Kas tavā maģītī? Savas mīļākās kompozīcijas iesaka hiphopa skatuves apskatnieks Artūrs G. Jenots  (8)

Lai gan mana atskaņotāja atmiņu galvenokārt aizņem Latvijas hiphopa kultūras ievērojamākie skaņdarbi, tomēr tajā ir atrodams arī klasisks ārzemju hiphops, roks, elektroniskā mūzika, Latvijas un ārzemju poproks, indīroks un pat stereotipiskais un klasiskais amerikāņu kantrī.

Nē, amerikāņu kantrī nav tas pats, kas latviešu un jā, es varu paskaidrot, kāpēc amerikāņu kantrī mūzika ir lieliska. Mūzika man ir svarīga dzīves sastāvdaļa, jo atrodas līdzās katru dienu – gan priekos, gan bēdās.

Ikdienā darbojos dažādos projektos, kas saistīti ar filmēšanas darbiem un pasākumu organizēšanu, kā arī veidoju publikācijas pašmāju analītiskajam hiphopa blogam "Tinteszobs".

Dziesmām pievienoti Artūra G. Jenota komentāri.

Dziesmu secībai nav nozīmes.

Lai gan oriģinālo dziesmu pilsētai izveidoja tādi Latvijas hiphopa kultūrā zināmi vārdi kā Kurts un Krii, Gustavo versija manai sirdij ir vistuvākā. Kad pirmo reizi šo dziesmu dzirdēju vēl tālajā 2011.gadā, kad Gustavo to izpildīja vienā no albuma "Pilsētas portāls" koncertiem, tā sirdī iekrita uzreiz. Visos koncertos, kuros sanāca būt, kad šī dziesma tika atskaņota, pāri skrēja skudriņu armija un mute pati skaitīja līdzi vārdus - kā "Prāta vētras" koncertā Valmierā, tā arī pēdējos ex-Gustavo koncertos.

Šī pavisam noteikti ir viena no tām dziesmām, kas iedvesmo. Manā maģī tā ieskanās ik reiz, kad vajag sev atgādināt, ka jāturpina tiekties pēc tām "zvaigznēm". Hiphopa leģenda The Notorious B.I.G. nav aizmirsts līdz pat mūsdienām un šis noteikti nav vienīgais virtuozā repera stāsts, kuru ir vērts pieminēt, taču man tas ir vistuvākais.

"Lynyrd "draņķa" Skynyrd" (tā tika teikts filmā "Elizabethtown") dziesma "Free bird" vienmēr tiek ieslēgta automašīnas mūzikas atskaņotājā, kad tiek veikts kāds plānots ceļojums vai vienkārši spontāns izbrauciens.

Īpašākā vieta dziesmā ir pēdējās rindas pirms traka ģitāras solo. Piedziedājums mašīnā parasti tiek izbļauts (nevis izdziedāts), cik skaļi iespējams, tad sākas neredzamās gaisa ģitāras spēlēšana un tad šī vieta tiek attīta atpakaļ vēl pāris reižu. Tikpat lieliska ir arī šīs grupas dziesma "Sweet home Alabama", bet par to ir pilnīgi cits stāsts.

Ja kāds saka, ka Latvijā nav labas mūzikas, viņš melo pats sev. Mūsu pašu zemītes astronauti ir lielisks pierādījums tam, ka latvieši var radīt fantastiskus un skanīgus darbus. "Gravitātei nē" noteikti ir viena no TĀM "Astro'n'out" dziesmām, kura ir pelnījusi tikt likta uz apli. Kad biju vēl jauns, šī bija viena no pirmajām šīs grupas dziesmām, kuru zināju. Par to man jāpasakās televizoram, kurā, kādā no Latvijas kanālu mūzikas stundām, varēja klausīties šo dziesmu un iemācīties tās vārdus no galvas.

Lai gan no ārzemju hiphopa scēnas klausos ļoti maz izpildītāju un vēl mazāk interesējos par tiem, reizēm parādās kāda mākslinieka darbs, kas ar kaut ko pamanās iekrist manos mūzikas atskaņotājos. Šī Kid Cudi dziesma, kas ir par dzīšanos pakaļ laimei neraugoties uz kaut kādiem apstākļiem, kas reizēm mēdz bremzēt progresu, ir viena no tām. Kad rokas nolaižas, šī ir starp tām dziesmām, kas tās paceļ.

Komentāri par šo grupu ir lieki, nenoliedzami. Arī šī ir viena no tām dziesmām, kas bieži tiek atskaņota izbraucienu laikā un asociējas ar labiem ceļojumiem. Tāpat kā ar "Lynyrd "draņķa" Skynyrd", arī šai dziesmai tiek kliegts (diezgan precīzi teikts) līdzi. Parasti tiek atskaņota šīs dziesmas versija no kādas Slash uzstāšanas. Tad ir tā sajūta, ka mašīnā ir krietni vairāk cilvēku, kas bļauj līdzi.

Reizēm dzīvē gadās tādas situācijas, kad jāstāv divu (vai pat vairāku) izvēļu priekšā. Tajos brīžos ir grūti saprast, kurš ceļš tad būtu tas īstais, kuru izvēlēties. Kā manā dzīvē jau ierasts, tajos brīžos palīgā nāk mūzika. Melikola un anša dziesma "Dilemmas" ir viens no tiem skaņdarbiem, kas atgādina izvēlēties tos ceļus, kurus nostaigājot, es varu vērties spogulī un teikt: "Jā, tās joprojām ir manas acis".

Edavārdu 2010.gada albums "Izlaušanās" bija tā gada pavasara lielākais iedvesmas avots. Arī tagad mans mūzikas atskaņotājs šad tad ieslēdz šo relīzi un tā jau ir kļuvusi par tradīciju to atskaņot katru pavasari – brienot pa kūstošo sniegu un dzīvi. Dziesma "Vienkārši būt" asociējas ar tiem saulainajiem rītiem, kad tiek pamests kāda drauga dzīvoklis pēc kādas dzimšanas dienas vai Latvijas hokeja izlases uzvaras spēlē. Tie bija tie rīti, kad gribējās vienkārši būt, baudot manas dzimtās pilsētas kabeļu tīklu šarmu.

Šī ir viena no tām dziesmām, kas vairāk par roku pacelšanu atgādina, ka esot neziņas priekšā, vairāk jāieklausās cilvēka dabas dotajā komapsā – sirdī. Skuteļa skaņdarbs "Kompass" ir bijis manās ausīs brīžos, kad bija nepieciešamība pieņemt grūtus lēmumus. Līdz šim neviens no šiem lēmumiem ir bijis nekļūdīgs.

Noteikti ne tā kvalitatīvākā dziesma, ar kuru dalīties, lai parādītu šī repa mākslas kopēja un šīs kultūras celmlauža spējas. Taču no visām Latvijas hiphopa kultūrā esošajām dziesmām, Skuteļa "Izlaušanās" ir manai sirdij vistuvākā. Man pat nav īsti kārtīga paskaidrojuma kāpēc. Taču, kopš pirmās reizes, kad šo dziesmu atskaņoju, tā kļuva par dziesmu, kas ir bijusi līdzi vienmēr – gan grūtos brīžos, gan prieka un sasniegumu dienās, gan brīžos, kad vienkārši vajag kaut ko ieslēgt, bet ne sirds, ne ausis nespēj vienoties. Tā, lūk.