Ekskluzīva intervija ar rokmūzikas leģendu Sūziju Kvatro  (76)

Portālam "Delfi" bija ekskluzīva iespēja intervēt šo lielisko dziedātāju un basģitāristi, kas sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā lauza šovbiznesa barjeras, lai mūsdienās ikvienai sievietei būtu iespēja dibināt pašai savu grupu.

Polam Makartnijam ir dziesma "When I'm Sixty-Four", un arī jūs šogad nosvinējāt 64. dzimšanas dienu. Vai šis skaitlis rokmūzikā ir kaut kādā veidā maģisks?

Nezinu, es par to nedomāju. Mani vairāk interesē fakts, ka šogad aprit tieši 50 gadi, kopš esmu uz skatuves, kopš profesionāli nodarbojos ar mūziku. Tāpēc man daudz būtiskāk šķiet, ka 50 gadus esmu šajā biznesā, nevis cik man pašai ir gadu.

Mums te Latvijā ir tāds joks, ka Kriss Normens un "Smokie" te koncertē biežāk, nekā dažiem cilvēkiem ir sekss. Arī jūs Latvijā esat ne pirmo reizi. Vai ir kādas īpašas atmiņas par šo valsti?

(Smejas.) Jā, es te esmu sesto vai septīto reizi. Esmu koncertējusi daudzās valstīs, un visur man ir paticis. Man vispār patīk koncerti šajā reģionā, un arī koncerts Kuldīgā bija ļoti, ļoti īpašs.

Jūs savu šovu sākāt ar Nīla Janga dziesmu "Rockin' in the Free World". Vai jūs ar to gribējāt nodot kādu īpašu vēstījumu, vai tā vienkārši ir skaista dziesma?

Nē, tā ir dziesma no mana albuma "Back to the Drive". Mums patīk šī dziesma, arī mana versija ir laba, tāpēc to spēlējam koncertos. Bet nē - nekāda politiska vēstījuma tajā nav, es it nemaz neesmu ar politiku saistīta māksliniece.

99 procenti cilvēku jūs ir redzējuši tikai un vienīgi tērptu ādas apģērbā. Kādās drēbēs staigājat, kad esat viena vai kopā ar ģimeni?

(Smejas.) Tādās reizēs vislabāk ģērbjos zilos džinsos un T-kreklā, bet reizēm arī mājās staigāju ādas drēbēs. Man skapī ir daudz ādas jaku un bikšu, tāpēc džinsi, T-krekli un ādas apģērbs man ir pats iecienītākais.

Pirms 40 gadiem jūs ierakstījāt vienu no saviem lielākajiem hitiem "The Wild One". Vai joprojām jūtaties kā ruda viltniece un zilacaina kuce (red-hot fox and blue-eyed bitch)?

(Smejas.) Patiesībā esmu zaļacaina, lai gan zilā krāsa skan labāk. Bet uz skatuves patiešām vienmēr jūtos tik enerģiska kā zilacaina kuce.

Kurš, pēc jūsu domām, ir vismežonīgākais vīrietis rokeris, kāds jebkad kāpis uz skatuves?

Ak, dievs! Tiešām nezinu. Varbūt Igijs Pops. Jā, viņš bija pat pārāk mežonīgs. Droši vien, ka atbilde būtu Igijs Pops.

Un no sievietēm? Jūs pati esat iedvesmojusi daudzas, bet vai kāda no mūsdienu mūziķēm vēl spēj iedvesmot jūs?

Nē, mūsdienās nav nevienas. Jaunībā gan - toreiz mani iedvesmoja Elviss Preslijs, Otiss Redings, es biju liela Billijas Holidejas fane. Domāju, ka iedvesmoties var tikai tad, kad esi jauns un mācies, bet tagad, kad daru savu darbu, tā vairs nav.

Varbūt Alisona Godfrapa? Jūsu pēdējā solo albumā ir grupas "Goldfrapp" dziesma "Strict Machine" un arī koncertā jūs to nodziedājāt.

Jā, protams, tā dziesma ir laba, bet drīzāk jāsaka, ka Alisona pati ir ļoti iedvesmojusies no manis.

Vai jūsu repertuārā ir kāda dziesma, kuru kopš ierakstīšanas esat spēlējusi pilnīgi visos savos koncertos?

Vienmēr jau tiek spēlētas dziesmas, ko publika pieprasa. Protams, šis fakts ir atkarīgs no tā, pirms cik ilga laika iznācis pēdējais albums. Bet, jā, ir dziesmas, kuras spēlēju jau ļoti ilgi - joprojām manā repertuārā ir pāris dziesmas no mana pirmā albuma 1973. gadā.

Bieži vien jūs tiekat iemesta vienā "maisā" ar tādām glemroka grupām kā "Sweet", "Slade", "Smokie". Kā jums pašai šķiet: glemroks vispār ir mūzikas žanrs vai dzīvesveids?

Nē, mani šai kategorijai pieskaitīt nevajadzētu, es nekad neesmu bijusi glemrokā. Es taču dziedāju melnās ādās un bez meikapa. Vienīgais iemesls, kāpēc mani pieskaita šim žanram, ir tāds, ka es savu karjeru sāku tieši glemroka ēras ziedu laikos.

Savukārt citi mūzikas kritiķi jūs pieskaita daiktu rokam (cock-rock), sauc par izcilāko sievieti daiktu rokā. Kā sadzīvojat ar šādu epitetu?

(Smejas.) Es nezinu. Kritiķiem jau vienmēr patīk mūziķus pieskaitīt kaut kādiem žanriem. Pati sevi saucu vienkārši par mūziķi, dziedātāju un komponisti.

Kuldīgas koncertu jūs noslēdzāt ar Čaka Berija dziesmu "Sweet Little Rock and Roller" un apsolījāt, ka vienmēr paliksiet rokenrola meitene. Vai piekrītat, ka mūziķim nekad nevajadzētu pamest skatuvi?

Jā, tā ir, apstāties faktiski nav iespējams. Šogad man ir lielas svinības - 50 gadi mūzikas biznesā. Tāpēc ir ļoti grūti pārtraukt, ja esi to darījis visu mūžu. Mans tēvs Arts savu pēdējo koncertu sniedza 89 gadu vecumā, bet man ir tikai 64.

Uz kurieni dosieties tālāk?

Tagad uz mājām, bet augusta beigās ir trīs koncerti Čehoslovākijā, oktobrī spēlēsim Dienvidāfrikā, bet nākamā gada sākumā paredzēti 22 koncerti Austrālijā. Tas nekad nebeigsies!