" pirmsākumiem. Zināms, ka gatavojaties atzīmēt šo ciparu ar pietiekami lielu vērienu. Vai tas varētu nozīmēt tādu kā jaunu vilni "Jumpravas" darbībā?

Nedomāju, ka to jāraksturo kā jaunu vilni. Es teiktu, ka saistībā ar šo faktu gaidāmi dažādi notikumi, kurus jau šobrīd plānojam un organizējam. Vadību tam visam uzņēmies mūsu sens draugs Ivo Baumanis, ar kuru kopā faktiski radās dažādas ieceres saistībā ar jubileju. 

Atzīšos gan, ka kopumā esmu tā kā uz "jūs" ar visām tām jubileju svinēšanām, taču, ja kaut kas notiek, kaut ko esam nolēmuši darīt, tad tam jānotiek kvalitatīvi, forši un tā lai ir pietiekami jaudīgi. Jau šobrīd ir pasākumu plāns, bet neko konkrētāk par to vēl nestāstīšu. 

Laika gaitā, varbūt, izrādīsies, ka dažas lietas esam "pārķēruši" un kaut ko tomēr neizdosies realizēt. Kā tādu māla piku šobrīd to visu vēl liekam kopā. Es domāju, nākamgad vasarā būs sākums, un tad palēnām, palēnām, kamēr rudenī, septembrī, oktobrī tas sasniegs kulmināciju - tūre, koncerti ar dažādiem viesmāksliniekiem, albums un viss pārējais.

Tad droši varam gaidīt īpašus notikumus "Jumpravas" jubilejas gadā?

Tas ir fakts. Viss jau sācis griezties, pietiekami daudz cilvēku tajā iesaistīts jau tik tālu, ka nevar vairs nebūt. Pēc salīdzinoši ilga laika kopā ar "Jumpravu" strādā vesela komanda. Īstenībā, mēs paši daudzās lietās nemaz paši nepiedalāmies, vairāk esam konsultantu un novērotāju lomā. Mūsu tiešais darbs ir nodrošināt, lai muzikālā izpildījuma ziņā viss būtu līmenī. Par pārējo - varam akceptēt, neakceptēt, piedalīties ar savām idejām, bet ir citi cilvēki, kas tehniski to visu saprot labāk, izvērtē un pasaka, kas ir iespējams un ko citreiz.

Sestdien Latvijas 1. Rokkafejnīcā "Jumprava" tiek pieteikta koncertciklā "Lieliskie & Leģendārie", pasvītrojot grupas nepārvērtējamo nozīmi Latvijas mūzikā. Ja tagad jāatskatās daudzus gadus atpakaļ, kas bija tie pamati, vērtības, ar ko viss sākās?

Pirmais un galvenais jau tas, ka visiem bija liela apsēstība ar mūziku. Bijām jauni, ideālu pilni, gribējām spēlēt un mācīties mūziku, bijām gatavi visu savu turpmāko dzīvi saistīt tikai ar to. Un jaunības spēks, protams. Kā jau jebkuram jaunam cilvēkam - laiks, kad nekas nav neiespējams. Tādi vienmēr viens otru atrod. 

Skaidrs, ka arī daudz darba jāiegulda. Nedaudz nepieciešama arī veiksme, jo gadās arī tā, ka darbu tu ieguldi pamatīgu, bet mazliet kaut kādā brīdī pietrūkst tieši veiksmes. Neizdodas atrast domubiedrus, neatrodi kopīgu valodu ar savu klausītāju un tamlīdzīgi. Mums, paldies Dievam, viss notika, sanāca pietiekami labi un uz tāda viļņa viss arī aizgāja. Tiesa, jāatzīst, diezgan patraucēja juku laiki, kas sākās deviņdesmitajos gados. 

Apmēram piecus, sešus, septiņus gadus tolaik viss apstājās, nekas nenotika. Kultūras namos aizsala radiatori, un, ja mēs vispār varējām runāt par šovbizensu Latvijā, tas bija beidzies. Izņēmums bija teātri, kas kaut kādā mistiskā veidā, iekapsulējušies savos namos, izdzīvoja, strādāja un vairāk vai mazāk piesaistīja apmeklētājus. 

Ar grupām gan tā nenotika - koncertdzīve vienkārši neeksistēja. Nebija nekādu arī korporatīvo pasākumu, ballīšu... Viss lēnā garā pārkārtojās, kamēr izveidojās pavisam jauna situācija, cita veida ekonomika, uz kuru sāka balstīties arī kultūras dzīve. Pirms tam viss izbeidzās, bet vietā nekas nesākās, tāpēc pietiekami ilgu laiku vajadzēja meklēt citus veidus kā izdzīvot. 

Būtībā tā tas turpinājās līdz pat deviņdesmito gadu beigām, un kā jebkurā reāli saprotamā profesijā nevar notikt tā, ka desmit gadu pārtraukums neatstātu nekādu iespaidu. Es uzskatu, ka būtībā varam apgalvot, ka no tā brīža "Jumpravas" muzicēšana turpinājās hobija līmenī, kā tas ir joprojām. Varbūt, neskaitot kādām jubilejas reizēm pietuvinātas koncerttūres.

Vai Latvijā ir iespējama mūziķu pastāvēšana biznesa kategorijās?

Mēs redzam piemērus, kas to veiksmīgi darījuši un dara, taču pamatā ārpus Latvijas. Pauls, Vaikule, teiksim. "Prāta vētra". Arī "Instrumenti" tam pārliecinoši tuvojas. Arī tepat Latvijā, protams, ir cilvēki, kuri "kapājas", spēlē klubos, ballītēs, dažādos pasākumos, pa četriem, pieciem vakariem nedēļā. Iztiku jau tā kaut kā var nodrošināt, bet, ja mēs runājam par normālu mākslinieka dzīvi kādā attīstītā valstī, un es nerunāju par lielajiem tirgiem Amerikā vai, piemēram, Krievijā. 

Kaut vai minēsim Skandināviju - ja reiz mākslinieks ir sasniedzis kaut kādas pozīcijas, viņš pilnīgi noteikti var dzīvot un iztikt tikai ar savu mūziku. Var atļauties paņemt arī kādu radošo pauzi, dzīvot kādu laiku, piemēram, no atlīdzības par autortiesībām vai vēl kādā citā veidā gūt ienākumus, viņam ir dažādi varianti.  Pie mums tā nav. Noteikti lielākai daļai muzikantu ir jādomā, kā pelnīt iztiku citā veidā. Īpaši, kad cilvēki kļūst vecāki,  kad viņiem ir ģimenes, bērni, nepieciešama normāla vieta, kur dzīvot, jāsarūpē kaut vai elementāra iztika. Nedomāju, ka daudzi mūziķi Latvijā spēj ar mūziku to visu nodrošināt.

Kāpēc tā?

Tirgus šeit ir tik liels, cik tas ir. Skaitliski šobrīd jau esam zem 2 miljoniem, turklāt divkopienu sabiedrība, proti, krievu tautības cilvēki pārsvarā neklausās latviešu mūziku un otrādi, tāpēc varam rēķināt apmēram miljonu. Arī ekonomiski - ja cilvēkam ir jāizvēlas, vai pabarot ģimeni, vai tā vietā nopirkt biļeti uz koncertu, protams, ka prioritāte ir un būs ģimene. Koncerts, lai kā mēs arī skatītos, tomēr ir ekstra.

Jaunam mūziķim Latvijā labāk jau no paša sākuma spēlēt tikai hobija dēļ?

Nē, tā nu gan nē! Nevienam jaunajam tā neieteiktu - spēlē vien, bet vienmēr tikai hobija līmenī. Kaut gan - atceros, astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā, vairākkārt bijām Dānijā, kur spēlējām kopā ar vietējiem muzikantiem, un, pēc koncertiem pļāpājot, atklājās, ka viņi, tiešām ļoti labi mūziķi, tomēr spiesti citos darbos pelnīt iztiku. Bija pārsteigti, ka mēs toreiz pelnījām tikai ar mūziku. Var dažādi.

Kā vērtējams notiekošais TV šovos, kuros mēģina kalt jaunās zvaigznes.

Nezinu, manuprāt, tajos šovos vairāk sagroza jauniešiem galvas, radot kaut kādas ilūzijas par to visu. Nu, par kādu mūziķi tu vari kļūt pāris mēnešu laikā? Nenoliedzu, ka būtībā televīzija spēlē lomu mūziķu karjerā un atpazīstamības veicināšanā, taču ne tādā formā. Izskatās, ka to šovu veidotāji vairāk izmanto jauniešus, lai ar viņiem nopelnītu. 

Pavisam cits stāsts ir kaut vai pieminētie "Instrumenti". Nopietni mācījušies, attīstījušies, ieguldījuši daudz darba tajā, ko dara, tāpēc arī ir rezultāts un var runāt par saniegumiem. Bez attiecīga darba nekas nevar notikt. Kā jebkurā jomā, arī mūzikā.

2012. gadā, izziņojot singlu "Gaiss", apgalvojāt: "Mūzika nav jāskaidro - mūzika ir jāklausās!" Tomēr daudz taču ar savām dziesmām dažādos laikos esat vēlējušies pateikt un pateikuši?

Tā noteikti ir. Taču tas apgalvojums ir ļoti pareizs. Mūzika ir jāsaprot, nevis jāskaidro, tāpēc tā jāklausās. Ja mums nav izdevies ar mūziku pateikt, ko gribējām, tad kaut kas nav sanācis, tad pārāk daudz esam domājuši tikai par sevi, kaut kāda saikne nav izveidojusies. Stāstīt pēc tam, skaidrot cilvēkiem, par ko bija stāsts? Nē, tā nevar. Tam visam jānotiek tā - vai nu ir, vai nu nav. Ikvienai grupai jāprot uzrunāt savu klausītāju ar mūziku, dziesmām nevis skaidrojumiem.

Vai, piemēram, atmodas laikā, uzrunājot klausītājus no skatuves, kā mūziķi izjutāt savu īpašo lomu notiekošajā?

Viss tas laiks bija ļoti piesātināts un emocionāls, tāpēc jā, noteikti jā! Cilvēku visapkārt daudz, pārmaiņas šķita nenovēršamas, pats no sevis likās, ka jādara viss tik tālāk. Jā, centāmies no skautves cilvēkus uzrunāt un iedvesmot. Katrs jau savā veidā nonāca pie kaut kādām jaunām atziņām, bet cilvēki bija sociāli aktīvi, mūs ieskaitot. Toreiz ļoti cieši sadarbojāmies ar dzejnieku dumpinieku Ritvaru Dižkaču. 

Katrs viņa dzejolis bija kāds protests. Mūsu starpā valdīja liela saskaņa, tāpēc radās virkne dziesmu, kas bija tieši laikā, par konkrētām problēmām. Bieži baudījām publikas atsaucību, to kā tūkstošiem cilvēku, kuri bija izslāpuši pēc brīvības un noguruši no cenzūras un visa pārējā, zināja un tvēra katru dziesmas vārdu. Lai gan viss toreiz vēl bija baigi slidens, kļuva skaidrs, ka atpakaļceļa nav, ka iespējams tikai uz priekšu. Ja kopā ir tik daudz cilvēku, neviens to vairs nevar ne apturēt, ne apklusināt. 

To varētu nosaukt pat par mūziķu uzdevumu - ja ne katrā dziesmā, tad kaut kādās situācijās noteikti ir jāuzrunā cilvēki un jādemonstrē nostāja.

Vai tādi juku laiki neveicina arī radošumu?

Protams! Lietas notiek daudz ātrāk, nervu gali ir daudz jūtīgāki, viss ir emocionālāks. Enerģijas apmaiņa starp mūziķi un publiku koncertos notiek daudz ātrāk. Tā tas notiek visā pasaulē. Tāda vide ir pateicīga radošiem cilvēkiem.

Visbeidzot par sestdienas koncertu Reiterna namā. Ar kādām sajūtām, domām gaidāt to?

Gatavojamies. Pietiekami nopietni, lai koncerts būtu izdevies. Saprotams, būs gan tās dziesmas, bez kurām "Jumpravas" koncerts nedrīkst notikt, bet centīsimies parādīt arī ko jaunu. Sajūtas? 

Spēlēt klubā nav koncerts gluži klasiskā formā, taču vienalga gribas redzēt, sagaidīt, ka cilvēki atnāk kā uz koncertu. Tajā ir tāda burvība, kas nav nekur citur. Kaut vai pats sākums, kad publika, kas nākusi tieši uz konkrēto notikumu, rada to īpašo kņadu zālē pirms vēl kāpjam uz skatuves un sākam spēlēt. Tas viss ir kaut kas īpašs. To ļoti labi var sajust.