Koncerta apskats: Mazāk ambīciju, vairāk prieka - Patija Smita Tallinā  (3)

Koncerta pirmā daļa tika ievadīta piezemētās noskaņās – jau Patijas Smitas uznāciens sniedz sajūtu, ka māksliniece ir pilnīgi atbrīvota, pieredzējusi daudzas ballītes – tā vietā koncerta ieskaņa liek domāt par kamermūziku. Taču tā nebūt nav kritika – šādā formātā mūzika izskan pilnasinīgi, ļaujot baudīt muzikālas un emocionālas nianses.

Pavadošais sastāvs ir vienkāršs – bungas, bass, taustiņi un ģitāra. Arī pati Smita daļā dziesmu spēlē akustisko ģitāru. Mūzikas struktūra ir vienkārša, taču precīza un izjusta. Spilgti var sajust – muzikālu eksperimentu un ārdīšanās laiks ir aiz muguras, tagad svarīgāka ir kvalitāte un nianses.

Teju lielāko daļu dziesmu Patija Smita pasniedz kā veltījumu – gan pieminot nesenajā lidmašīnas katastrofā bojāgājušos, gan nododot sveicienu bērniem, vēlāk – visiem cilvēkiem kopumā. Emocionāls ir veltījums nesen mūžībā aizgājušajiem Lū Rīdam – tiek izpildīta viena no populārākajām viņa dziesmām "Perfect Day".

Arī Smitas komunikācija ar publiku ir atbrīvota un sirsnīga – māksliniece gan pajoko, gan dalās savās izjūtās par koncertu. Bieži tiek izteikti komentāri par Igauniju – tas tiek iepīts arī dziesmu tekstos, brīvi improvizējot. Māksliniece vairākkārt dziesmu starpspēlēs runā par cilvēku brīvību, izdziedot: "Cilvēki, jūs esat nākotne! Jūs esat brīvi, jūs radāt visu, kas notiek!" Jūtams ir mākslinieces emocionālais tuvums Baltijas postpadomju situācijas kontekstā.

Aptuveni koncerta vidū (jāpiebilst, ka koncerts paskrien nemanot, to atzīmēja ne viens cilvēks vien) Smita iepzīstina publiku ar pavadošo grupu. Šis brīdis tiek uzņemts siltām ovācijām un ne velti – ģitāru spēlē viņas dēls Džeksons Smits (Megas Vaitas – bijušās "The White Stripes" dalībnieces vīrs), savukārt taustiņus - viņas meita Džesa Smita. Ģimenes saites ir jūtamas arī priekšnesumā – muzikālā saikne ir atbrīvota, nepiespiesta un intuitīvi izjusta. Šo noskaņu paspilgtina arī brīdis, kurā leģendārā dziedātāja aicina kādu no publikas, kurš prot spēlēt ģitāru, pievienoties grupai. Atsaucas kāda meitene, kuras saviļņojams ir acīmredzams, taču ar sev piešķirto uzdevumu viņa tiek galā godam.

Koncerta noslēgumā Smita aicina cilvēkus celties kājās. Publikas vecuma amplitūda ir plaša – no pusaudžiem līdz sešdesmit un septiņdesmit gadus veciem cilvēkiem. Uz aicinājumu dejot arī atsaucās viss spektrs – paaudžu robeža izzūd un dziesmās līdzi dzied visi. Sajūta ir neparasti silta un patīkama – apvienojot mazās zāles radīto intimitāti ar rokenrolu rodas īsta vienotības izjūta.

Par spīti tam, ka koncertu tiešām precīzi raksturo intimitāte, Smita nebūt nav zaudējusi savu ķērienu. Arī agresīvākie un niknākie gabali izskan lieliski – gan atdeve, gan izpildījums ir visaugstākajā līmenī. Arī mūziķes imidžs ir atbilstošs – vienkāršais apģērbs, nekārtīgie mati un aktīvākajos brīžos arī nevīžīga nospļaušanās ir vēl viena liecība par to, kurš redzams mūsu acu priekšā.

Pēc koncerta dodamies pasēdēt kādā kafejnīcā, kurā pēc neilga brīža ierodas arī pati Patija kopā ar visu grupu. Tas liekas tikai iederīgi – tieši tik nepiespiesta un brīva, cilvēkiem tuva viņa ir arī pēc tikko aizvadītā piedzīvojuma. Pēcāk apspriežot koncertu, nav šaubu – priekšnesums vienos vārtos pārsit nupat notikušā "Positivus" mākslinieku koncertus. Iemesli tam ir vairāki – gan tuvā, piesātinātā atmosfēra, gan Patijas Smita personība un pieredze – tās ir kvalitātes, kuras aizstāt ir neiespējami.

April Fool
Redondo Beach
Dancing Barefoot
Improvisation / My Blakean Year
Wing
Ghost Dance
Beneath the Southern Cross
Perfect Day (Lou Reed cover)
Banga
Pissing in a River
Because the Night
Gloria
People Have the Power
Babelogue / Rock'n'Roll Nigger