'Radīti mūzikai': Ukraiņu gēni un teātris – pianiste Katrīna Gupalo  (49)

Līdz šova sākumam portāls "Delfi" katru darbadienu piedāvās ieskatu viena šova dalībnieka biogrāfijā, pasaules redzējumā un atklāsmēs par un ap mūziku. Šoreiz - pianiste Katrīna Gupalo.

Katrīna uzskata, ka mūzikai pievērsusies lielā mērā pateicoties ukraiņu asinīm – viņas tēta mamma ir ukrainiete. "Vasarās mana "Ukrainas vecmāmiņa" brauca pie mums ciemos uz Latviju. Pa ceļam no Rīgas uz Dikļiem, kur manai ģimenei ir lauku māja, mašīnā dziedājām ukraiņu dziesmas ceļa īsināšanai – tētis, mamma, vecmāmiņa un es.

Tādā veidā es bez lielas piepūles apguvu ukraiņu tautas dziesmu repertuāru. Ir tāds teiciens: Ukrainā nedzied tikai slinkais! Manā gadījumā, izvēloties ceļu uz mūziku, no vienas puses nostrādāja ukraiņu gēni – ar lielo dziedāšanu, bet no otras, mammas puses – teātris. Iespējams, pie vainas ir arī kopīgie gēni ar Mildu Brehmani Štengeli, manas vecvecmāmiņas māsīcu," spriež jaunā pianiste.

Izšķirošais brīdis, kad viņa izlēmusi pievērsties mūzikai, bijis ļoti smagā dzīves posmā. "Tas, ka mana profesija būs saistīta ar kādu mākslas veidu, jau kopš bērnības bija vairāk nekā skaidrs. Kad sešu gadu vecumā pirmo reizi kāpu uz lielās skatuves dziedāt Raimonda Paula "Neprātīgo vēlējumu," mana mamma saprata, ka skatuve būs mana vieta. Taču izšķirošais brīdis bija 2010. gadā, kad viens pēc otra mūžībā aizgāja man tuvi cilvēki – vecmāmiņa, tētis, onkulis. Pavasarī, kad nomira tētis, negribējās vairs itin neko. Kāds mans draugs tolaik dzīvoja Ņujorkā un uzaicināja mani ciemos – izvēdināt galvu no visām šausmām, kas bija notikušas. No sākuma šaubījos, bet pēc tam tomēr piekritu un aizlaidos uz Ņujorku. Ņujorkai sekoja Holivuda.

Iespaidi bija tik spilgti (pirms tam biju bijusi vien Igaunijā un Ukrainā), ka galva ne tikai izvēdinājās, bet arī radās " ideja fikss" – visu mest pie malas un pārvākties uz Ņujorku, lai mācītos dziedāšanu. Atgriezusies Rīgā, sāku aktīvi īstenot šo plānu – meklēju augstskolas, mācījos dziedāt vienlaicīgi pie diviem pasniedzējiem, pat pateicu savam klavierspēles profesoram, ka visdrīzāk šis ir pēdējais semestris, kad mācos spēlēt klavieres. Tā nu šis process turpinājās līdz mirklim, kad sāku mācīties Aleksandra Skrjabina 5. klaviersonāti. Bija paredzēts, ka tas ir pēdējais skaņdarbs, ko apgūstu. Bet sanāca citādāk - A. Skrjabina mūzika mani tā savaldzināja, ka nespēju ne par ko citu domāt. Atmetu idejas par Ņujorku, dziedāšanu, augstskolām – nekas cits, izņemot klavieres, nebija vajadzīgs," viņa atminas.

Tieši tad Katrīna sapratusi, cik daudzveidīgas krāsas un tēlus ir iespējams uzburt klavierspēlē, cik daudz var izteikt un stipri iedarboties uz klausītāju. Tad sekojusi negaidītā uzvara "Yamaha" konkursā, uzreiz pēc tās – uzvara konkursā Parīzē. "Kopš tā laika atpakaļceļa vairs nav, galvenais manā dzīvē ir klavierspēle," Katrīna pārliecināta saka. Par savām "Steinway" klavierēm jaunā mūziķe sapņo bieži, nosakot, ka tas nāks ar laiku. "Starp citu, sapņoju ne tikai par mūzikas instrumentu savā īpašumā, bet arī par motociklu."

Kāpēc pieteicies konkursam "Radīti mūzikai"?

Ļoti priecājos uzzinot, ka Latvijā tiks organizēts televīzijas konkurss klasiskās mūzikas izpildītājiem! Uzskatu, ka tas ir ārkārtīgi efektīgs veids, kā palielināt Latvijas iedzīvotāju interesi par profesionālo mūziku. Par pieteikšanos konkursam nebija divu domu, jo tieši mūsu – jauno Latvijas mūziķu - rokās ir turpmākā kultūras attīstība valstī.

Lūdzu, pastāsti dažos vārdos - ko tev nozīmē mūzika?

Mūzika ir enerģija. Tā ir neatņemama dzīvības sastāvdaļa, kas tiek nodota no komponista izpildītājam, no izpildītāja klausītājam. Tas ir vienīgais veids, kā izteikt visdziļākās, vispersonīgākās jūtas, domas un pārdzīvojumus, kurus nav iespējams izteikt ar vārdiem.

Kādas ir klasiskās mūzikas priekšrocības, salīdzinot ar citiem mūzikas žanriem?

Klasiskā mūzika būtībā aptver visu. Tās iespējas ir bezgalīgas, jo klasiskā mūzika sevī var ietvert jebkuru citu žanru – tas var būt gan, piemēram, blūzs (M. Ravels), gan populārā mūzika (A. Šnitke), gan folkmūzika (B. Bartoks). Mūzikas izteiksmes līdzekļu daudzveidība, mūzikas literatūras pārbagātība, kas krājusies gadsimtiem ilgi – tas viss ļauj klausītājam nepārtraukti atklāt aizvien jaunas mūzikas iespējas.

Kurā vecumā bija visgrūtāk sevi piespiest sevi mācīties spēlēt?

Traks vecums bija no 12 līdz 14 gadiem. Mūsu klase "dārziņos" (Emīla Dārziņa Mūzikas skolā) vienmēr pārsteidza skolotājus – mēs bijām vienkārši nevaldāmi. Mēs bastojām stundas, klausījāmies metālu, ālējāmies, kā tik varējām. Tagad atceros un brīnos, kā mums toreiz veicās – vienmēr no visām nepatikšanām izdevās izsprukt vairāk vai mazāk sveikā. Starp citu, šova dalībnieks Elvijs Endelis arī bija mūsu progresīvajā kompānijā. Tieši šajā periodā klavierēm galīgi nebija laika. Bija taču disenes un tusiņi. Bet,pēc kāda laika tas viss vienkārši apnika – sākot jau ar 8. klasi slēpos no visiem tusētājiem skolā un vingrinājos daudz vairāk.

Ar ko nodarbojies brīvajā laikā?

Ikreiz, kad dodos uz kādu konkursu vai meistarklasēm, cenšos ieplānot dažas brīvas dienas pirms vai pēc pasākuma, lai varētu iepazīties ar zemi, kur esmu atbraukusi. Katrai vietai ir sava burvība – šoruden divas nedēļas pavadīju Gruzijā. Kāpu kalnos, iepazinos ar daudziem brīnišķīgiem un sirsnīgiem cilvēkiem, baudīju viņu neatkārtojamo virtuvi, mācījos gruzīnu tostus.

Iepriekšējais brauciens bija ne mazāk eksotisks – piedalījos konkursā un meistarklasēs Bulgārijā. Viesnīca atradās kalnā, netālu no zoodārza, tāpēc katru nakti gājām gulēt līdz ar lauvas rēcieniem, bet cēlāmies ar ziloņu taurēšanu. Brīvajās dienās vizinājos ar motociklu pa šaurajiem un līkumotajiem ceļiem kalnos. Īpaša pilsēta man ir Parīze, tur esmu bijusi gan viena, gan ar draugiem.

Mīļākā grāmata un filma?

Grāmata – Hermaņa Paukša "Sieviete bārā vai Trīs idioti". Filma – "Koko Šanele un Igors Stravinskis".