Šonedēļ piecos "Pēdējos koncertos" mūziķis Arstarulsmirus Arsujumfus-Tarus jeb īstajā vārdā Gustavs Butelis saviem faniem ļauj atvadīties no Gustavo. Kā viņš paskaidro pēc pirmā no pieciem vakariem, pats to jau esot izdarījis, taču bez šiem koncertiem nevarēja – citi nesaprastu. Uzreiz nesapratīšot arī tagad, jo tam vajadzīgs laiks.
Arstarulsmirus ar visai ievērojamu pavadošo mūziķu sastāvu divās stundās piedāvā atskatīties uz plašo divpadsmit gadu laikā tapušo Gustavo repertuāru. Vismazāko uzmanību gan izpelnās pats pirmais albums "Beidzot", no kura palikuši vien izrauti fragmenti. Savukārt pārējo spilgtākās dziesmas dzirdamas dāsnāk, turklāt vairākas no tām ieguvušas jaunu skanējumu.
Koncertā pārstāvēju to klausītāju daļu, kuri Gustavo iepazina, kad nupat bija pašķīdis "Fact". Tobrīd jaunais izpildītājs ar pirmajiem solo gabaliem un intervijām metās krāgā bijušajam grupas biedram Ozolam (Ģirtam Rozentālam).
Kā cilvēkam, kura muzikālā gaume sāka veidoties ar visu, kas deviņdesmito gadu otrajā pusē bija "smags" un stilīgs, sākot no "Rammstein" un beidzot ar "Metallica", šī cīņa man tolaik bija pilnīgi vienaldzīga. Vienlaikus gan saistīja pirmo videorullīšu "Taisnā tiesa" un "Jau-tā-jums" raitā vārdu spēle, kas, līdzīgi kā visa Gustavo daiļrade, šķiet gudra un godīga.
Šo godīgumu viņam izdevies saglabāt arī pret sevi, mainoties līdzi sajūtām un laikam. Galu galā citādi tagad ir arī tie, kuri klausījās "Fact" un Gustavo pirmās solodziesmas, ģērbušies reperu platajās biksēs, kapučjakās un ar afrobizīšu pinumu uz galvas.
Nevarētu arī teikt, ka pārmaiņas mūziķa daiļradē bijušas pēkšņas. Lai gan cita vārda pieņemšana nebija paredzama, viņa dziesmu tekstos jau sen bija atmesti hiphopa stilam raksturīgie ielu dzīves brutalitātes apraksti un nesaprastās sabiedrības daļas rupora funkcija. Turklāt Gustavo pats teju visās intervijās uzsvēris, ka ar katru albumu cenšas attīstīties un mainīties "uz pozitīvo pusi".
Skaidrs piemērs varētu būt kaut vai dažu populārāko dziesmu tekstu salīdzinājumi no pirmā un pēdējā albuma. Ja slavenajā "jautājumā" vēl skan "Un ko lupī, tik tupi? It kā jūs visi tauriņi, a es starp jums krupis.", tad pēdējā albuma singlā jau dzirdami pavisam citi toņi: "Ātrums pamatīgs, ek, ka tūlīt sametīs, bet varu palaist arī rokas vaļā, ja man tīk. Jo jūtos absolūti droši. Gars ir atkal možs, krāsas atkal košas."
Koncertā acīmredzami ir pieklusināts brutālais Gustavo un atstāts šis košo krāsu un jauno apvāršņu tvērējs. Tālu no sākotnējā viņa stila bija arī koncertu cikls "Pilsētas portāls", taču "Pēdējie koncerti" pieliek treknu punktu viņa līdzšinējam darbam.
Lai gan tie tiek prezentēti kā nodeva uzticamākajiem faniem, pirmajā no tiem nepameta sajūta, ka tās vairs nav atvadas no Gustavo repertuāra, bet iepazīšanās ar jauno – to ko sola Arstarulsmirus. Šo sajūtu izteikti pastiprina arī neierastā atklātība un sarunas starp dziesmām.
Izskan arī pāris jaunās kompozīcijas, kurās viņš iedziedas, kā taustoties pa vēl neatklātu žanru. To, vai šo mūziķa gājienu sapratīs, varēs saprast vēl pēc gada, kad varētu būt redzamas kaut kādas jaunās daiļrades pirmās aprises.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
